Latvijas vēstnieks Lietuvā Mārtiņš Virsis piedalās Latvijas vēstnieka Lietuvā un uzņēmēju apaļā galda diskusijā “Lietuvas pārtikas tirgus iespējas” Ārlietu ministrijā.
Latvijas vēstnieks Lietuvā Mārtiņš Virsis piedalās Latvijas vēstnieka Lietuvā un uzņēmēju apaļā galda diskusijā “Lietuvas pārtikas tirgus iespējas” Ārlietu ministrijā.
LETA

Lietuviešiem Lietuvas valsts ir kaut kas vērtīgs 10

Viļņā Latvijas Republikas vēstniecībā viesojās un vēstnieku vēstures doktoru MĀRTIŅU VIRSI intervēja “LA” žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Egils 
Līcītis.

Reklāma
Reklāma
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Lasīt citas ziņas

V. Krustiņš: – Virša kungs, pašlaik pārstāvat Latviju valstī, varētu teikt, ar īpašu statusu ārlietās. Lietuva uzņēmusies Eirosavienības prezidentūru, nesen ievēlēta pat par ANO Drošības padomes locekli. Droši vien, Latvijas vēstniecībai šajā sakarā jāizdara organizatoriski secinājumi. 


M. Virsis: – Tā ir, nevar palikt ārpus spraigās darba kārtības. Priekšā ir Austrumu partnerības samits Viļņā 28. – 29. novembrī, kas ir tiešām nozīmīgs notikums saistībā ar Ukrainas, Moldovas, Armēnijas, Gruzijas un Azerbaidžānas vēlmi ciešāk tuvināties ES. Ar Ukrainu tiks parakstīts asociācijas līgums, un šim pasākumam visi gatavojas. Noteikti te būs Eiropas Savienības dalībvalstu un Austrumu partnerības valstu pārstāvība valstu prezidentu, premjeru, ārlietu ministru līmenī. Lietuvai prezidējot Eiropas Padomē, pieaug arī vēstniecības darba apjoms un vēstniecībai būs vēl vairāk pienākumu, kad 2015. gadā Latvija uzņemsies prezidentūru.

CITI ŠOBRĪD LASA

E. Līcītis: – Vai var jau dot vērtējumu, kā Lietuva tikusi galā ar prezidentūru, kad to dara pirmo reizi un kad vēl atlikuši divi mēneši līdz stafetes nodošanai?


– Varu dot vērtējumu tam, ko es redzu. Un redzu, ka Lietuvas prezidentūra ir ļoti labi sagatavota. Par saturu varu mazāk ko teikt, bet par tehnisko izpildījumu man un kolēģiem diplomātiem no citām valstīm, ar kuriem runāju, liekas, ka Lietuva nopelnījusi atzīmi pieci ar krustu, kā lika agrākajos laikos. Iemesls, lai dotu tik augstu vērtējumu, ir tas, ka viss tik tiešām noris “kā pa diedziņu” un pārdomāti, augstā organizatoriskā līmenī. Nav nekādu būtisku problēmu, un šķiet, ka arī Viļņas iedzīvotāji nejūtas no daudzajiem viesiem un eskortiem apgrūtināti. Pārvietošanās notiek korekti un ļoti pārdomāti. Bākuguņu izmantošana te ir ļoti reta parādība.

V. Krustiņš: – Ko, vēstnieka kungs, esat novērojis derīgu, Latvijas prezidentūrā pārņemamu?


– Par derīgo – pirmkārt, Lietuvas prezidentūru Eiropas Savienībā Ārlietu ministrijai un cilvēkiem, kuri organizēja pasākumu, ir izdevies pavērst kā notikumu ar plusa zīmi sabiedrības acīs. Viņiem ir izdevies radīt cilvēkos pārliecību, ka prezidentūra ir kaut kas tāds, kas ne tikai jādara, bet tik tiešām tāds, ar ko Lietuva var arī lepoties. Tā ir arī izdevība parādīt Lietuvu daudzajiem ārvalstu viesiem, kuri šeit ierodas un kuri no Lietuvas, droši vien, arī Latvijas un citu zemju vienkāršo pilsoņu viedokļa, lielākoties skaitās kā tāli, nesasniedzami eirokrāti, birokrāti. Un šīs baltās apkaklītes atbrauc, ēd lietuviešu cepelīnus, varbūt pat iedzer pa glāzei “Švyturys” alus – un, izrādās, ka nav ieceļotāji no kosmosa jeb, kā teiktu vācieši, “arī viņi vāra ar ūdeni”.

