Lijai Brīdakai šodien apaļa dzimšanas diena 0
Jautāta par dzimšanas dienas izjūtām, dzejniece atmāj, ka nemaz negribot par to ne domāt, ne runāt – jāpārdzīvo un viss. Vēlāk padomājusi, Lija Brīdaka saka: “Dzimšanas dienas ir kā stabiņi mūža ceļā, cik nu kuram tas garš, tik daudz stabiņu tajā arī saskaitāmi.
Bērnībā un jaunībā dzimšanas dienas nozīmē visu, kas ar cilvēku notiek, bet vēlāk – tad jau nozīme tikai padarītajiem darbiem, var atcerēties: tajā gadā paveicu šo, nākamajā – to.”
Lija Brīdaka nāk no Alūksnes Vidzemē. Tagad daļa dienu aizrit Rīgā, bet patīkamākais un radošākais laiks tiek pavadīts atkal Vidzemē, Līgatnē. Par Rīgu gadu laikā nav tapis neviens dzejolis, kaut lielpilsētas motīvs dažviet ieskanējies, bet daba ir arvien klātesoša. Dzeltējošs bērzs, putna dziesma, domīgais virša zieds, gluži kā jaunā dzejas krājuma nosaukumā – “Virši iezied atvasaru”, ko šodien atver apgādā “Zvaigzne ABC”.
Pilsētas elpa jūtama Lijas Brīdakas prozas darbos. Gan pirmā garstāsta “Pilsētas atslēgas”, gan “Lauku Avīzes” apgādā izdoto romānu “Krustceļu vasara” un “Sadalītā dzīve” varoņi ir pilsētnieki, un viņu likteņos līnijas ievelk Brīvības piemineklis, Dziesmu svētku gājiens, tramvaju sliedes, Preses nama stiklotais stāvs un Rīgas lidosta.
Arī tuvākā pusgada laikā lasītāji var gaidīt divas jaunas prozas grāmatas. Visi, kas abonēs “Latvijas Avīzi” vismaz četriem nākamā gada mēnešiem, līdz ar laikrakstu saņems uzreiz divus Lijas Brīdakas romānus vienos vākos – pirmo sērijā “Lata romāns” izdoto darbu “Aizvējš pie jūras” un pavisam jaunu – “Solis tumsā”.
Jaunā romāna sižetu rakstniece atklāt vēl nevēlas, tikai teic – tā notikumu centrā būs divu bērnības draudzeņu negaidīta sastapšanās vienā mīlas trīsstūrī. Savukārt apgāds “Annele” nākamā gada sākumā sola Lijas Brīdakas miniatūru apvienojumu ar Ventspils mākslinieces Ritas Blaževičas ziedu gleznu reprodukcijām krājumā “Dvēseles ziedēšana”.
Lielākoties rakstnieki jau ar pirmajām publikācijām sadalās dzejniekos un prozaiķos. Lija Brīdaka debitēja abos žanros gandrīz vienlaikus, un visu dzīvi arī tapuši gan dzejoļi, gan stāsti un romāni. “Labi atceros, ka pirmo dzejoli uzrakstīju jau bērnībā,” dzejniece pasmaida. “Lepna aizskrēju ar to pie mammas, palielījos un nolasīju – nu gluži kā vista, kas izdējusi olu! Galīgi neatceros, par ko tajā bija, bet mamma teica, ka ir skaists, un lai rakstu vēl.” Īsti dzejot gan sākts vidusskolas laikā, un tad arī iezīmējušās divas, šķiet, raksturīgākās Lijas Brīdakas dzejas iezīmes – pieklusināta intimitāte, kas apvienojas ar racionālo prātu. “Man jau pašai liekas, dzejai mana racionālā prāta ir pat par daudz,” dzejniece bilst, malkodama kafiju.
“Dzejā vajadzētu spēt palaist sirdi vaļā, bet nekad neesmu spējusi tā atklāties kā dažas kolēģes. Viens cilvēks var stundā pēc iepazīšanās izstāstīt savu mūžu, otrs līdz galam neatklājas nekad, un vajadzīgs dzīvē gan viens, gan otrs.”
