Latvijā
Vēsture

Lietuviešu karavīru drāma Latvijā. Analizē vēsturnieks Uldis Neiburgs 16

256. lietuviešu policijas (robežsardzes) bataljona karavīri Ziemupē. 1945. gada pavasaris. Foto no Latvijas Okupācijas muzeja krājuma

Tuvojoties nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara beigu Eiropā 1945. gada 8. maijā ikgadējai atcerei, ir vērts atminēties plašākā sabiedrībā maz zināmas vēstures epizodes, kas saistās ar mūsu kaimiņu tautas – lietuviešu – karavīru Otrā pasaules kara laikā Latvijā pieredzēto. Arī šiem vietējo iedzīvotāju atmiņā ilgus pēckara gadus slepus glabātiem un publiskā telpā noklusētiem un tikai atmodas laikā atklātībā nonākušiem un vēstures pētniecībā vēl nepietiekami izzinātiem notikumiem ir paliekoša vieta Latvijas Otrā pasaules kara vēstures un kara upuru piemiņas daudzšķautņainajā mozaīkā.

Ģenerāļa Pļehaviča štāba virsnieki Salaspils nometnē

1944. gada maijā ieslodzījumā Salaspils nometnē nonāca lietuviešu ģenerālis Povils Pļehavičs (Plehavičius) ar savu štābu. Būdams poļu-lietuviešu izcelsmes Krievijas armijas virsnieks, viņš Pirmā pasaules kara laikā cīnījās krievu-vācu un krievu-turku frontēs, bet vēlāk ņēma dalību kaujās pret lieliniekiem un bermontiešiem Lietuvas Neatkarības karā. Ģenerālis bija arī viens no 1926. gada militārā apvērsuma īstenotājiem, pēc kā Lietuvā demokrātisko valsts iekārtu nomainīja autoritārs režīms ar konservatīvās Nacionālās apvienības jeb “tautinieku” partijas līderi Antanu Smetonu priekšgalā. 1927. – 1929. gadā P. Pļehavičs bija Lietuvas armijas ģenerālštāba priekšnieks, pazīstams arī kā Latvijai simpatizējošs virsnieks, bet vēlāk slimības dēļ tika atvaļināts no militārā dienesta.

Kopumā Salaspils nometnē bija ieslodzīti 52 lietuviešu virsnieki, no kuriem 23 ietilpa ģenerāļa P. Pļehaviča štābā un bija nosūtīti uz Salaspili 1944. gada 16. maijā, bet vēl 29 (galvenokārt leitnanta dienesta pakāpē) virsnieki te ieradās pēc nepilnām divām nedēļām, pēc tam kad vācieši likvidēja lietuviešu militārās vienības Viļņas apkārtnē. Visi ieslodzītie lietuviešu virsnieki piederēja t. s. Lietuvas vietējai brigādei (Litauische Sonderverbände), kuras izveidošana sākotnēji izpelnījās lielu lietuviešu sabiedrības atsaucību un atbalstu, kas, rēķinoties ar atkārtotās padomju okupācijas draudiem, saskatīja ģenerāļa P. Pļehavičs darbībā centienus atjaunot Lietuvas armiju un cīnīties par savas dzimtenes aizstāvēšanu. Šī ideja neizbēgami radīja konfliktu ar nacistu okupācijas varas iestādēm, kas vēlējās lietuviešus izmantot savās interesēs un vācu SS un policijas pakļautībā. Pēc 1944. gada 15. maijā notikušās 25 lietuviešu virsnieku grupas apcietināšanas un ieslodzīšanas vācu Drošības policijas un SD mītnē Kauņā sekoja viņu transportēšana uz kādu latviešu leģiona apmācību nometni Rīgas apkārtnē. Pēc īslaicīgas uzturēšanās šajā vietā lietuviešu virsniekus ar autobusu apsardzes pavadībā konvojēja uz Salaspils nometni, kur tos sagaidīja tās komandants SS oberšturmfīrers Kurts Krauze kopā ar vācu SD personālu.