– Kā uz šī fona redzam Lietuvas prezidenti Daļu Grībauskaiti?


– Prezidenti redzam atbilstoši Lietuvas konstitūcijai, kurā skaidri un gaiši ierakstīts, ka viņas kompetencē ir ārlietas un drošības politika.

Reklāma
Reklāma

E. Līcītis: – Tas nozīmē, ka Grībauskaites kundze ir pasākuma līdere?


– Pēc būtības prezidente ir tā, kurai jāiznes viena liela daļa prezidentūras smaguma. Gan pēc protokola, gan Eiropadomē, uz kuru atbilstoši Konstitūcijai dodas Lietuvas prezidente, savukārt, lai parādītu skaidrāk atšķirību ar Latviju, piebildīšu, ka atbilstoši mūsu regulējumam valsti tajā parasti pārstāv premjerministrs. Tātad prezidente ir iesaistīta daudzu jautājumu apspriešanā, un, protams, Lietuvai – un tā nav tikai prezidente, ES priekšsēdētājvalsts funkciju veikšana ir komandas darbs, kur tikpat svarīga loma ir arī valdībai un Seimam, – prezidentūras laikā jāpozicionē Eiropas Savienības nostāja visās sfērās un jārod atbildes arī aktuālo norišu sakarā. Aktuālā situācija nemitīgi mainās, prasa lēmumus, reakciju, atbildes, tādēļ ES viedokļa formēšanā un arī tā paušanā prezidējošās valsts loma tik tiešām nav nesvarīga. Varbūt Latvijas plašsaziņas līdzekļos varam biežāk lasīt tieši pretējo tam, ko teicu, un arī šeit nereti esmu lasījis vienā otrā avīzē, tiesa, pārsvarā gan krievvalodīgā, sak, ko nu Lietuva, Lietuva taču neko nenozīmē, Lietuvas pozīcijai Eiropas Savienībā nav svara. Domāju, ka šie žurnālisti tomēr kļūdās vai apzināti atsakās saprast to, kā funkcionē Eiropas Savienība. Prezidentūrai ir sava noteikta vieta arī Lisabonas līguma ietvaros, un tā ir ļoti būtiska.

V. Krustiņš: – Pastāstiet, lūdzu, tuvāk par Austrumu partnerību, un kāda nozīme Latvijai, ja minētās bijušās PSRS republikas kā pastāvīgas valstis ciešāk saistīsies ar ES?


– Austrumu partnerība radās pirms gadiem pieciem pēc Polijas un Zviedrijas iniciatīvas, kuru atbalstījām arī mēs un pārējās Baltijas valstis, bija ļoti stiprs atbalsts, atceros, arī no Čehijas. Šī iniciatīva pārtapa visas ES Austrumu partnerības politikā, tā veidojot modeli ciešākai divpusējai un daudzpusējai sadarbībai ar tām pēcpadomju valstīm, kuras tolaik un arī tagad ir svarīgas ES kaimiņvalstis. Jāuzsver, ka arī tās pašas izrādīja interesi uzturēt ciešākas saites ar savienību. Kā jau teicu, tās ir sešas – Armēnija, Azerbaidžāna, Baltkrievija, Gruzija, Moldova un Ukraina. Katrai no šīm valstīm ir savs skatījums, kādas attiecības tās gribētu, bet neapšaubāmi, ka šis skatījums iezīmē noteiktu ārpolitisko un ne tikai ārpolitisko vektoru. Šīs valstis uzskata, ka Eiropas vērtības ar laiku kļūs arī viņu vērtības, tuvināšanās Eiropas Savienībai padziļināsies, un mums jāatceras, kādi paši bijām 90. gadu vidū, kad arī slēdzām asociācijas līgumus ar Eiropas Savienību.

