Mobilā versija
-2.2°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
20. februāris, 2016
Drukāt

Līgums ar pašu Nelabo

Nostāsti par dvēseles pārdošanu velnam ir seni kā pati pasaule. Darījums darbojas līdzīgi kredītam bankā, tikai šajā gadījumā cilvēkam jāieķīlā nevis mašīna vai māja, bet sava dvēsele. Un no tās, izrādās, šķīrušies daudzi pasaules bagātie un slavenie…

PĀRDOT VAI NEPĀRDOT – TĀDS IR JAUTĀJUMS!

Pats darījuma process ar velnu aprakstīts daudzos avotos. Viss notiek apmēram tā: cilvēks vēršas pie velna ar to vēlmju sarakstu, ko viņš vēlas iegūt. Vēlmēm jābūt patiesi savtīgām. Ja cilvēks vēlēsies pārdot savu dvēseli apmaiņā pret tuva cilvēka labklājību vai veselības uzlabošanu, velns ar viņu nekādus darījumus neuzsāks. Tādēļ vēlmēm jābūt egoistiskām, materiālām, pasaulīgām. Velns gan, visdrīzāk, pats personīgi neieradīsies uz lietišķo satikšanos, bet atsūtīs savā vietā kādu starpnieku vai parādīsies sapnī.

Ja sapnī parādās gara auguma, dārgi un eleganti tērpts kungs – ne vienmēr melnās drēbēs – tas arī būs īstais – velns. Tad arī kārto visas formalitātes saistībā ar liktenīgā līguma parakstīšanu, ko parasti veic ar asinīm vai sarkanas krāsas tinti. Velnam itin nemaz nerūp cilvēka materiālais stāvoklis un veselība. Viņam vajag tikai cilvēka dvēseli. Kad noslēgts darījums, cilvēkam jārēķinās, ka viņa dzīve par dažiem gadiem var saīsināties. Dzīvi var pagarināt vien ar nosacījumu, ka cilvēkam jāstājas velna dienestā, kas paredz sēt ļaunumu un sludināt sātana tikumus.

Darījuma sekas gan ir briesmīgas. Cilvēks, kurš labprātīgi atteicies no dvēseles apmaiņā pret naudu, varu vai slavu, bieži patiešām ļoti īsā laikā gūst visu, par ko sapņojis. Taču jārēķinās, ka veiksme ir īslaicīga, turklāt dvēseli vairs nevar atgūt. Tādi cilvēki bieži nomirst salīdzinoši agrā vecumā vai nu no lodes, vai kādos noslēpumainos apstākļos, un šādu cilvēku dvēsele pēc nāves nonāk mūžīgās neizturamās mocībās bez jebkādas žēlastības un atbrīvošanās iespējas.

Zināmi gadījumi, kad cilvēki, kuri apzināti vai nejauši noslēguši tamlīdzīgu darījumu, pēcāk izmisīgi meklējuši iespēju izvairīties no ļaunā darījuma sekām. Kristiešu baznīcas pārstāvji runā par to, ka lauzt tamlīdzīgu līgumu ir grūti, bet nav gluži neiespējami – vajagot tikai no visas sirds nožēlot šo un citus savus grēkus un uzticēt savu dzīvi Dievam, proti, dzīvojot atbilstoši kristiešu baušļiem.

DĒMONISKIE RITMI

Tieši ar velnišķu, ne dievišķu talantu pasaules vēsturē iegājis izcilais vijolnieks Nikolo Paganīni (1782–1840). Ar savu talantu viņš apbūra, pārsteidza un biedēja. Piecu gadu vecumā viņš iemācījās spēlēt mandolīnu, bet septiņu gadu vecumā jau pats komponēja mūziku. Publikas priekšā viņš sāka uzstāties 12 gadu vecumā, bet 17 gados jauno mūziķi piemeklēja nervu sabrukums. Tad viņš meta malā vijoli un pievērsās saviesīgās dzīves baudām. 22 gadu vecumā viņš tomēr pārtrauca trakulīgo dzeršanu un kļuva par spožāko zvaigzni sava laika mūzikas pasaulē. Paganīni spēja uz četrām stīgām vienlaikus spēlēt trijās oktāvās (arī mūsdienās ar tādu meistarību var palielīties vien retais). 23 gadu vecumā viņš uzrakstīja 24 kapričo, un vēl daudzus gadus pēc tam neuzradās neviens mūziķis, kurš spētu izpildīt šo Paganīni mūziku…

Kad viņš spēlējis savas brīnišķās pasāžas, publika aizkustinājumā raudājusi. Viens no viņa slavenākajiem darbiem ir “Le Streghe” – “Raganu deja”. Cilvēki bija pārliecināti – lai apgūtu tādu vijoļspēles tehniku, Paganīni noslēdzis darījumu ar pašu nelabo. Daži viņa koncertu pastāvīgie apmeklētāji pat apgalvoja, ka redzējuši, kā velns palīdz viņam uzstāšanās laikā.