Apcietinātie virsnieki nometnē ieradās Lietuvas armijas uniformās ar dienesta pakāpju zīmotnēm. Daļa bija tērpti arī civilās drēbēs. Vācieši, ironizējot par lietuviešiem, pie viņu barakas piestiprināja 3 x 1,5 metrus lielu apsveikuma plakātu ar uzrakstu “Laipni lūdzam” (Willkommen). Bijušais politieslodzītais Vilis Rutks atceras, ka lietuviešu virsnieki nometnē bijuši novietoti savrup, nošķirti ar dzeloņstiepļu žogu nodalītā stūrī. Viņu apsardzei vēl izveidoti atsevišķi bruņoti posteņi. Oficiāli ar viņiem sarunāties nebija atļauts, taču bijis jāuzmanās tikai no pieciem vācu SD sargiem, jo latviešu uzraugi šo rīkojumu ievērojuši tikai tad, ja tuvumā parādījies kāds vācietis.

Tā ar saviem “brāļu tautas vīriem” aprunāties iznācis vairākkārt, vienīgi pats ģenerālis P. Pļehavičs žoga tuvumā nekad neesot nācis. Ieslodzītajiem lietuviešiem nebija jāstrādā, un viņu uzturs bija nedaudz labāks kā latviešu karavīriem. Lietuviešu militārpersonu dažas nedēļas ilgušo atrašanos Salaspils nometnē savās atmiņās piemin arī Arturs Neparts, atceroties, ka “lietuviešu āra nodarbības sākās ar rīta vingrošanu. Ieslodzītie lietuviešu virsnieki daudz laika pavadīja pastaigās, parasti pa pāriem. Tāpat, gandrīz vai katru dienu, turpat laukā notika arī nelielas grupu apspriedes, kurās dažkārt varēja redzēt, ka tajās piedalījās arī ģenerālis. Bija arī reizes, kad laukums pie lietuviešu barakas bija pilnīgi tukšs un barakas ārpusē bija tikai viens novērotājs. Pieņēmu, ka tas tā bija ēdienu reizēs un tad, kad apspriede notika barakas iekšienē. Skatoties palika iespaids, ka lietuviešu virsnieku savstarpējās attiecības bija dabīgas un brīvas, ieskaitot arī attiecības ar ģenerāli.”

Pats P. Pļehavičs, būdams pārliecināts antikomunists un redzot, ka Salaspilī ir ieslodzīti lielākoties cilvēki, kas apsūdzēti par padomju okupācijas režīma atbalstīšanu, bija sašutis par sevis un sava štāba piespiedu atrašanos šādā nometnē. Jau tūlīt pēc ierašanās Salaspilī 1944. gada 23. maijā viņš uzrakstīja protesta vēstuli Augstākajam SS un policijas vadītājam Ostlandē SS obergrupenfīreram Fridriham Jekelnam, paziņojot arī par virsnieku badastreika uzsākšanu. Tas izsauca respektu arī nometnes komandantā K. Krauzē, kurš deva rīkojumu lietuviešiem (viņi šeit atradās t. s. goda ieslodzīto – Ehrenhäftlinge – statusā) piegādāt jaunu gultasveļu, atnest viņiem šahu, kārtis un avīzes. Arestētajiem bija atļauts divas reizes dienā veikt āra pastaigas, viņu vajadzībām tika norīkots pastāvīgs frizieris, un ieslodzītie virsnieki varēja sākt saņemt sūtījumus no mājām, t. sk. pārtikas produktus. Pēc tam kad vizītē Salaspils nometnē ieradās Drošības policijas un SD komandieri Latvijā un Lietuvā Rūdolfs Lange un Valters Fukss, viņi tikās ar ģenerāli P. Pļehaviču un informēja viņu par stāvokli frontē, kā arī no pēdējā saņēma mutisku protestu par viņa štāba virsnieku ieslodzīšanu Salaspils nometnē. Jau nākamajā dienā P. Pļehaviču atbrīvoja no nometnes un izsauca uz Rīgu, drīz vien no ieslodzījuma Salaspilī atlaida arī Lietuvas vietējās brigādes bijušo štāba priekšnieku pulkvedi Oskaru Urbonu un vēl trīs virsniekus. Neilgi pirms nometnes likvidēšanas 1944. gada augustā un septembrī no tās atbrīvoja arī pārējos lietuviešus, pārģērbjot tos puscivilā apģērbā un norīkojot piefrontes darbos Rīgas, Ķemeru, Tukuma, Talsu apkārtnē, kur viņi, ļoti slikti apgādāti, raka prettanku grāvjus un ierakumus un veica lauksaimniecības darbus. Daļu pirms tam Salaspils nometnē ieslodzīto lietuviešu nosūtīja uz Liepāju, bet pēc tam uz speciālām nometnēm Dancigā (mūsdienās – Gdaņska) un Gotenhāfenā (mūsdienās – Gdiņa), no kurienes viņiem izdevās izbēgt un kara beigas sagaidīt Vācijas rietumu reģionos. Pats ģenerālis P. Pļehavičs pēc savas atbrīvošanas 1944. gada augustā uzturējās Rietumlietuvā, bet vēlāk nonāca Vācijā. Jau 1949. gadā viņš emigrēja uz ASV, kur mira Čikāgā 1973. gadā.

