Pie žoga uzraksts “Privati valda”. Vai lietuvieši apdraud kultūrtelpu? Mīti un realitāte 11
Tas, par ko Lietuvas pilsoņi mūs noteikti apskauž, ir mūsu 496 kilometri jūras piekrastes iepretim lietuviešu tik tikko 100 kilometriem, turklāt to lielāko daļu aizņem Kuršu kāpas nacionālais dabas parks, industrializētas zonas un citi liegumi. Tāpēc nav jābrīnās, ka lietuvieši pērk īpašumus Latvijā un tuvāk mājām – Rucavas un Nīcas novadā. Ik pa laikam sabiedrībā par to izskan bažas: gandrīz vienmēr no neapmierinātiem kaimiņiem latviešiem, un gandrīz vienmēr bažām ir sadzīvisks raksturs. No valsts puses satraukuma nav, no vietējo pašvaldību puses tikai neitralitāte ar pozitīvisma pieskaņu. Un tomēr – vai netiek apdraudēta Rucavas un Nīcas kultūrtelpa, kas ir tik unikāla un krāšņa mūsu valstī?
[wrapintext][/wrapintext]
Divas diennaktis pavadīju šajos novados un varu apgalvot pilnīgi droši: daudzas vietas Latvijas lielpilsētās un Latgalē ir mazāk latviskas nekā Rucavas un Nīcas novadā jūras piekrastē. Protams, ir atsevišķas lietuviskas detaļas, norādes lietuviešu valodā ceļmalās, taču kā Lietuvā vismaz pagaidām tur nejutos. Tiesa, vasaras siltākajās dienās tur sabraucot vairāki lietuviešu simti, tad noteikti ir citādi, bet tie taču ir vasarnieki un tūristi (kā tad lai latvietis vasarā jūtas Jūrmalā, kur krievu valoda ir visvairāk dzirdama?) Pagaidām bažas par lietuviešiem eskalējas uz atsevišķiem īpašumu pirkšanas un izmantošanas gadījumiem, kas ir tikpat dažādi, cik krāsaini un raibi ir rucavnieku un nīcenieku etnogrāfiskie tērpi.
Aiz laivām grib paslēpt mājokli?
Pēdējo skaļāko satraukumu iniciējusi māksliniece Kristīne Jurjāne, kurai ir māja Nīcas novada Jūrmalciemā. Par šo piejūras ciemu Nīcas novadā arī esot vislielākā lietuviešu interese. Kāds Lietuvas pilsonis (pašvaldība sīkākus datus par viņu nesniedz) nopircis pļavas gabalu “Astras” aptuveni 300 metrus no jūras un vēlas tur būvēt laivas nomātavu. Tā ir dabas un apstādījumu teritorija, un teritorijas plānojums to atļauj – tāpat kā jebkuru citu objektu, kas sniegtu pakalpojumus tūristiem, vai sporta būvi. Neatļautu dzīvojamo māju vai viesu namu.
K. Jurjāne ir asi nostājusies pret lietuvieša plāniem un savākusi arī 20 kaimiņu parakstus, jo uzskata, ka nekāda klusā laivu nomātava pļavā nebūs, nesēdēs lietuvietis tur pie laivām, bet ar nomātavu legalizēšot kādu citu mērķi. To pēc būtības pieļauj arī Nīcas novada domes priekšsēdētājs Agris Petermanis.