Paganīni nomira Nicā 1840. gada maijā ar kakla vēzi, bez grēksūdzes un bēru ceremonijas. Dažas dienas pirms nāves pie viņa ieradās mācītājs, taču Paganīni atteicās no viņa pakalpojumiem. Nicas bīskaps Domeniko Galvano atteica viņam aizlūgumu par dvēseles mieru, un tajos laikos bez aizlūgšanas apbedīšana nebija iedomājama. Ķermeni aizveda uz Paganīni dzimteni, Dženovu, taču arī te gubernators aizliedza bēres. Tā Paganīni zārkā ceļoja no vienas vietas uz citu. Stāstīja, ka naktīs ap zārku dejojot velni, bet vijole pati par sevi spēlējot baigu “danse de macabre”. Paganīni ķermeni apglabāja un no jauna atraka vairākas reizes. Vien 1929. gadā viņš iemantoja mūžīgu mieru Dženovas kapsētā.

Bet pirms Paganīni, apmaiņā pret savu dvēseli, par vijoles virtuozu kļuvis vēl kāds itāļu komponists un vijolnieks – Džuzepe Tartīni (1692–1770). Viņš rakstīja instrumentālo mūziku un sakomponēja vismaz 400 skaņdarbu. Atšķirībā no saviem laikabiedriem, viņš nerakstīja baznīcas mūziku un operas. Viņa jaunrades pamatā bija vijoļkoncerti un sonātes.

Darbs, kas atnesa viņam sliktu slavu, saucās “Velnišķā sonāte”. Atbilstoši leģendai Tartīni reiz izstāstījis franču astronomam Žeromam Lalandam par savu sapni, kurā pie viņa ieradies velns un piedāvājis savus pakalpojumus. Mūziķis pieņēmis no velna dažas mācību stundas, tad iedevis vijoli savam jaunajam draugam, lai viņš nodemonstrē savu mākslu. Velns nospēlējis tik meistarīgi, ka mūziķim sajūsmā aizrāvās elpa. Pēc pamošanās Tartīni tūlīt steidzās pierakstīt sapnī dzirdēto sonāti, izmisīgi cenšoties atminēties melodiju, kuru dzirdējis sapnī. Tomēr tas, ko viņš pierakstīja, bija, pēc viņa sacītā, tik nesalīdzināms ar mūziku, ko viņš bija dzirdējis sapnī, ka, ja viņam būtu citi iztikas līdzekļi, viņš salauztu savu vijoli un pārtrauktu nodarboties ar mūziku uz visiem laikiem.

Apmaiņā pret talantu dvēseli iemainījis arī leģendārais blūza spēlmanis Roberts Džonsons (1911–1938). Mūzikas vēsturē viņa dzīvesstāsts pārtapis baisā leģendā, kurā vairs grūti nošķirt realitāti no izdomas. Viņa stāsts aizsākās mazā pilsētiņā Heizelhērstā Misisipi štatā, kur 19 gadu vecumā viņš iepazinās ar slaveniem blūzmeņiem. Viņi tik ļoti iedvesmoja jauno mūziķi, ka viņš neatkāpās ne soli un neatlaidīgi uzprasījās spēlēt kopā ar viņiem un braukāt līdzi, spēlējot īstu “melno blūzu”. Tiesa, ģitāras spēles māksla viņam lāgā nepadevās, tāpēc puisim parasti atteica.

Iekarsis Džonsons deva solījumu, ka reiz pārspēs visus un spēlēs blūzu kā neviens. Tad viņš uz dažiem mēnešiem nozuda no pilsētas. Kad viņš atgriezās, kā pauduši aculiecinieki, viņu priekšā bija jau gluži cits cilvēks, kurš patiešām spēlēja tā kā neviens. Taču maigais pusaudzis bija pārvērties līdz nepazīšanai. Īsā laikā viņš bija pārtapis par nobriedušu vīrieti, kurš citiem iedvesa ne vien bijību, bet arī bailes. Turklāt savās dziesmās viņš sāka slavināt velnišķus motīvus (“Me and the Devil Blues”, “Dead Shrimp Blues”…). Visi šie nostāsti kļuva par pamatu mītam, ka izcilais blūzmenis savu dvēseli pārdevis velnam.