Šie lietuvieši nebija vienīgie, kas kara laikā nonāca Salaspils nometnē. Ir zināms, ka 1943. gada decembrī lietuviešu bija mazāk nekā ceturtā daļa no šeit ieslodzītajiem 204 baltiešiem (101 latvietis un 103 igauņi un lietuvieši), policijas bataljonu un leģionu karavīriem. Kā tulks vācu Drošības policijas un SD dienestā Salaspilī bija nodarbināts pirms tam par sadarbību ar padomju okupācijas režīmu apcietinātais Kosts Jurgeļanis, kurš 1943. gada maijā nāvīgi sašāva vienu no Salaspils dzelzceļa stacijas apkārtnē aizturētajiem trim poļiem (ļoti iespējams, poļu “Dzimtenes armijas” (Armia Krajowa) virsnieku). Tas notika, aizturētajam polim skrienot pāri laukumam komandantūras priekšā pēc tam, kad viņš pratināšanas laikā bija nošāvis latviešu SD izmeklētājus Arturu Kanderu un Dzeni un mēģinājis uzbrukt arī nometnes vācu vadības pārstāvjiem Bergeram un Nikelam, kas pistoles mehānisma kļūmes dēļ tomēr neizdevās. Jau vēlāk, kad 1944. gada 29./30. jūlija naktī no Salaspils nometnes aizbēga 12 ieslodzītie un četri sargi no 320.-W (sardzes) latviešu policijas bataljona, nometnes ārējā apsardze tika uzticēta lietuviešu SD vienībai ar suņiem, par kuras darbību ziņas ir visai trūcīgas.

Lietuviešu krasta sardze 
Kurzemes piekrastē

Otrā pasaules kara beigu posmā Latvijas teritorijā nonāca arī vairāki lietuviešu policijas bataljoni, kuri pēc sardzes dienesta un cīņām pret padomju partizāniem un sarkano armiju Austrumu frontē no 1944. gada rudens tika iesaistīti Baltijas jūras krasta apsardzē Kurzemē. 5. lietuviešu bataljons pēc atkāpšanās no Pleskavas apgabala Krievijā jūlija beigās izvietojās Kurzemes piekrastē starp Ventspili un Pāvilostu.

13. policijas bataljons 1944. gada oktobrī pēc kaujām ar padomju karaspēku pie Gulbenes tika dislocēts jūras piekrastē Pāvilostā un Jūrkalnē, bet kara beigās iesaistījās cīņās Nīcas apkārtnē. 256. lietuviešu bataljons kara noslēguma posmā ņēma dalību kaujās pie Bārtas upes, kur lielākā daļa tā karavīru krita padomju gūstā, bet 16 cilvēkiem vēl 1945. gada 10. maijā ar kuģīti no Pāvilostas izdevās sasniegt Gotlandi.