– Kāda ir Lietuvas loma šīs prezidentūras laikā – sekmēt šo valstu tuvināšanos Eiropas Savienībā?


– Prezidentūras ietvaros katra valsts nosaka arī savas prioritātes, un Lietuvai viena no tādām, kura patiesībā izvērtusies jau par galveno prioritāti, ir minētais Austrumu partnerības samits ar attiecīgo līgumu parakstīšanu vai parafēšanu. Skats šīs partnerības virzienā vienmēr bijis Viļņas uzmanības centrā – arī iepriekšējā prezidenta Valda Adamkus laikā. Viņš kopā ar nelaiķi Polijas prezidentu Lehu Kačinski aktīvi virzīja šo virzienu, un tagad to pašu dara prezidente Grībauskaite.

– Mēs taču arī esam aktīvi uz Austrumpusi! Nesen Rīgā bija uzbeku prezidents Karimovs, un latviešu prezidenti ļoti intensīvi apmeklējuši tās zemes, kur izritina paklājus.


– Neapšaubāmi, ka Centrālāzijas valstis Eiropai ir ļoti svarīgas, un Latvija šajā virzienā patiešām ir rosīga. Cik zinu, pārējās ES dalībvalstīs šīs sadarbības ierosmes novērtē atzinīgi. Savukārt Austrumu partnerības ietvaros prezidents Andris Bērziņš ir apmeklējis, piemēram, Ukrainu un Azerbaidžānu. Jāpiemin arī premjera V. Dombrovska centieni šajā aspektā un ārlietu ministra E. Rinkēviča daudzās vizītes, šajās un pārējās Austrumu partnerības valstīs veidojot arvien ciešāku sadarbību ar tām. Tātad šis virziens arī ir Latvijas interesēs un Austrumu partnerība nekur nepazudīs arī no mūsu darba kārtības, jo īpaši mūsu ES prezidentūras laikā 2015. gada pirmajā pusē.

E. Līcītis: – Tāpat kā prezidente Grībauskaite Lietuvā, kā noprotams, galvenais Eiropadomes prezidentūras smaguma iznesējs 2015. gadā Latvijā būs tas cilvēks, kuru nākamruden jaunajā Saeimā ievēlēs par premjeru?


– Ja pareizi saprotu mūsu Satversmi, kas nav tik strikta kā Lietuvas gadījumā, tad šajās lietās galvenais atbildīgais var arī mainīties no gadījuma uz gadījumu. Notiek darba dalīšana starp prezidentu un premjeru, sasniedzot konsensu katrā konkrētajā situācijā, bet, kā jau teicu, Eiropadome tomēr pamatā ir premjera prerogatīva, kaut arī nevar izslēgt kaut kādus atsevišķus izņēmumus.

Darba dalīšana ir pat lietderīga, jo prezidentūrā valstu vadītāju darba apjoms ir milzīgs, pasākumu daudz. Ja runājam par Lietuvas ārlietu ministra pašreizējo aizņemtību, tad man ir sajūta, ka viņš “mājās” ir labi ja vienu divas dienas nedēļā.

V. Krustiņš: – Nu labi, Latvija uzņemsies šo slodzi, izdevumus prezidentūrai, bet pragmatiskie latvieši tūdaļ prasīs – ko dabūsim pretim par iztērētajiem miljoniem!


– Latvieši ir superpragmatiski!

– Virša kungs, kā vērtējat Lietuvas sabiedrību pēc pāris gadu dienesta šajā valstī – tajā aspektā, ka tā šķiet sabiedrībā vienotāka, ne tik sašķelta kā Latvijā? Varbūt Lietuvā nekas nemaz nenotiek uz sliktu, kā tas izskan Latvijā?


– Es teikšu, ka valsts kā tāda šeit vēsturiski un politiski ir daudzkārt valstiskāka nekā Latvijā. Lietuvā izpratne par valsti ir lielāka un dziļāka, un lietuviešu sabiedrībā, kurā integrējušies arī cittautieši – 
sākot ar ebrejiem, kara-īmiem un tatāriem un beidzot ar lielu daļu poļiem, baltkrieviem un krieviem –, 
būs grūti dzirdēt apzīmējumus “šī valsts”, “šai valstij”, ko nereti ar noniecinošu pieskaņu lieto Latvijā. Protams, arī Lietuvā ir ļaudis, tādas partijas un grupējumi, kas noliedz valstiskumu, bet tie ir mazākums.

