Viedokļi
Lasītāju viedokļi

Līga Vasiļūna: Latvija nojūgusies, ap simtgades naudas cūciņu dzenājoties 16

Autore: Līga Vasiļūna, fotogrāfe, Facebook bloga “Urbānais dārzs” veidotāja

Kamēr uz papīra strādāju 16 stundas, bet dzīvē samazinu un izdaru 10 stundās, man ir samērā maz laika sekot visām aktualitātēm līdzi – biju palaidusi garām tik megabūtisku lietu, kā gatavošanos valsts simtgades svinībām. Tad nu šodien izdarīju visu vēl par divām stundām ātrāk un, meklējot darbu netā, kas tiešām būtu atbilstošs manām varēšanām un nevarēšanām, atskāršu, ka Latvija ir nojūgusies.

Pa kuru laiku? Kā es nepamanīju, pa kuru brīdi visi tik naski dzenājas ap to simtgades naudas cūciņu, sadzērušies kaut kādu mistisku dziru, ka aizmirsuši, kas viņi ir un kāpēc te dzīvojam un varam ap to cūku dzenāties.

Skatoties vienu stulbumu pēc otra, kas tiks vai tiek veltīts Latvijas simtgadei – nevaru saprast – es esmu stulba vai apkārt vairākums, dzenoties pēc naudas, ir tā nojūgušies, ka gatavi jebkādu sviestu (un, sasodīts, pa kuru laiku 180 grami sviesta maksā jau teju 3 eiro, kamēr blakus lietuvieši turpina mums barot savējo stipri zem 2 eiro un iepērk no latviešiem pienu dārgāk, bet saviem lētāk) iebarot pārējiem un teikt, ka viss tikai mātes Latvijas labā. Un citkārt it kā šķietami prātīgi un saprātīgi cilvēki ar’ piedalās tajā izrādē, kuru skatoties arvien vairāk – sāk šķist, ka esi pats nemanāmi ierauts farsā un to nemaz nezināji.

Kad nu reāli sajutos kā mucā turēta – izdomāju, ka nu jāuzzina, kas tad tajā simtgadē tiek plānots – kā jau vairums metos amerikāņu “gūgles” skavās, un ar vārdiem “Latvijas simtgade” Google man piedāvā simtgades loteriju, simtgades medaļu, simtgades kūku, simtgades dziesmusvētkus, simtgades simbolus, simtgades pasākumu plānu(Dievs tētīt, man tāda nav, cik labi, ka Google man tādu nu piedāvās – būs man savs simtgades plāns), pat savs simtgades projekts. Kur vien skaties, katrs kaut ko cītīgi dara, lai saņemtu savu artavu no visas svinēšanas. Vai kūkas gabalu?

Visā tajā atcerējos bērnību – gatavošanos svētkiem – dikti patika lēkāt pa dīvānu, kamēr mamma pilnā tanka apņemībā pucēja māju, izsūca dīvānu ar putekļusūcēju, kam noteikti bija raķetes dzinējs un katru mazāko gruzi istabā pamanīja viņas modrā acs.

Kamēr viņa tur pucēja un es maisījos – bija tāds ” uhhhhhh” vilnis – BŪSSSSS SVĒTKI. Tālāk jau sekoja šmorēšana un cepšana. Neiztrūkstoši es pa vidam maisījos un sardeles pa balkonu karināju ārā un suņus kaitināju. Arī migrantienei no 1.stāva, kura vienīgā teju visā pagastā runāja man nesaprotama valodā (krieviski). Jo man vienīgajai bija skaidrs, ka tas reālais tusiņš ir tieši tagad – kamēr svētkiem gatavojas. Tieši tad varēja ievārīt vislieliskākos podus un savākt kādu bulku vai kūciņu pirms svinības sākušās.

Kad svētki bija klāt – tāpat neviens neko nepamanīja, ka atkal esmu savākusi un daļu apēdusi vai izbarojusi kaimiņu suņiem. Jo visi bija tik pārņemti ar gatavošanos, ka aizmirsa pat – kam īsti gatavojās un par pašu galveno – svinēšanu. To saprata tikai pēc tam…

LA.lv