Sirdslieta rakstniecei allaž bijuši filmu scenāriji, tādēļ studējusi Maskavas augstākajos divgadīgajos kinoscenāristu kursos. Bilstu, ka ir gan dīvaina sakritība: vecākiem divas meitas, abas – rakstnieces, turklāt abu radošajā biogrāfijā arī scenāriji filmām. Lija Brīdaka teic, ka vislielākā nozīme literārā ceļa izvēlei noteikti bijusi vecāku mājās valdošajai noskaņai: “Mūsu tētis jaunībā rakstīja dzeju un vēstulēs sūtīja mammai. Mājās valdīja literāra gaisotne – mamma mūs radināja pie tautasdziesmām, bērnu dzejas, lasīja priekšā grāmatas, stāstīja pasakas. Skolu beidzot, gribēju kļūt par žurnālisti, taču togad neuzņēma, tādēļ iestājos filologos, jo zināju, ka rakstīt gribēšu noteikti.”
RADOŠĀ VIZĪTKARTE Dzejniece LIJA BRĪDAKA * Pirmās publikācijas – 1953. gadā, pirmais dzejoļu krājums – 1962. gadā. * Pavisam iznākuši 12 dzejas krājumi (viens no tiem – bērniem), septiņi romāni, četri miniatūru krājumi, tapuši stāsti, pasakas un lugas, dokumentāli stāsti par Margaritas Stārastes un Akvelīnas Līvmanes dzīvi, sakārtoti aforismu krājumi. * Scenāriste filmām “Stari stiklā” (1970) un “Pilsētas atslēgas” (1973), A. Brigaderes lugas “Maija un Paija” un E. Zālītes romāna “Agrā rūsa” ekranizējumiem. * Atdzejojusi Bellas Ahmaduļinas dzeju un kopā ar Rutu Lediņu tulkojusi Somijas zviedru rakstnieces Mertas Tikanenes romānu dzejā “Gadsimta mīlas stāsts”. |
Dzeja
Lija Brīdaka
***
Jau steidzas septembris, pa vējam zeltu sviežot,
vēl dabai bezbēdīgs, bez rūpestiem vēl vaigs,
vēl cero dālijas, ar krāsām ziedos šķiežas,
vēl saldus augļus zaros briedē laiks.
Bet debess piepildās ar dzērvju klaigām,
un smalki pavedieni gaisos stīdz,
sāks naktīs ziemelis caur dārzu staigāt,
man bail par to, ko vedīs viņš sev līdz.
Un, reizē baidoties un reizē gaidot,
par puteņiem jau lieti pārtaps drīz,
un tā kā milzu zāģi baltas skaidas
man plakstos, acīm asarojot, dzīs –
par to, cik sīksti mīlestība zaro
caur dienām īsajām, caur mūžu garo.
***
Ai, mātes valoda – saulīte spožā,
ai, tēvu valoda – stiprā un rimtā!
Es, tajā auklēta, sajutos droša,
kā šūpulī biju, kā senā dzimtā.
Dievs, neliec redzēt –
iet valoda mazumā!
Tas ir kā pie slimas māmuļas stāvēt,
ik dienas just bēdu –
bez tēva tēvzeme
un zināt – es pati arī to ļāvu …
Rīta lūgšana
Atverot acis, nevaļas putekļos neiegrimt,
lai varu uz debesīm paskatīties!
Tā ir laime – kopā ar pasauli dzimt
ik jaunu rītu.
Es saņemu laiku – tas man ir dots,
un, kamēr neuzveiks vītums,
vēl simtiem veidi būs jāatrod,
kā spēju pārmainīties.
Neļauj man ierastā nemaņā dzīties
pēc tā, kas citiem šķiet spožums.
Drūzmā uz lielceļa nomīdītā
ļauj sevī man sajusties drošai.
Palīdzi maniem mīļiem un tuviem,
dod spēku, dod vaļu tiem atraisīties,
dod, lai naidniekiem viņu guvums
māca uz paveikto atskatīties.
Liec, lai šo mājvietu Baltijas krastā
svētītu saule, lai auglīgi lieti lītu,
lai mēs, par Tēvzemi domājot, saskaņu rastu
un lai lielās tautas mūs nesamītu.
Māci mums sīko ar diženo vienot,
ļauj vieglumā vējiem caur bērziem vīties.
Es pielūdzu Gaismu: nāc, vadi šo dienu,
un lai mums viss piepildītos!