– Ar ko tas izskaidrojams? Ar patriotismu, ar tautas audzināšanu? 


– Pēc trīs gadu uzturēšanās šeit secinu, ka pašiem lietuviešiem Lietuvas valsts ir kaut kas vērtīgs. Vērtīgāks par daudzām negācijām, kas ir arī šajā sabiedrībā. Līdzīgi kā mācītājs Juris Rubenis pagājušogad valsts svētkos rakstīja, citēju pēc atmiņas, ka valsts sapnis stāv pāri valsts dubļiem. Tā arī lietuvieši. Protams, cilvēki ir sarūgtināti, ka viņiem materiālu vai citu apstākļu dēļ jāemigrē, sarūgtināti un neapmierināti arī par citām nesakārtotām sociālām lietām, nebūšanām. Taču, ja runājam par emigrāciju, šķiet, attieksme Lietuvā ir specifiskāka, jo aizbraukšana bijusi vēsturiski bieža parādība no XIX gadsimta beigām, kad daudzi devās prom uz ASV, uz Čikāgu vai citur. Tā sāp, bet nesit kā ar āmuru pa galvu. Lietuvieši lepojas un priecājas par lietuviešu vai Lietuvas izcelsmes slavenām personām un to veikumu ne tikai vēsturē, bet arī tagad, mūsdienās.

No otras puses, var teikt, ka lietuvieši ir nacionālāki, lai arī pastāv politiskās pretišķības, dalījums kreisajos, labējos, grupās, grupējumos, katoļos un luterāņos, tā teikt, pilns spektrs. Taču, ja kāds gribētu aizvainot lietuviešus par viņu valsti kā tādu, domāju – uzreiz ieslēgtos tāds ikdienā nepamanāms 
solidaritātes mehānisms, kur vairs nav svarīgi, ka viens ir sociāldemokrāts, otrs konservatīvais, trešais liberāldemokrāts vai pie partijām nepiederošais. Valsts ir vērtība par sevi.

– Jautājums vēsturniekam Virsim. Kā lietuvieši izturas pret savu vēsturi?


– Sākšu tā plašāk. Neraugoties uz krīzi un visiem samazinājumiem, humanitārās zinātnes Lietuvā atbalsta ievērojami vairāk nekā pie mums. Lietuvas vēsturniekiem iespējams veikt vairāk pētījumu, rakstīt monogrāfijas, arī izdot grāmatas ir vieglāk nekā mums, jo ir sapratne par to, ka Lietuvas vēstures, lietuviešu valodas un lietuviešu kultūras padziļināta apzināšana un kvalitatīva zinātniska izpēte ir pirmām kārtām nepieciešama pašiem lietuviešiem – visiem skolēniem, uzņēmējiem, kodolfiziķiem un IT speciālistiem, politiķiem un pensionāriem, vārdu sakot – valstij. Protams, tas nenozīmē, ka arī lietuviešu vēsturniekiem nav grūtību, meklējot finansējumu tam vai citam izdevumam, bet – ir vieglāk.

– Vai starp lietuviešu vēsturniekiem ir personas, kuras pieskaita viedokļu veidotāju kategorijai? Ar vārdu, autoritāti?


– Lietuviešiem ir nedēļas žurnāls “Veidas”, kurā vienmēr būs atrodams atvērums par nozīmīgu vēstures tematiku, līdzīgi citām sabiedriski politiskām tēmām. Vēsturniekus prese bieži uzrunā par aktuāliem jautājumiem, interesējas par viņu redzējumu. Ja, piemēram, runājam par Latvijā bieži piesaukto “maigās varas” uzplūdu vai citām Krievijas dažādu “speciālistu” propagandas izpausmēm, tad jāteic, ka arī šai lietai lietuvieši cenšas pieiet zinātniski, kā to dara, piemēram, pie Viļņas universitātes esošais universitātes starptautisko attiecību institūts, kur strādā doktors Alvids Maļukevičs, grāmatas “Krievijas informācijas ģeopolitiskais potenciāls un izplatība Lietuvā” autors. Tā ir labi uzrak-stīta, zinātniski korekta. Pats Maļukevičs bieži komentē presē un TV aktuālos jautājumus, piemēram, t. s. piena karu un citus.