“Protams, mēs neļausim darīt neko tādu, kas nav atļauts teritoriālajā plānojumā un pašvaldības un Ministru kabineta noteikumos, kas regulē apbūvi piejūrā un aizsargājamās dabas teritorijās. Bet pašvaldības uzdevums nav arī iedziļināties, vai lietuvieša biznesa plāns ar laivu nomu var būt sekmīgs. Vai lietuvietis varēs sev ierīkot istabu, kur apmesties un palikt par nakti? Varēs. Uzņemt tur ciemiņus? Varēs. Vai ir bažas, ka tas var notikt par naudu un pēc būtības tā var būt neliela viesu māja? Tādas bažas var būt, bet pašvaldība uz bažu pamata nevar pieņemt lēmumus. Bet skaidrs, ka lielākajai ēkas daļai jābūt laivas nomātavai un par īpašumu būs jāmaksā krietni lielāki nodokļi – kā par komercobjektu,” skaidro pašvaldības vadītājs un piebilst, ka teritorijas plānojums nav akmenī iecirsts dokuments un jebkurš, arī konkrētais lietuvietis, var iesniegt lūgumu to mainīt. Kāpēc tad lietuvietis uzreiz to nelūdz? “Nezinu. Varbūt ekonomē laiku, jo tas tomēr nav ātri. Hipotētiski viņš var dabūt atļauju viesu mājai vai dzīvojamai mājai (kas atbilst mūsu apbūves noteikumiem), jo to paredz mūsu attīstības dokumenti un viņam kaimiņos tādas mājas ir. Privātpersona var darīt visu, ko likums neliedz, bet pašvaldībai jāatļauj viss, ko likums atļauj.”
Kaimiņiene K. Jurjāne tagad gaidīs, kādus soļus spers pašvaldība, kaut gan to nevēlas īsti vainot, vairāk valsts likumus, kas pieļauj šādas situācijas.
“Latviešu uzņēmīgākā daļa ir Rīgā. Tie, kas šeit palikuši vai ir atnākuši, vēlas mieru un klusumu, šo viensētu kultūrtelpu, kas mūsu pļavā arī ir. Tad nu uz mūsu fona uzņēmīgie lietuvieši, kam trūkst vietas savā jūrmalā, te izceļas,” novērojusi K. Jurjāne.
Lietuvieši Nīcu neapdraudot
Uz manu jautājumu par lietuviešu ekspansiju A. Petermanis atbild ar ironisku pretjautājumu, vai man nav bažas, ka Rīga var pārvērsties par ķīniešu pilsētu? Viņš Jūrmalciemā, kur deklarējušies 260 cilvēki un ir ap 150 nekustamo īpašumu, tā uzreiz varot nosaukt četrus īpašumus, kam īpašnieki esot Lietuvas pilsoņi. Speciāli skaitījis neesot. Krievijas pilsoņiem īpašumu neesot (vēlāk viņa atsūtītajos datos par darījumiem pagājušajā gadā viens Krievijas pilsonis tomēr parādās). Tāpat neesot skaitīts, cik vasarnieku no Lietuvas un citām valstīm sabraucot. Novadā ir 26 viesu mājas, kas aukstajos gada mēnešos stāvot tukšas. Pašvaldības vadītājs lepojas, ka novadā nav un neplāno vēja parkus (kaimiņu novadā Rucavā tāds ir plānos, bet tas esot iepriekšējās varas sastrādāts un pašreizējā novada vadītāja ar to nelepojas). Nav cūku fermas, bet ir tikai iezīmēta vieta dziļi mežā prom no jūras (Rucavā cūku ferma bija, bet tika likvidēta). Nīcā nekad nebūšot rūpniecības. Dzīvesvieta ļaudīm, novads lauksaimniecībai un tūrismam. Satraukumam par kultūrtelpas saglabāšanu neesot pamata.
Aizsargājams ķērpis lietuvietim neesot problēma
A. Petermanis šo kultūrtelpu neidealizē, un man arī tā labi redzama. Viens ir tas, ko vērojam Dziesmu un deju svētkos, muzejos, dokumentālos raidījumos par etnogrāfiju pie TV ekrāniem, pavisam kas cits – realitātē uz vietas.
Jūrmalciemā ir lieliski saglabātas veco laiku sētas, dzīvojamās mājas un šķūņi, jaukas jauno laiku celtnes, kas iederas vidē. Bet diemžēl netrūkst arī sagruvušu, krūmos un zālē ieaugušu ēku, padomju laika balto silikātķieģeļu namu, pa kādam pagājušā gadsimta 90. gados celtam un pamestam mājveidīgam monstram. Ir neapsaimniekota bijusī kolhoza mehāniskā darbnīca, pašā jūras krastā ir kāds VAS “Valsts nekustamie īpašumi” objekts – lielas dzelzsbetona garāžas ar vairākām izlauztām koka durvīm.
