Foto – Dainis Bušmanis

Kā zināms, arī Latvijai itin drīz sešus mēnešus būs jāpilda Eiropas Savienības Padomes prezidējošās valsts pienākumi. Kas tie par pienākumiem “LA” ārlietu speciālists Jānis Krēķis nesen (“LA” 24. oktobrī) jau pastāstīja plašā publikācijā “Prezidentūra bez nacionālās sejas”. Bet man, pateicoties Latvijas vēstnieka Lietuvā M. Virša k-ga atbalstam, nesen bija iespēja kopīgi ar E. Līcīti sarunāties ar amatpersonām, kas prezidentūru Lietuvā sagatavoja un organizē patlaban, kad tā 1. jūlijā sākās. Sagatavošanās bijusi gadus divus ilga un daudzpusīga, tajā ietilpa virkne praktisku pasākumu. Par tiem vēl lasīsiet kādā “LA” numurā.

Lasītākie

“Zaļais kurss jau tepat pie sliekšņa,” plāno aizliegt malkas, brikešu un granulu apkuri 69

RAKSTA REDAKTORS

“Šis nav pirmais signāls, ka mūsu valstī kaut kas nav kārtībā” – Horens Stalbe atklāti par sajūtām pēc piedzīvotā uzbrukuma benzīntankā 80

Kokteilis

Mākslīgais intelekts nosauc 5 vārdu īpašniekus, kuri kā magnēti pievelk pretējā dzimuma pārstāvjus 27

Lasīt citas ziņas

Tikmēr Lietuvā prezidentūras laikā daudzos iebraucējus daudzpusīgi un interesanti iepazīstina ar Lietuvas tēlu. Lietuvas viesi iepazīsies arī ar lietuviešu kultūru, mākslu, grāmatniecību. Šim mērķim noder arī daudzsējumu Lietuvas enciklopēdija (Visuotinė Lietuvių enciklopedija), kura jau ir sasniegusi 21. sējumu (attēlā) un tiek uzskatīta par ļoti prestižu izdevumu, ko sagatavo zinātniski un profesionāli autoritatīva izdevniecība par valsts atvēlētiem līdzekļiem. Uzskata, ka izdevums ir valsts prezidentes D. Grībauskaites protekcijā. 21. sējumā ir 847 lappuses, un tā metiens, kā norādīts izdevumā, ir 12 tūkstoši eksemplāru. To gatavo specializēta profesionāla izdevniecība autoritatīvas zinātniskas padomes vadībā.

Diemžēl Latvijā nacionālas universālas enciklopēdijas izdošana, vismaz līdz Latvijas simtgadei, kad tādam izdevumam vajadzēja būt, grūti iedomājama. Par to redakcijā ar dažādām amatpersonām ir runāts, taču, kā jau pierasts, atrunājas, ka tam nav naudas, skaidro, ka trūkstot zinātniskā nodrošinājuma, un, ja pavisam atklāti, – tad priekš kam, esot taču internets. Tāpēc, faktiski “pateicoties” kultūras deficītam valdošajās aprindās, kopš pirmsokupācijas laiku Latviešu konversācijas vārdnīcas pārtrūkšanas mūsu valsts enciklopēdiskā prakse nav turpināta, ja, pirmkārt, neskaitām trimdas latviešu inteliģences visgrūtākos apstākļos sagatavoto prof. E. Andersona rediģēto “Latvju enciklopēdiju 1962 – 1982” un padomju laikā galvenās enciklopēdijas redakcijas 1981. – 1988. gadā sagatavoto Latvijas padomju enciklopēdiju desmit sējumos. Par kaimiņiem lietuviešiem jāteic, ka viņi enciklopēdisko darbu nelikvidēja, un viņiem tagad ir ar ko lepoties.