Līgo ar šašliku un rasolu 12
Jāņus svin, ievērojot dažādas tradīcijas, kas saistītas ar vasaras saulgriežu sagaidīšanu. Īpaša nozīme ir ne tikai ugunskuram, dziesmām un jāņuzālēm, bet arī ēdiena gatavošanai un baudīšanai. Padomju laikā nebija tik liela ēdienu dažādība kā mūsdienās, taču arī toreiz cilvēki centās sarūpēt kāroto – visbiežāk gan pa blatu.
Lai gan pēc okupācijas kā draudzīgu žestu tautai ļāva svinēt Jāņus, taču jau 1950. gadā tos aizliedza un izņēma no oficiāli svinamo svētku saraksta. Pēc Staļina nāves svinēšanas tradīcijas pamazām atgriezās (ar LPSR Ministru Padomes lēmumu 1954. gadā Līgo diena kļuva par svinamu dienu, kas bija jāatstrādā tuvākajā svētdienā; žurnāls ”Zvaigzne” tolaik pat publicēja Līgo dziesmas!), taču drīz vien – 1961. gadā – Jāņus atkal aizliedza, tos uzskatot par alkoholiķu un nacionālistu svētkiem. Cenzēja ne vien Līgo dziesmu tekstus – svītroja vārdus ”siers”, ”alutiņš”, ”jāņuzāle” utt., bet arī kulinārijas grāmatas, kurās bija siera siešanas receptes. Aizgāja līdz tādam absurdam, ka Jāņu sieru pārdēvēja neuzkrītošākā vārdā – par ķimeņu, lauku vai zemnieku sieru. Pat jāņogas bija jādēvē citādi – par sarkanajām upenēm (daži jokojot tās devēja par pelšenēm). Darba vietās vērsās pret drosminiekiem, kuri vāca parakstus, lai atļautu svinēt svētkus. Pēcāk skatījums uz Līgo kļuva pielaidīgāks, un tautiskie svētki izvērtās pseidotautiski. Sākās komisko Jāņu atribūtu ēra – zāļu vainagu vietā tirgoja kreppapīra lentes, košas indiāņu galvassegas un sombrero cepures, spožus, no čaukstoša papīra taisītus krievu un ukraiņu tautumeitu kroņus. Jāņu ugunskura vietā dedzināja riepas.
Mielasts pie kolhoza galda
Jāņus plaši svinēja kolhozos, piemēram, paraugsaimniecībās ”Ādaži”, ”Lāčplēsis” un ”Nākotne”, kā arī zvejnieku kolhozos. Vietējie savu bijušo ”Lāčplēša” kolhoza vadītāju Edgaru Kauliņu atceras ar labu vārdu: ”Kad Pelšes laikā tika aizliegti Jāņi, ”Lāčplēsī” tie tika svinēti katru gadu, jo Kauliņš teica, ka “mēs jau neatzīmējam Jāņus, bet kolhoza dzimšanas dienu”. Šajos svētkos bija viss – gan Līgo dziesmas, gan gari svētku galdi, pašdarbības teātris, balle ar dzīvo mūziku, ugunskuri, pundeles, “Lāčplēša” alus… Turp devušies līgot arī rīdzinieki, tostarp gleznotāja Džemma Skulme, jo pie Kauliņa varēja pilnībā izjust Jāņu atmosfēru.”
Svētkos cieņā bija groziņvakari – katrs atnesa kādu cienastu, īpaši lepojās, ja izdevās tikt pie žāvētas vistiņas. Tās pirmo reizi Latvijā parādījušās 1979. gadā Rīgā krodziņā Berģos (pie Brīvdabas muzeja), savukārt kūpināts tītars – ap 1978. gadu. To varēja iegādāties padomju saimniecībā “Barkava”, kur bija tītaru ferma. Lielākajos masu pasākumos mēdza organizēt izbraukuma tirdzniecību, tāpēc dažs labs ieradās galvenokārt pēc ikdienā nenopērkamiem gardumiem, piemēram, cieti žāvētas desas vai vārītas desas (pirka luņķiem), kompota ”Asorti”, konservēto zaļo zirnīšu burkas, zefīra vai augļiem, piemēram, apelsīniem. Atceros amizantu gadījumu, kad mans paziņa, izstāvējis divas stundas garu rindu pēc apelsīniem, iekārotā vietā saņēmis aizdomīgi iesārtus, it kā iepuvušus augļus. Protams, izmetis, taču vēlāk noskaidrots, ka tā bijusi sarkano apelsīnu šķirne!
Pasūtījumu galds – kā glābējs
Pārtikas produktu zagšana nebija pārsteidzoša vai neparasta parādība padomju sabiedriskās ēdināšanas sistēmā. Zagšanu veicināja gan produktu deficīts un tukšie veikalu plaukti, gan blatu sistēma – pat diezgan vienkāršus pārtikas produktus varēja dabūt tikai ar vajadzīgo cilvēku palīdzību, kā arī iemainīt nozagtos pārtikas produktus pret grūti iegūstamām rūpniecības precēm. Interesants paradokss – bodēs bija tukšums, bet daudziem – gandrīz pilni ledusskapji.
Vārdu ”zagt” aizstāja ar ”iznest”, ”ņemt”, bet vārdu ”pirkt” – ar vārdu ”dabūt”. No vispārējās morāles viedokļa zagšana varēja tikt attaisnota, kaut arī formāli pret to tika veikti dažādi preventīvi un kontrolējoši pasākumi. Tomēr arī šeit deficītam un blatam bija liela nozīme, jo arī kontroles izrādījās piekukuļojamas, un dažreiz pietika vien ar somiņu, kurā bija olas, sviests, desa un majonēze. Kur toreiz ņēma deficīta produktus? Ne tikai speciestāžu bufetēs. ”Pasūtījumu galdā pasūtījumus pieņēma no visiem, tomēr bija tādi produkti, kas bija dabūjami tikai pa blatu – ja pircējs un pārdevējs viens otru pazina, viņiem bija labas attiecības. No malas tos produktus dabūt nevarēja. Tāpēc es tiem darbiniekiem cepu tortes, un viņi man deva produktus,” atceras leģendārā kulināre Ņina Masiļūne, kura ir vismaz 30 pavārgrāmatu autore.
