Mobilā versija
+2.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
18. jūnijs, 2015
Drukāt

Līgo – lai dvēsele vaļā! “LA” lasītāji atceras savus spilgtākos Jāņus (4)

Foto no Ogres vēstures un mākslas muzeja kolekcijasFoto no Ogres vēstures un mākslas muzeja kolekcijas

Līgo vakars Ogres novada Mazozolu pagasta "Damāru" mājās. 60. gadi. Fotogrāfs nezināms.

Ogres vēstures un mākslas muzejā līdz 4. jūlijam skatāma izstāde “Padomju Jāņi”. Padomju gados saulgriežu svinēšana daudzviet izvērtās par krāšņu piedzeršanās pasākumu, Vienubrīd šos svētkus pat oficiāli aizliedza, taču ne visi to ievēroja. Lai šie auglības spēka personifikācijas svētki mūsdienās nekļūtu vien par pikniku ar šašliku, desiņām un alu, tie jāsvin no sirds gudri, pēc senču tradīcijām, ar varenu dziesmoto “Līgo!”. Jautāju “LA” lasītājiem: “Kādus vasaras saulgriežus esat pieredzējuši jūs?”

Tukumnieks Jānis Skriblis, bijušais mežkopis: “Ulmaņlaikos bija ierasts pakalnā pacelt augstu pūdeli, lai gaisma plaši apspīdētu mājas, sētas apkārtni, dotu svētību un pozitīvu enerģiju. Mans tēvs bija vārdā Jānis, viņa tēvs – Jānis, mans dēls – arī Jānis… Piektajā paaudzē mums ir Jāņi! Mūsu ģimene tos svinēja Sauleskalnā, mamma apģērba tautastērpu un cienāja jāņabērnus ar sieru, pīrāgiem. Tētis bija zvērināts mērnieks, viņam bija ābeļu dārzs. Alu nebrūvēja, ciemiņus iepriecināja ar pašdarinātu ābolu vīnu. Jāņabērni gāja aplīgodami no mājas uz māju. No 1957. līdz 1962. gadam biju sovhoza “Zante” direktors un braucu sveikt jāņotājus visos iecirkņos. Gāja jau jautri.”

Rīdziniekam Jānim Ozoliņam arī tēvs, vārdā Jānis, un šie svētki allaž svinēti: “Tas varēja būt 1956. gadā, mani vecāki strādāja kolhozā “Mārupe”. Rocība nebija liela, taču Jāņus svinējām. Mārupes centrā, apmēram tajā vietā, kur tagad būvē lielveikalu, kādreiz bija pļava, kur līgojām. Atceros, ka bērnu vislielākais prieks bija loterija, kurā varēja laimēt zīmuli vai dzēšgumiju…”

Jānis Pakārklis, rīdzinieks, dzied vīru korī “Tēvija” un jauktajā korī “Volta”: “Kas gan būtu Līgo vakars bez dziesmām! Tās uztur gara mundrumu un jautrību. Jāņus mēdzam svinēt dabā, pērn biju Vecumniekos pie mazdēla ģimenes. Mums ir tradīcija Nacionālajā teātrī noskatīties Rūdolfa Blaumaņa lugu “Skroderdienas Silmačos”, jo tajā Dūdaru spēlē mans mazdēls Ainārs Ančevskis. Vēlu visiem – glabāsim latviešu kultūras tradīciju spēku un iedegsim gaismu arī katrs sevī!”

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. Esmu dzimusi okupācijā (1965.), par ko, protams, nezināju un arī neatceros, ko un kā mācīja vēsturē. Ja būtu par to zinājusi, varbūt justos slikti, bet tolaik dzīvojām labi – vecākiem strādniekiem piešķirtajā 2istabu dzīvoklī, par ko bija 16 rbļ. mēnesī pie 180 rbļ. algas, mašīnas vietā bija “Dņepra” ar blakusvāģi, un Jāņus vienmēr kupli svinējām pie vecvecākiem Nītaurē. Nekas nebija aizliegts.