Turpat pie šī īpašuma uzņēmīgi lietuvieši dabūjuši gatavu tīri jauku un lepnu “D&A Baltic Beach Villa”. Gribu tur palikt pa nakti, bet ciemiņu uzņēmējs Aidis pret manu vēlmi ir skeptisks: parasti apartamentus izīrē uz ilgāku laiku (51 – 80 eiro diennaktī). Ar saimnieku varētu sarunāt, bet viņš būšot tikai pēc divām dienām.
Pa nakti palieku puskilometru attālajā lauku mājā “Jūrmaļi” – par 11 eiro ar nelielām vakariņām. Tās saimnieks Jānis Jūrmalis te arī dzimis. Stāsta, ka lietuvieši kāpās villu uzbūvējuši pirms trim gadiem, jo spējuši būvinspektoram uzrādīt vecos pamatus, citādi tas nebūtu bijis iespējams.
“Esmu vēl pirmskara puika. Kādu laiku strādāju arī tajā objektā, kas tagad pieder valstij – savulaik tur visādi ģeologi brauca, smiltīs zeltu meklēja, pēc tam zemūdens ierīces montēja. To vietu labi zinu, nekad nekādus pamatus tur, kur tagad villa, neesmu redzējis. Man jau arī viens zemes gabaliņš pie jūras pieder, kur kaut kādu ķērpju dēļ neko nevaru būvēt, bet lietuvieši bija gatavi pirkt, sakot, ka ķērpji neesot problēma…” saka J. Jūrmalis. Atšķirībā no pašvaldības vadītāja viņš zina sešus īpašumus līdzās, kas jau pieder lietuviešiem – pagaidām tikai pļavas. Lietuvieši esot dažādi. Nīceniekam nepatīk, ka daļa no viņiem mēģina likumus apiet ar līkumu. Arī mentalitāte reizēm neizprotama. Ceļot villu, smiltis veduši un bēruši ceļmalā. Kad J. Jūrmalis teicis, lai savācot, teikuši: jā, bet nevākuši. Kad vajadzējis labot būvdarbu laikā sabojāto kopīgo ceļu, tad gan uzreiz bijuši klāt un prasījuši viņa daļu…
“Jā, lietuvieši nāk. Kur tad viņi paliks? Sevišķi liela kustība bija treknajos gados. Vietējie ļaudis cīnījās ar pašvaldību, lai ļauj pārdot pēc iespējas mazākus gabalus, lai bizness ar lietuviešiem labāk ietu. Cilvēki pēc tam par iegūto naudu sev daudz ko varēja atļauties, par ko visu mūžu bija sapņojuši. Daži lietuvieši kaut ko uzbūvējuši, dažiem pļavas aizaugušas,” novērojusi Jūrmalciema vienīgā veikala pārdevēja.
“Paši zemi lietuviešiem pārdevām, tāpēc tagad taisīt traci nav pamata. Lietuviešu ir vairāk, bet vai no tā mums kļūst sliktāk, nezinu. Varbūt kaut ko sakārtos. Bet nav jau viņu šeit daudz. Aizbrauciet uz Rucavas novada Papes ciemu – tur gan lietuvieši ir ņigu ņegu,” mani virza jūrmalciemnieks Ivars Roga.
Lietuviešiem – vairāk nekā trešdaļa Papes
Pape, kas sastāv no centra, Papes Priediengala un Papes Ķoņu ciema, ir vienīgā vieta (ja neskaita pārdesmit lielākoties vasaras mājas nomaļajā Nidas ciematiņā pie pašas robežas ar Lietuvu, kur ļaudis pārsvarā uzturas siltajā laikā, un deklarējušies astoņi cilvēki), kur Rucavas novadā iespējams dzīvot pie jūras. Nekur citur piejūrā, kas visa ir Papes dabas parks, apbūves nav.
