Mobilā versija
+1.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
1. jūlijs, 2014
Drukāt

Līgatnē, kur laiks apstājas

Foto - Diāna JanceFoto - Diāna Jance

Līgatnes bērnudārzs mūsdienās.

Tuvojoties simtajai jubilejai kopš Pirmā pasaules kara sākuma, “Kultūrzīmes” turpina publikāciju sēriju, kurā vēstām par kultūrvides un kultūras mantojuma objektiem, kas vai nu dzimuši 1914. gadā, vai arī ir tieši saistīti ar šo pavērsiena gadu pasaules vēsturē. Šoreiz – stāsts par Līgatnes bērnudārzu.

100 papīra veidi


Pēdējos 100 gados Eiropas vēsturē ir tik daudz notikumu, ka reizēm 1914. gads šķiet tāla pagātne, kuras iesākumu vairs nav iespējams atšķetināt. Vismaz Latvijā daudzi dokumenti gājuši bojā un vēsture pārvērtusies leģendā. Kurš vairs pateiks, kā patiesībā viss bijis, jo ļaužu atmiņas daudzas reizes ir grozītas, bet ēkas – pārbūvētas.

Turpretim Līgatnē laiks pirms 100 un vairāk gadiem liekas esam tepat līdzās. Varbūt tādēļ, ka starp vietējiem iedzīvotājiem jo­projām vēl ir daudzi veco papīrfabrikas strādnieku pēcteči? Pirms simt gadiem Līgatnes papīrfabrikas vadība saviem strādniekiem bija nodrošinājusi vienus no vislabākajiem dzīves apstākļiem Eiropā – viņiem tika piešķirti atsevišķi dzīvokļi ar malkas apkuri, turklāt nebija jāmaksā ne par malku, ne ūdeni, ne fabrikas ražoto elektrību. Papīrfabrikas ciematā bija nodibināta sava skola, ambulance, slimnīca un dzemdību nams. Toreizējie celtnieki ēkas cēla tik prasmīgi, ka arī pašreiz tās gandrīz visas pilda tādas pašas vai līdzīgas funkcijas, kādām bija paredzētas 19. gadsimta beigās.

1815. gadā dibinātā Krievijas lielākā un slavenākā papīrfabrika ražoja īpaši kvalitatīvu papīru. Līdz Pirmajam pasaules karam tieši Līgatne apgādāja augstāko cara ierēdniecību ar papīru svarīgiem valsts dokumentiem. Vēlāk, starpkaru Latvijas laikā, Līgatnē ražoja 100 dažādus papīru veidus. Līgatnes fabrika ir cietusi gan abu kara laiku postījumus, gan ugunsgrēkus, taču vienmēr ir spējusi savus spēkus un slavu atjaunot. Šobrīd viens no lielākajiem produkcijas pircējiem ir kāda tapešu rūpnīca Ukrainā.

Nams, dzimis 
1914. gadā


1911. gadā papīrfabrikas īpašnieks Mencen­dorfs nolēma būvēt namu, kur apmesties paša ģimenei, kā arī galvenajiem papīrfabrikas ierēdņiem un vadītājiem. Kaut gan Līgatne atradās Krievijas impērijas Vidzemes guberņā un jau kopš fabrikas pirmsākumiem daudzi strādnieki bija iebraucēji no Krievijas, īpašnieki uzsvēra savu vāciskumu un, lai reprezentētu savas tautas amatnieku meistarību, ēku pasūtīja Vācijā. Tur namu bija paredzēts arī uzbūvēt, tad izjaukt, pārvest uz Latviju un vācu meistaru uzraudzībā atkal samontēt. Tomēr 1914. gada rudenī, sākoties karam, vairākums apdares detaļu ceļā uz Latviju pazuda, bet vācu meistarus mobilizēja armijā. Ēku Līgatnē ar Latvijā izgatavotām būvdetaļām pabeidza vietējie celtnieki.

Neilgi pēc padomju okupācijas 1940. gadā papīrfabrikas direktora Bīlmaņa sieva Marija ierosināja viesu namu pārveidot par bērnudārzu, un jau rudenī tas uzņēma pirmos mazos līgatniešus. Lai arī bērnudārza atvēršana bija neapšaubāms vietējo Līgatnes iedzīvotāju nopelns, padomju okupācijas laikā uzsvēra, ka tieši padomju vara bagāto direktoru namu nodevusi bērnu rīcībā. Tolaik vietējā avīze rakstīja, ka “vietas vēl ir daudziem bērniem, bet dažos vecākos vērojama lieka atturība, kas, cerams, ar laiku izzudīs”. Pēckara gados trūka gan pārtikas, gan malkas, taču uzraugiem daudz svarīgāk šķita iekārtot sarkano stūrīti par godu revolūcijas slavas gājienam. Iespējams, 1953. gadā bērnudārza audzēkņi mācījās rotaļu “Tankistu manevri”: “Tankists drošs es dienās būšu/Cīņas uzvaras tik gūšu.” Savukārt bērnudārza dibināšanas gadā droši vien vēl visiem bija prātā slavenā latviešu bērnu ār­sta Jēkaba Nīmaņa ieteikums – “Kara ieroči, lai kādi viņi būtu būdami un lai ar kādu patriotismu mēs viņus arī neslavētu, ir slepkavības ieroči. Tālab noliedzamas tādas bērnu dāvanas kā šautenes, durkļi, lielgabali utt., jo tas viss modina un ieaudzina bērnos nevis mīlestību pret savu līdzcilvēku, pret dzīvniekiem, bet gan naidu, neiecietību un nežēlību.”

Pavisam neticami, ka Līgatnes iedzīvotājiem un īpaši bērnudārza darbiniekiem ir izdevies uzturēt skaistās ēkas interjeru un garu gandrīz nemainītu. Bijušas taču neskaitāmas sanitārās komisijas, kuras likušas akli sekot prasībām un mainīt vidi atbilstoši gan padomju laika garam, gan arī vēlāk, mūsdienās, kādām Eiropas regulām. Deviņdesmitajos gados šo namu bija mēģinājuši arī privatizēt, tomēr nav izdevies.

Mūsdienās rets arhitektūras piemineklis ir tik rūpīgi saglabāts – ēkā vēl jo­projām darba kārtībā ir gan greznie kamīni, gan virtuves krāsnis. Par vērtību tiek uzskatīti gan logu aizveramie āķīši un durvju rokturi, gan skapji bibliotēkas istabā. Ēkā ieejot, rodas sajūta, ka laiks apstājies vēl pirms simt gadiem.

Par palīdzību raksta tapšanā pateicos Līgatnes bērnudārza audzinātājai Zanei Kalniņai un Harijam Beķerim.

Pievienot komentāru

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+