Viens no lietuviešu krasta sardzes uzdevumiem līdzās gatavībai cīnīties pret ienaidnieka desantiem un ziņot par pretinieka kuģiem bija nepieļaut latviešu bēgļu laivu došanos uz 160 kilometru attālo Gotlandes salu, ko ar zvejnieku motorlaivu varēja sasniegt 12 – 14 stundu laikā. No vairāk nekā 4500 bēgļiem, kas ieradās Zviedrijā, 2077 to sasniedza ar privātām laivām, bet 2541 cilvēks te nokļuva ar nacionālās pretošanās kustības organizācijas – Latvijas Centrālās padomes – un zviedru militārās izlūkošanas un amerikāņu bēgļu palīdzības organizācijas atbalstītām laivām. Liellaivu sagaidīšana Baltijas jūras krastā nereti bija diezgan dramatiska. Kurzemes piekrastes rajonos drīkstēja uzturēties tikai ar speciālām atļaujām, bet par šo noteikumu neievērošanu draudēja bargi sodi.

Vietējiem iedzīvotājiem, kas bija jaunāki par 60 gadiem un dzīvoja līdz astoņu kilometru attālumā no jūras, ja vien tie nebija saistīti vācu dienestā, pavēlēja pārcelties uz iekšzemi.

Laivas, ko nelietoja zvejai, vai nu iznīcināja, vai savāca vienkopus un apsargāja. Grūtības sagādāja uztvert signālus par laivu ierašanos, un bija gadījumi, ka tās bez cilvēkiem bija spiestas atgriezties jūrā, dažas laivas ar bēgļiem jūrā pārķēra arī vācu konvoji. Laivu satiksme bija bīstama arī mainīgo laika apstākļu, tuvākajā apkārtnē iesūtīto spiegu un vācu krasta apsardzes klātbūtnes dēļ.

Tuvāku kontaktu nodibināšana ar lietuviešu krasta sardzi ir aprakstīta vairāku bēgļu pārcēlāju atmiņās, kur tās komandieris seržants Macijausks ir raksturots kā mierīgs un nosvērts vīrs. Viņš pie sevis bija paslēpis arī kādu vāciešu sašautas un nogremdētas lietuviešu motorlaivas kapteini Rimeiku, kuru kopā ar latviešu bēgļiem 1944. gada 10. novembrī izdevās nogādāt Gotlandē.

Apsolot, ka ar laivām uz Zviedriju tiks pārvesti arī citi lietuviešu karavīri, kas vēlēsies tur nokļūt, tika panākta vienošanās, ka krasta sardze skatīsies caur pirkstiem, kad laivas no Gotlandes piestās vai atstās Kurzemes krastu. Sākotnēji gan viss negāja tik gludi, jo 31. oktobra naktī, kad pats sardzes komandieris Macijausks viesojās pie sava tiešā priekšnieka Alšvangā, viņa padotie dzērumā bija izraisījuši paniku laivas “Centība” pienākšanas brīdī stāvkrastā pie Bambaļu mājām. “Atbraukušie bēgļi gan tikko bija novietojušies “Bambaļos”, “Zeltos”, “Romās”, “Laukgalos” un citās mājās, kad bija atkal jāiet uz jūrmalu. Šeit krasta sargi bija lietuvieši. Pie viņu sardzes mājas atradās visas laivas un airi, bet viņi atļāva lietot vienu airu laivu. Viņus atalgoja ar dažām pudelēm degvīna. [..] Pirmā airu laiva uzņēma zvejnieku Jansona un Lāča sievas ar bērniem. Otrā laivā bija ģenerālis Verners Tepfers, rakstnieks Jānis Grīns un citi. Kad airu laiva bija pāri otram sēklim, atskanēja vairākas šāvienu kārtas. Šāva pāri galvām. Aiz pārsteiguma vienmērīgā airēšana sajuka, pēkšņi laivas tika sagrieztas paralēli viļņiem, un nākošais vilnis pielēja laivu ar ūdeni. Šaušana laiku pa laikam atkārtojās. Edvarda Zvirbuļa slimā sieva un bērni histēriski kliedza. Vīri ielēca jūrā un turēja laivu, lai uz otrā sēkļa laivu neapgāž un nesadauza slimnieci un lai bērni neiekrīt jūrā. [..] Uz kāpas kraujas stāvēja pieci lietuvieši ar mašīnpistolēm un gatavojās braucējus apcietināt,” tā šajā naktī pieredzēto vēlāk atcerējās viens no LCP Ventspils sakaru grupas dalībniekiem Fricis Šteinmanis. Lietuviešus tomēr izdevies piekukuļot ar papildu degvīna devu, jo pēc tam, kad viņiem aiznesta piena kanna ar pieciem litriem šņabja, viss atkal esot bijis vislabākajā kārtībā, un bēgļus varēts atkārtoti ar mazajām zvejnieku airu laivām nogādāt jūrā.