20. gadsimtā afroamerikāņiem iesakņojās ticējums, ka blūzs arī ir velnišķa mūzika, tādēļ, lai to apgūtu, nemaz nav cita ceļa kā noslēgt darījumu ar nelabo. Tādēļ bija jāpaņem ģitāra un pusnaktī jādodas uz krustcelēm kādā pilsētas nomalē. Tad jāsauc velns un jālūdz viņam dāvāt talantu un varu pār blūzu. Roberts Džonsons pat necentās kliedēt baumas, ka viņam būtu kādi sakari ar tumsas valdnieku. 27 gadu vecumā, savas nāves brīdī, viņš bija paguvis laist klajā sešus albumus. Joprojām nav precīzi zināms, kā tieši viņš nomiris. Viņa kapavietā neuzstādīja kapa pieminekli, un tās atrašanās vieta nav precīzi zināma. Robertu Džonsonu uzskata par pirmo no “Kluba 27”, proti, tādu mūziķu grupas, kuri ietekmējuši roka un blūza attīstību un nomiruši, nesasniedzot 30 gadu vecumu.

FAUSTA SINDROMS

Par klasiku kļuvusi renesanses laika vācu izcelsmes ceļotāja alķīmiķa, astrologa un burvja doktora Johana Georga Fausta biogrāfija, kas kļuva par iedvesmas avotu populārajai leģendai par apsēsto doktoru Faustu. Tā radās ap 1580. gadu. Par kulmināciju kļuva Kristofera Marlo “Traģiskais doktora Fausta stāsts” un J. V. Gētes “Fausts”. Atbilstoši leģendai Fausts kaislīgi sapņoja par baudām piepildītu dzīvi, sāka nodarboties ar okultajām zinātnēm, kas palīdzēja viņam nodibināt sakarus ar nelabo. Viņi noslēdza līgumu, saskaņā ar kuru 24 gadus nelabais kalpos Faustam apmaiņā pret viņa dvēseli. Pēc 16 gadiem doktors gan sāka šaubīties par izdarīto un vēlējās lauzt līgumu ar nelabo, lai atdabūtu atpakaļ dvēseli. Taču velnam tas nebija pa prātam.

Kornēliuss Agripa bija viens no veiksmīgākajiem renesanses laika rakstniekiem ezoteriķiem. Viņš studēja jurisprudenci un medicīnu, taču neieguva nevienu zinātnes grādu. Viņu uzskatīja par burvi, okultu rakstnieku, teologu, astrologu un alķīmiķi. Viņš bija līderis kustībai, kas aizstāvēja burvestībā apsūdzētās sievietes. Agripa uzrakstīja trīs grāmatas, kas veltītas okultiem pētījumiem, un ir populāras vēl mūsdienās. 1535. gadā viņu apsūdzēja ķecerībā un piesprieda nāvessodu, taču viņš aizbēga. Pa ceļam uz mājām Agripa saslima un nomira. Pēc viņa nāves sāka klīst baumas, ka viņš sadarbojies ar dēmoniem. Saskaņā ar vienu no populārākajām leģendām, atrodoties uz nāves gultas, Agripa izlaidis brīvībā melnu suni, kas bija viņa draugs. Šis suns tāpat figurējis dažādās leģendās par Faustu. Gētes darbā tas ir pats Mefistofelis melna pūdeļa izskatā.

Paradoksāli, bet starp cilvēkiem, kuri noslēguši darījumus ar nelabo, bijuši arī kristiešu dieva kalpi, kuru dzīvesveids apkārtējiem radīja aizdomas. Par to, cik taisnīgi bijuši šie apvainojumi, šodien grūti teikt, taču vēsturē šo garīdznieku vārdi uz visiem laikiem palikuši aptraipīti.