  2. Tūrists no Mēness Atbildēt

    Tā kā netiek lietots vārds “okupācija”, tad es automātiski saprotu, ka latvieši no Ogres un dažas komentētājas no Latgales padomijā iestājās brīvprātīgi. Ak, “failos” atradu, ka ir daži latvieši, kuri apzinās, ka tā bija okupācija un tāpēc viņi saka “padomju okupācijas laiki” ar to liekot saprast, ka padomju laikus atnesa okupācija un nevis pati tauta.

  3. Toreiz Jāņi bija pirmie svētki, jo tikai tad varēja apstaigāt tuvākos kaimiņus 1-3 km rādiusā, aplūkot dārzā paveikto, parunāties un atpūsties, jo katru dienu tak bija lauku darbi, un pat uz veikalu gāja reizi nedēļā. Beigās jau arī “pielējās”, bet tas nebija galvenais, bet gan dabas pilnzieds un padarīto lauku darbu gandarījums.

  4. Jā, arī padomju gados svinēja Jāņus. Tikai jaunieši vai iebraucēji, kuri nav dzīvojuši padomju laikā, var apgalvot, ka līgošana bija aizliegta, ka tie bija izdzeršanās svētki. Vai tad tagad Jāņos nedzer? Tāpēc nevajag noniecināt manu jaunības laiku, kad līgojām un svinējām, gājām no vienas mājas uz otru, svinējām svētkus kopīgi pagastā. Savukārt tagad nav šīs kopības sajūtas laukos – katrs svin vai dzer savā kaktā, jo cilvēki kļuvuši skaudīgi un naidpilni, tusē vien tuvāko radu vai draugu pulkā, plašāku kopā sanākšanu neatzīst, jo šie brīvības gadi radījuši milzīgu atšķirību iedzīvotāju materiālajā situācijā. Agrāk gandrīz visi bija vienādi – ne bagāti, ne nabagi. Tagad ir daļa bagātnieku (kuri pie turības tikuši ne jau godīgi strādājot, vismaz no iedzīvotāju viedokļa raugoties) un liela daļa nabagu, kuriem dikti jādomā, kur ņemt līdzekļus svētku mielastam, nerunājot ne par ko citu.

Egils Līcītis: Valdības ideoloģijaAtskaitīdamies parlamentā, premjers Māris Kučinskis runāja diezgan skaidrā valodā, de iure proklamēdams pašrocīgi vadīto valdību kā nacionāli konservatīvu.
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Nu lābi, lābi, varu arī šoreiz es samaksāt…

Veselības rēķini – no aizsardzības budžeta

Valdība vakar atbalstījusi 2,81 miljona eiro pārdali no Aizsardzības ministrijas (AM) budžeta, lai segtu rēķinus par Latvijas iedzīvotāju saņemto veselības aprūpi ārzemēs un segtu līdzekļu deficītu fenilketonūrijas un citu ģenētiski determinētu slimību korekcijas preparātu apmaksai. No AM budžeta programmas “Valsts aizsardzības politikas realizācija” uz Veselības ministriju tiek pārdalīti 341 018 eiro, bet no programmas “Militārpersonu pensiju fonds” tiek pārdalīti 2,36 miljoni eiro. Tā kā Veselības ministrija ir ieplānojusi rēķinu apmaksai novirzīt vēl arī citus līdzekļus, piemēram, no ietaupītajiem līdzekļiem par laboratoriskajiem izmeklējumiem, tad ar piešķirtajiem līdzekļiem no Aizsardzības ministrijas budžeta pietiekot, lai segtu šogad radušos rēķinus.

Lasītāju aptauja
Izlasot interviju ar vēsturnieci, jutu aizvainojumu senču vietā... (10)“Latvijas Avīze” novembrī publicēja sarunu ar vēsturnieci Inetu Lipšu “Latvieši nezināja, nevis negribēja”. Tā izraisījis rezonansi. Savas pārdomas ir atrakstījusi Brigita Blite.
Kā vērtējat politiķu piemēru, pašiem kūtri iesaistoties zemessardzē?
Draugiem Facebook Twitter Google+