Pa to laiku spēkā pieņēmies vējš un bailes no atkārtotas apšaudes gan bija iemesls tam, ka maz izrādījās gribētāju, kas vēlējās doties atpakaļ jūrā, tāpēc tonakt motorlaiva “Centība” uz Zviedriju aizveda tikai 19 cilvēkus, t. sk. vietējo zvejnieku dēlus, kam bija jāiet dienēt leģionā, un vairākus LCP locekļus. Vēlāk gan lietuviešu krasta sargi kļuva latviešu bēgļiem par labiem draugiem un savu neapdomīgo šaudīšanos bēgļu uzņemšanas laikā laivās nožēloja. Tuvākajā apkārtnē patvērumu radušiem laivu bēgļiem bija jāuzmanās arī no šeit sirojošās padomju kaujinieku vienības “Sarkanā bulta”, kas ne tikai nodarbojās ar civiliedzīvotāju aplaupīšanu, bet Jūrkalnes piekrastē 1944. gada decembrī bija noslepkavojuši vienu un ievainojuši vēl vienu lietuviešu krasta sargu.

Ziņas par lietuviešu krasta sardzes palīdzību latviešu bēgļiem un pašu lietuviešu gatavošanos doties pāri jūrai uz Zviedriju tomēr sasniedza arī vāciešus. 1945. gada 10. janvārī 5. lietuviešu policijas bataljona 1. rotas karavīrus sapulcināja vecās ambulances ēkā Pāvilostas Tirgus laukumā, lai dotu tiem atpūtu, bet īstenībā ar viltu atbruņoja un ielenca vācu žandarmērijas vienības. Sekoja vairāk nekā nedēļu ilga pratināšana un tiesa, kas par brīdinājumu pārējiem nolēma ar nāvi sodīt septiņus lietuviešu karavīrus, bet vēl 11 viņu biedrus ieslodzīt koncentrācijas nometnēs Vācijā.

Ciniska un prātam grūti aptverama bija arī upuru noskaidrošana, izvēloties tos izlases kārtībā no Tirgus laukumā nostādītās ierindas un pēc tam viņu nošaušanu pavēlot veikt citiem viņu biedriem, nepakļaušanās gadījumā draudot viņiem pašiem pievienoties nelaimīgajiem upuriem.

Nāvessoda izpilde septiņiem lietuviešu karavīriem (rotas komandierim seržantam Macijauskim, dižkareivim Juozam Sendrjuam, kareivim Vladam Salickam, Jonam Bašinskam, Krasauskam un vēl diviem nezināmiem) Pāvilostas Zaļkalna priedēs notika 1945. gada 21. janvārī.

Kā savā grāmatā “Piektais aizsardzības bataljons” atceras Jons Lauce, saskaņā ar vācu militāro reglamentu sodītos karavīrus ar virvēm piesēja pie zemē ieraktiem stabiem un ar baltiem lakatiem aizsēja acis, bet bataljona ārsts nošaujamiem uz krūtīm sirds apvidū piesprauda baltus papīra apļus, uz kuriem tēmēt nāvessoda izpildītājiem. Uz katru no vienā reizē nošaujamiem trim upuriem tika norīkoti seši šāvēji. Pēc nāvessoda izpildes kāds vācu virsleitnants ierindā nostādītajiem lietuviešiem nolasīja vācu krasta apsardzes komandiera pulkveža Kola pavēli, ka “bataljonam savs kauns jānomazgā ar asinīm cīņā par “Jauno Eiropu”” un tas kā atsevišķa vienība tiek izformēts un sadalīts starp 256. un 13. lietuviešu policijas bataljonu.