Viens no viņiem ir Romas katoļu pāvests Silvestrs II. Viņš bija viens no izglītotākajiem sava laikmeta cilvēkiem, labi orientējās matemātikā, mehānikā un astronomijā. Viņš izgudrojis svārsta pulksteni, kā arī Rietumeiropas valstīs ieviesa arābu ciparus. Viņš bija dabas zinātņu, matemātikas, teoloģijas, mūzikas un filosofijas grāmatu autors. Silvestru II uzskatīja par visievērojamāko sava laika pāvestu. Taču pēc viņa nāves sāka izplatīties baumas par to, ka viņa neordinārās prāta spējas un izgudrošanas talants ir no sātana. Daudzi pētnieki domā, ka tamlīdzīgas baumas radās tādēļ, ka Silvestrs itin cieši komunicēja ar arābu zinātniekiem un centās izskaust tādu grēcīgu parādību kā garīgā titula un baznīcas amatu pārdošana un pirkšana.

GAGAS EFEKTS

Mūsdienu populārajā mūzikā par dvēseles pārdošanu velnam apsūdzēti daudzi mūziķi, kuri strauji sasnieguši panākumus un iemantojuši pasaules slavu, iztiekot pat bez īpaša talanta. Vislielākās aizdomas daudziem novērotājiem izraisījusi amerikāņu dziedātāja Stefānija Džoanna Andželīna Džermanota jeb tautā pazīstamā Lady Gaga. Jau pēc viņas pirmā studijas albuma The Fame izdošanas 2008. gadā dziedātājas popularitāte sasniedza pasaules mērogus. Taču vien dažu gadu laikā sasniegt to, ko sasniegusi Gaga, ir neiespējami. Tad nu izvirzīta hipotēze, ka te pie vainas nav vien mākslinieces ekstravagantie skatuves tērpi, kosmiskās frizūras un tamlīdzīgi nieki un vēl jo mazāk dziedātājas vokālās dotības, kas viņai ir vairāk nekā apšaubāmas, bet Gaga, līdzīgi daudzām citām zvaigznēm, noslēgusi darījumu ar Luciferu.

2009. gadā Gaga izdeva otro albumu The Fame Monster. Dziesma Bad Romance kļuva par vienu no vislabāk pārdotajiem singliem pasaulē, bet dziesmas videoklips kļuva par 2009. gada visvairāk skatīto videoklipu pasaulē. Taču okulto parādību pētnieki uzskata, ka tas nav vien parasts videoklips, bet kaut kas lielāks un baisāks – savdabīgs rituāls. Savos videoklipos Gaga pielūdz savu simbolu, izsakot rituāla vārdus. Viņas galvu rotā čūska – vēl viens sātana simbols. Galvenā klipa Bad Romance daļa ir Lucifera izsaukšanas rituāls, kas sadalīts trīs daļās.

Dziedātājas klipos atrodamas daudzas ar mistisku simboliku saistītas zīmes, piemēram, 13 zvaigznes vai dēmoniskais trijžuburis. Pats vārds “Gaga” arī neesot gluži nejaušs. Virspusēji tas apzīmē jautru muļķību, taču tā dziļākā jēga jau vairāk attiecināma uz vājprātu, ārprātu, šizofrēniju, apsēstību. Pētnieki pievērsuši uzmanību vēl kādai Gagas īpatnībai. Proti, daudzās fotogrāfijās un videoklipos dziedātāja slēpj vienu aci. Vairums cilvēku to uztver kā vēl vienu viņas knifiņu, bet tie, kuriem pazīstama iluminātu simbolika, to saista ar visu redzošo aci, kas arī ir visatpazīstamākais slepenās organizācijas simbols.

Ar okultiem rituāliem Gaga nodarbojoties arī ikdienā. 2011. gada 25. septembrī viņa bija apmetusies Londonas viesnīcā Intercontinental. Kad apkopēja tīrīja viņas numuriņu, vanna bijusi pilna ar asinīm. Sieviete pārbijusies un par redzēto tūlīt ziņojusi priekšniecībai. Skaidri gan nav zināms, vai Gaga patiešām veikusi sātanisku rituālu, taču pēc šā incidenta drīzumā parādījās informācija, ka tieši tajā periodā Gaga satikusies ar skotu masonu līderiem, kas esot vidusposms starp iluminātiem un britu karaliskās ģimenes locekļiem. Šajā izmeklēšanā bija iesaistīts pat Skotlendjards.