Rucavas novada domes priekšsēdētāja Irēna Šusta teic, ka Papē visu gadu dzīvojot kādas 20 ģimenes, no tām deklarētas četras Lietuvas pilsoņu ģimenes, kopumā deklarējies 31 cilvēks. Vasarniekus neviens nav skaitījis. Skaidrs, ka daudz, sevišķi no Lietuvas. Trešā daļa īpašumu oficiāli pieder Lietuvas pilsoņiem, neoficiāli vairāk – caur Latvijā dibinātiem SIA. Kaimiņvalsts pilsoņi īpašumus joprojām pērkot un ne tikai pie jūras – arī Rucavas centrā. Pirms gadiem sešiem kāds lietuvietis nopirka māju mežā, kur sācis marihuānas audzēšanas biznesu… Ap 20 viesu mājām, daudzas no tām pieder Lietuvas pilsoņiem. Oficiālas, bet esot arī neoficiālas. Arī man kāds lietuvietis ar pirkstu parāda: lūk, tā ir dzīvojamā ģimenes māja, bet Lietuvas internetvidē tur var pieteikties uz dzīvošanu.
Pape ir lietuviskāka nekā Jūrmalciems. Ainavā parādās koka figūras, dzeltenā un zaļā lietuviešu krāsa dažās norādēs un atsevišķos sētas elementos. Dzeltenas vai zaļas fasādes gan te pašvaldība krāsot neļauj. Līdztekus citiem ierobežojumiem arī namu krāsa ir strikti noteikta. Tāpat kā Jūrmalciemā, arī Papē vērojama aizgājušo laiku apbūves pozitīvi un ne tik pozitīvi elementi. Paradoksāli, bet, domājot par kultūrvidi, pirmais, kas krīt acīs, iebraucot Papē, ir nevis lietuviskais, bet paliela “Aldara” telts, zem kuras Liepājas uzņēmējs ar pašvaldības atļauju ierīkojis āra kafejnīcu. Manuprāt, tā gan Papē neiederas.
Aicina no lietuviešiem nebaidīties
Novada vadītāja aicina no lietuviešiem nebaidīties. Lietuvieši te dzīvo ne tikai kopš pagājušā gadsimta 80. gadu sākuma, kad Papē likvidēja zvērsaimniecību un daudzi tajā strādājošie latvieši pārdeva savus īpašumus un pārcēlās uz Liepāju. Bet abpusējas saiknes starp lietuviešiem un latviešiem šajā apvidū mērojamas gadsimtos. Tas redzams arī rucavnieču tautas tērpā – viņām vienīgajām galvu rotā nāmats, kas apņem visu galvu un redzamu atstāj tikai seju un kas ir raksturīgs lietuvietēm.
“Žēl, ka Latvijas valsts nav devusi iespēju latviešiem šeit palikt dzīvot, iet jūrā zvejot, pirkt īpašumus. Tad nu nāk pie mums brāļu tauta lietuvieši. Daļējs spiediens no viņu puses ir, bet neuzskatu, ka mums būtu no viņiem jābaidās. Ir jābagātinās. Mūsu kultūras nama vadītāja, piemēram, ir lietuviete, viņa lieliski tiek galā ar saviem pienākumiem un uztur sakarus ar Lietuvu. Vairāki lietuviešu celtnieki šeit savulaik palikuši uz dzīvi. Lietuvieši, kopumā ņemot, ir uzņēmīgāki, labāk pielāgojas un interpretē noteikumus, labāk māk apiet likumu ar līkumu. Ne katrreiz šī uzņēmība ir ar plusa zīmi, bet uzskatu, ka latvieši tomēr daudz ko var no lietuviešiem mācīties, lai būtu veiksmīgāki,” situāciju raksturo I. Šusta.
Pašvaldības vadītāja novērojusi, ka lietuvietis lietuvieti ļoti labi uzmanot, ja kāds nemāk uzvesties. Laba slava lietuviešiem Latvijā tomēr esot svarīga. Vienīgā lielā negatīvā pieredze ar brāļu tautu I. Šustai esot saistībā ar atkritumiem. Pašvaldības noteikumi paredz iedzīvotājiem obligāti slēgt līgumu par atkritumu izvešanu. Lietuvā daudz kur tas tā nav, un reāla prakse esot savus atkritumus vest uz publiskām atkritumu tvertnēm. Esot lietuvieši, kas, par spīti brīdinājumiem, iedomājušies, ka tā var darīt arī Rucavas novadā.