“21. janvāra rīta mijkrēslī pa sniegoto kāpu klaidu nāves procesija devās uz Zaļkalna mežu. Gājiens apstājas apsnigušā jaunaudzē pie bedres, tās malā nostāda upurus, tiem iepretī – šāvējus. Aizsmacis oficieris ķērc pavēli – uguni! Stobri neceļas. Vēlreiz histērisks bļāviens, bet zalves vietā klusums. Salti noskrakšķ oberbenžu automātu aizslēgi. Aizsmakušais buldogs skaita: eins… zwei… Mirkļa mūžība… No upuru vidus spalgs sauciens: “Ardievu! Apžēlojiet sevi! Šaujiet…” Nosprakst nekārtīga zalve. Septiņu vairs nav. [..] Jau nākamajā dienā nāves priedienā uz apsarmojušas zemes brūces nolikts brūklenāju vainags. Kopš tā laika katru vasaru tur nenodziest piemiņas ziedu gaisma,” tā savā manuskriptā “Atmiņu lauskas” šo notikumu emocionāli ir aprakstījis Pāvilostas vēstures apcerētājs Arnolds Reimanis.

Starp 1945. gada 21. janvārī nošautajiem karavīriem bija arī kādas Pāvilostas meitenes izredzētais, kas viņas sirdī palika visu mūžu. Ilgus gadus kopā ar māsu viņa kopa lietuviešu karavīru kapavietu Zaļkalna meža priežu audzē netālu no Āķagala. Tagad māsas Cecīlija un Marta Liepiņas jau ir aizsaulē un nav vairs neviena, kas varētu atcerēties to dienu traģiskos notikumus. Atklāti par tiem bija iespējams runāt tikai gandrīz pusgadsimtu vēlāk, kad pēc Latvijas Tautas frontes Pāvilostas nodaļas dalībnieces Edītes Biģeles iniciatīvas pāvilostnieki kopā ar Liepājas Lietuviešu kultūras biedrību 1994. gadā sakopa Zaļkalna meža kapavietu un uzstādīja baltu kapa krustu šeit nošautajiem karavīriem. Desmit gadus vēlāk studentu vienība “Austrums” uzstādīja īpašu ceļa norādi ar uzrakstu “Krasta sardzes lietuviešu brāļu kapi (1944 –1945). Nošauti par palīdzību latviešu bēgļiem”, izcirta stigu un ar stabiņiem iezīmēja taku no jūras piekrastes līdz lietuviešu karavīru kapavietai.

Saistītie raksti

Īpaši emocionāls notikums Pāvilostā norisinājās 2008. gada 5. jūlijā, kad šeit nošautā Vlada Salicka atdusas vietu kopā ar tuviniekiem apmeklēja viņa brālis Viļus no Šauļiem. Pateicoties Pāvilostas novada pašvaldības un zemessardzes 46. kājnieku bataljona atbalstam, pagājušā gada vasarā Pāvilostas Zaļkalna mežā guldīto lietuviešu karavīru kapavieta un tās apkārtne tika sakopta no jauna.

Nu jau vairākus gadus, Pāvilostas novadpētniecības muzeja direktores Irinas Kurčanovas rosināti, muzeja ļaudis katru pavasari uzkopj šo vietu, dodot iespēju visiem, kas vēlas, nolikt ziedus un pieminēt lietuviešu krasta sardzes karavīrus, kas vairāk nekā pirms 70 gadiem tika sodīti ar nāvi par viņu sniegto palīdzību saviem kaimiņiem – latviešu laivu bēgļiem uz Zviedriju.

LA.lv