KĀ KĻŪST PAR DIKTATORIEM

Par to, ka šie cilvēki pārdevuši dvēseli velnam, šķiet, nevienam nav ne vismazāko šaubu. Interesanti, ka starp abu likteņiem saskatāmas daudzas paralēles. Jau sākot ar to, ka abi – vien ar pāris dienu atšķirību – piedzima aprīlī: Ādolfs Hitlers 20. aprīlī, Vladimirs Ļeņins – 22. aprīlī. Abi palikuši vēstures lappusēs kā ļaunie ģēniji. Tāpat abi uzauga daudzbērnu ģimenē un bērnībā un skolas laikā ne ar ko neizcēlās uz citu fona. Jauno Hitleru vienaudži apsaukāja par mīkstpēdiņu un bieži piekāva. Viņš bija pārāk vārgs un par sevi nepārliecināts, lai dotu pretim. Abi uzauga kā tā dēvētie memmesdēliņi. Ļeņinam bērnībā patika zīmēt, savukārt nopietnās zinātnes nepadevās, tālab viņš pat neieguva skolas atestātu. Hitleram arī nebija pa spēkam pabeigt augstskolu. Divreiz viņš izgāzās eksāmenos mākslu akadēmijā (vēlējās kļūt par mākslinieku) un pat sēdēja cietumā. Tādējādi abi bija absolūti neveiksminieki!

Bet pēkšņi viss mainījās. 1932. gadā memmesdēliņš Ādolfs it kā pārdzima par savu pretmetu un sākās viņa velnišķais triumfs. Tas pats cilvēks, kurš skolā nespēja salikt kopā divus vārdus, piepeši kļuva par spožu oratoru, uzstājoties visas tautas priekšā. Kā to izskaidrot? “Gan viens, gan otrs pārdeva dvēseli sātanam!” pārliecināti apgalvo krievu zinātnieks, vēsturnieks, grāmatas “Sātanisms 20. gadsimtā” autors Jurijs Kanigins. Velnam laiku pa laikam nepieciešamas svaigas asinis, lieli cilvēku upuri, citādi viņa spēks un vara izsīkst. Un tad viņš atrod sev palīgus uz zemes, padarot viņus par savām marionetēm.

Vienā no Berlīnes arhīviem atrasts laika gaitā nodzeltējis, vietām izbalējis un nesalasāms dokuments. Viss liktos pavisam parasti, ja vien darījuma pārdošanas “objekts” nebūtu… cilvēka dvēsele. Apmaiņā par dvēseli “klientam” piedāvāta pasaules vara. Vairāki neatkarīgi eksperti izpētīja dokumentu un nonāca pie viena un tā paša slēdziena, ka ar sarkanu tinti vai asinīm izpildītais paraksts pieder Hitleram. Vēsturniece Grēta Laibera pievērsusi uzmanību vēl kādam faktam: 1932. gadā Hitlers nonāca pie varas, bet 1945. gadā viņš nošāvās. Proti, starp šiem datumiem ir 13 gadi. Tieši uz tādu laika periodu sātans parasti arī noslēdz vienošanos “par abpusēju pakalpojumu servisu”. Bet pēc šā termiņa beigām dvēsele pilnībā nonāk ļauno spēku varā. Tāpat zīmīgs ir Hitlera nāves datums – 29. aprīlis (diena pirms Valpurģu nakts, ko uzskata par melno spēku galvenajiem svētkiem).

Ļeņina popularitāte sākās tikpat pēkšņi un negaidīti kā Hitleram. Viņš sāka uzstāties strādnieku priekšā Pēterburgā 1910.–1911. gadā. Vēlāk viņa līdzgaitnieki atminējās, ka tas bijis ļoti neparasti, jo biedrs Ļeņins, kurš ārēji nebija nekāds skaistulis, piepeši sāka izstarot dīvainu spēku un pat itin kā hipnotizēja ar skatienu.

Gan Ļeņins, gan Hitlers tiecās iegūt varu jebkādiem līdzekļiem, un, to ieguvuši, izlēja neskaitāmu nevainīgu cilvēku asiņu upes. Gan viens, gan otrs radīja veselus institūtus, kuru sienās veikti eksperimenti arī ar dzīviem cilvēkiem, tostarp bērniem. Tāpat fašistiskā un komunistiskā simbolika neesot nekas cits kā sātanisma atribūti. Piemēram, uz agrīnajiem komunistiskajiem plakātiem piecstaru zvaigzne attēlota augšpēdus. Apvērsta pentagramma – visslavenākais sātanistu simbols. Tādā pašā veidā zvaigzne attēlota uz galvenā padomju ordeņa. Bet uz PSRS ģerboņa saule attēlota no apakšas, tādējādi simbolizējot elles gaismu. Sarkanā krāsa gan fašistiem, gan boļševikiem simbolizēja asinis, un pat zvērestam pionieru iesvētīšanas laikā piemitusi slepena rituāla jēga…

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+