Labāk pļava pie jūras nekā pils
Sirmgalve Velta ir viena no trim Ķoņu ciema iedzīvotājām, kas ciemā dzīvo cauru gadu. Dzimusi arī tepat. Zīmīgi, ka kundze mīt līdzās etnogrāfiskai Mikjāņu sētai, kas manā viesošanās reizē bija ciet, jo tās īpašnieku pamata dzīves vieta esot citur. Veltas kundzei etnogrāfijas mazāk, toties papilnam reālās dzīves skarbuma un ne tik sakopta sēta. Kūtī gotiņa. Velta no lietuviešiem, kas pārņēmuši visu Ķoņu ciemu, neredzot nekādu labumu. Kundzei bez mājas un četriem hektāriem zemes piederot arī gabaliņš pie jūras, kuru lietuvieši ļoti gribot nopirkt, bet Velta – ne pa kam.
“Esmu jau tajā vecumā, ka man nevajag naudu, lai pili uzceltu, – man svarīgāk, ka varu pa savu zemi līdz jūrai aiziet. Negribu piedalīties lielās naudas uzvarās, kas te visapkārt notiek,” man saka Velta un rāda pāri ceļam uz vairākām pelēkām koka mājām, ko aiz viena žoga sacēluši lietuvieši. Varbūt bijis labāk, ka pašvaldība šo vietu būtu nopirkusi un tur ierīkojusi vietu parastiem tūristiem. Pašvaldības vadītāja norāda, ka tieši par šīm mājām saņemta Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas atzinība kā par projektu, kas labi iekļaujas vidē.
Uzņēmējs Gundars Vītols, kam pieder atpūtas komplekss “Pūķarags” par lietuviešiem – ne tūristiem, ne vietējiem – nesūdzas. Lietuvas lietuvieši ir viņa pamatklienti, bet lietuvieši Papes viesu māju turētāji esot ne tikai veselīgi kā konkurenti, bet arī sadarbības partneri. Piemēram, ar lietuvieti, kam tieši pāri ceļam ir viesu māja, esot laba sadarbība: viņa klienti ejot pie lietuvieša ēst, jo pats ar ēdināšanu negribot krāmēties, tāpat pie lietuvieša viņš sūtot klientus ar suņiem.
Latvijai galvenais esot zvēri, nevis cilvēki
Jefroims Levins ir 77 gadus vecs Lietuvas pilsonis ar beztermiņa uzturēšanās atļauju Latvijā. Pirms 15 gadiem atdevis savu firmu bērniem un nopircis kādreizējo Papes padomju virsnieku namu, ko par savu naudu atjaunojis un uztur kārtībā. Ik vasaru pie viņa atpūšas 400 – 450 cilvēku, lielākoties no Lietuvas un citām Eiropas valstīm, mazāk no Latvijas. Istabas cena “Papes Čakstēs” diennaktī 30 – 70 eiro. Ziemā saimnieks dzīvo Klaipēdā un viesu nams ir slēgts. Bizness visus gadus bijis pa nullēm, tikai pagājušogad pirmo reizi izdevies nopelnīt.