– Jau teicāt, ka prezidējošās ES valsts Lietuvas svars ir pietiekams, lai paustu Eiropas viedokli par aktuāliem pasaules politikas jautājumiem. Kā tas ir attiecībā pret Krieviju, kura ierobežo lietuviešu produktu piegādes, nodarbojas ar noteiktas ievirzes propagandu pret Lietuvu?


– Visi zinām pēdējo mēnešu notikumus – gan pārspīlēti rūpīgās kravu pārvadātāju pārbaudes uz Lietuvas–Kaļiņingradas apgabala robežas, gan lietuviešu piena pārstrādes produktu aizliegumu Krievijā. Paši lietuvieši izsaka dažādas versijas, kāpēc tā notiek. Ir cilvēki, kas domā, ka tas ir Austrumu partnerības samita dēļ – 
lai parādītu šīm valstīm, ka Lietuvas dalība ES neko nenozīmē un “mēs darām tā, kā mēs gribam”. Citi uzskata, ka varētu būt vēlme ietekmēt kādus Lietuvas iekšpolitiskos procesus. Šobrīd, no malas vērojot, tas vairāk šķiet kā mēģinājums pabojāt Lietuvas kā prezidējošās ES valsts tēlu.

– Jūs brīdināt, ka Latvijai jābūt gatavai uz to pašu?


– Ceru, ka tā nenotiks, bet…

– Ko lietuvieši raksta par Latviju? Mēs viņiem esam diezgan labi kaimiņi?


– Par Latvijas virzību uz eirozonu ir samērā daudz rakstu. Kopumā procesu vērtē objektīvi, kaut gan vieni izsakās kritiskāk, citi autori – atzinīgāk. Tiek, protams, rakstīts arī par problēmām mūsu attiecībās, par “Air Baltic”, par domstarpībām sakarā ar Visagīnas atomelektrostacijas celtniecības plāniem vai arī par to, kā Latvijā reaģē uz Klaipēdā ceļamo sašķidrinātās gāzes termināli. Es teiktu – Latvija nav aizmirsta Lietuvas presē, tomēr lielākā daļa rakstu ir par kultūras dzīvi, sekojot līdzi, kas pie mums notiek.

E. Līcītis: – Kādu vērtējumu jūs dotu Latvijas un Lietuvas attiecību intensitātei? Vai pieaug ekonomiskā sadarbība? Kāpēc “aizķeras” viens otrs tālejoši iecerēts projekts? Kas notiks ar “Rail Baltic” dzelzceļa izbūvi, kur lietuviešus pēdējā laikā min par bremzētājiem?


– Lietuva vēl joprojām ir, un tā tas ilgst jau gadiem, mūsu galvenais tirdzniecības partneris numur viens. Mūsu ārējās tirdzniecības kopējais preču tirdzniecības apgrozījums pagājušogad bija vairāk nekā 2,6 miljardi eiro, bet mūsu tirdzniecības bilance ar Lietuvu ir izteikti negatīva un sastāda vairāk nekā 600 miljonu eiro. Savukārt kopuzņēmumu skaits ar lietuviešu kapitāla līdzdalību Latvijā bija tieši 2229. Salīdzinājumam teikšu, ka Latvijas uzņēmumu skaits Lietuvā ir 10 reižu mazāks. Te es gan gribētu, izmantojot izdevību, uzmundrināt mūsu uzņēmējus vairāk mācīties no saviem lietuvju kolēģiem enerģiskumā, solidaritātē un ekspansivitātē šā vārda pozitīvajā nozīmē. Tā ir lietuviešu uzņēmēju panākumu atslēga, protams, gan ne visur. Par projektu “aizķeršanos” varu teikt tikai to, ka runa ir par lieliem, sarežģītiem un finansiāli apjomīgiem plāniem, par tādiem parasti teic, ka “velns slēpjas detaļās”.