“Kad atnācu uz Papi dzīvot, te bija kādas 12 mājas, kurās dzīvoja latvieši. Visi cienījamos gados, gandrīz visi bija mani draugi, palīdzēju apglabāt… Vēl daži pāri 90 gadiem ir palikuši… Tagad Papē varu saskaitīt 32 namus, no kuriem 28 dzīvo lietuvieši. Un ne jau lietuvieši pie tā vainīgi! Ko Latvijas valsts darījusi, lai latvieši te paliktu vai nāktu dzīvot, cik darba vietas radītas? Latvijas valstij galvenais ir zvēri, nevis cilvēki, galvenais neko neaiztikt. Tāpēc mēs, lietuvieši, te arī esam atnākuši latviešu vietā. Vismaz paldies Latvijas valdībai, ka 2007. gadā atļāva mums privatizēt īpašumus, nebaidās no mums, ka vismaz mēs te kaut ko darām un ieguldām savu naudu, labiekārtojam vidi. Un ieguldītu vēl vairāk, ja tikai ļautu. Trīs reizes esmu rakstījis, ka vajadzētu atjaunot slūžas un pacelt Papes ezera līmeni tik augstu, kāds tas bija kādreiz, lai varētu ar laivām braukt. Nedrīkst? Esmu gatavs uzturēt kanālu, lai varēti tūristus uz Papes ezeru vest. Nedrīkst! Mēs, Papes lietuvieši, 2003. gadā sanācām kopā un bijām gatavi savākt 30% no izmaksām, lai salabotu šausmīgo zemes ceļu, kas ved uz Rucavu, lai atlikušos 70% piemet Eiropa. Atkal nedrīkst!” skarbs ir J. Levins. Viņš arī atklāj, kā gadiem neveiksmīgi mēģinājis atdot valstij savus 1,32 hektārus mitrāja aiz mājas, par ko mēnesī maksājis 98 eiro nodokli, bet uz tā neko nav varējis iesākt, jo tas skaitījies aizsargājams. Pēdējos divus gadus mitrājs izžuvis, J. Levins no tā novācis krūmus un uzaris. Kad ierēdņiem prasījis, kādu zāli sēt, padoma vietā dabūjis par izdarīto 350 eiro sodu. Prasījis, ko nu lai tagad darot, saņēmis atbildi, lai atstājot, kā ir. Ja godīgi, tipisks lietuviešu gājiens…
Lietuviešu uzņēmējam saku, ka es kā latvietis negribētu, ka visa Latvijas piejūra būtu tik industrializēta un apdzīvota kā Lietuvas piejūra, ka dabai arī daudz vietas jāatstāj.
“Tā jau nav, ka mēs dabai neko neesam atstājuši, bet mēs vairāk par cilvēkiem domājam. Ja Lietuvai būtu 500 kilometri jūras piekrastes kā Latvijai, mēs arī tos spētu apdzīvot un apsaimniekot kā ap Klaipēdu un Palangu,” pārliecināts ir J. Levins.
Ja godīgi, Lietuvas valsts arī savā piejūrā atvēlējusi vairākas vietas zvēriem, kokiem un augiem. Bet tikpat godīgi – kā tikko bija atstājis Nidas purvu un pārbraucis Latvijas un Lietuvas robežu, tā degunā iesitās naftas smārds no tuvējā Būtiņģes naftas termināļa, ko lietuvieši izmanīgi uzcēla mums pēc iespējas tuvāk, bet ne pie Palangas, Klaipēdas vai Kuršu kāpas…
Cenas atšķiras dramatiski
Lietuvas nekustamo īpašumu tirdzniecības uzņēmuma “Latava” pārstāvis Vismants Raškinis teic, ka 2007. gadā zemes kvadrātmetrs Lietuvas piejūrā maksājis 15 (!) reizes dārgāk nekā līdzīgā vietā Latvijas piejūrā līdz Liepājai. Bet, rēķinot atsevišķos apbūves gabalos, atšķirība arī joprojām bijusi ievērojama, bet ne tik dramatiska. Tas tāpēc, ka Lietuvā var būvēties jau uz 400 m2, bet Latvijā mazākais lielums parasti bijis un ir pushektārs. Treknajos gados darījumu bijis daudz, tagad mazāk, un cenas arī kritušās. V. Raškinis lēš, ka Latvijas piejūrā zemi, uz kuras var būvēt namu un redzēt jūru, var mēģināt dabūt, sākot ar 70 – 80 tūkstošiem eiro, Lietuvā skatu uz jūru (pat nav īpaši būtiski – ar vai bez nama) – sākot ar 200 000 eiro, jo Lietuvā ir liels pieprasījums un mazs piedāvājums, vispār maz šādu vietu. Kādu kilometru no jūras zemes cena jau sāk tuvoties Latvijas cenām.
Nekustamo īpašumu kompānijas “Latio” tirdzniecības aģents Liepājas pusē Andrejs Džeriņš piebilst, ka šobrīd Rucavas un Nīcas novadā vislielākais pieprasījums esot no lietuviešiem, kuri meklē zemes gabalus apbūvei par 20 – 30 tūkstošiem eiro netālu no jūras. Bet īpašnieki nesteidz pārdot, gaidot cenu celšanos. Latvieši zemi piejūras apbūvei vairāk meklē Liepājas tuvumā.
