Mobilā versija
-2.4°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
28. janvāris, 2016
Drukāt

Uldis Šmits: Latvijas uznāciens uz starptautiskās skatuves bija dramatisks, bet reizē spožs

Foto - LETAFoto - LETA

Līdz ar Latvijas juridisko atzīšanu 1921. gada 26. janvārī Antantes Augstākās padomes sesijā noslēdzās pirmais un pats nozīmīgākais posms mūsu valsts vēsturē. Bez vērā ņemamiem līdzekļiem, vienīgi ar pārliecību, intelektuālu izmanību un lielām darba spējām Zigfrīda Annas Meierovica vadītie latviešu diplomāti bija guvuši panākumus Eiropas varas gaiteņos. Protams, izšķirošās uzvaras tika izcīnītas kauju laukos, kā arī liekot kara pilnīgi izpostītās Latvijas politiskos un saimnieciskos pamatus. Taču valsts atzīšana un drīzā uzņemšana Tautu Savienībā kaut kādā ziņā simboliski rezumēja kopīgi sasniegto.

Latvijas uznāciens uz starptautiskās skatuves bija dramatisks, bet reizē spožs, un šodien, pēc daudziem gadiem atskatoties, tas izraisa apbrīnu. Ir saprotams, kāpēc Latvijas pievienošanās Eiropas valstu pulkam vēlāk padomju okupācijas laikā tika vai nu lielā mērā noklusēta, vai iztēlota par anomāliju vai nejaušību. (Tagad dažs stāsta, ka Latvija neatkarību ieguvusi “par velti”.) Nesen izdotajā mūsu vadošo vēstures zinātnieku darbā “Latvijas ārpolitika un diplomātija 20. gadsimtā” pieminēta arī pašā okupācijas perioda sākumā “tautas saeimā” teiktā Viļa Lāča runa (sacerēta PSRS vēstniecībā vai pēc tās norādījumiem), kurā, iespējams, pirmo reizi no oficiālas tribīnes izskanēja “buržuāziskās Latvijas” vērtēšanā turpmāk obligāti ievērojamās no­stādnes. Tas esot bijis “drūmais tumsonības un verdzības laikmets”, kad nodevīgā “valdošā kliķe”, paklausīdama Rietumu imperiālistiem, grasījusies padarīt Latviju par placdarmu “uzbrukumam pret Padomju Savienību”. Tomēr “kliķes” galvenais nodarījums bija “likteņa saišu saraušana” ar varenplašo austrumos. Tāda interpretācija, nemaz nerunājot par Staļina totalitārā režīma ģeopolitiskajiem apsvērumiem, saskanēja gan ar Maskavas sludināto šķirisko pieeju, gan ar šovinistisko uzstādījumu, ka Krievija allaž nes civilizācijas gaismu visām tās pakļautajām tautām, kas citādi būtu lemtas saimnieciskai un kulturālai atpalicībai. Bet, tā kā Latvijas attīstība divdesmit neatkarības gados bija pierādījusi pretējo, vajadzēja par to likt klusēt un atmiņas no kolektīvās apziņas izdzēst. Kopā ar valsti veidojušajiem cilvēkiem, tostarp okupācijas varas rokās nonākušajiem diplomātiem.

Taču šāds skatījums uz Latvijas vēsturi un tāpat mūsdienu Latvijas ārpolitiku, gandrīz varētu sacīt, caur padomju historiogrāfijas prizmu (tiesa, attiecīgi koriģētu) ir sastopams joprojām. Turklāt ne vien Maskavā, kur šķiru cīņas teorija aizstāta ar Kremļa “krievu pasaules” koncepciju, bet nereti arī mūsmāju publiskajā telpā. Pasauli un pirmām kārtām Krieviju apdraudošā imperiālisma loma tiek piešķirta NATO vai ASV, “tumsonību un verdzību” iemieso Eiropa, savukārt progresīvās cilvēces sardzē stāv tradicionālo vērtību aizstāvis Putins. Atšķirībā no pagājušā gadsimta 20. – 30. gadiem vairs nav nepieciešams pārplūdināt Latviju un visu Eiropu ar pagrīdes literatūru – TV kanālu “paku” izplatītāji piedāvā smadzeņu skalojamos materiālus pilnīgi legāli un plašā izvēlē, iesūtītajiem aģentiem vairs nenākas kā savulaik šķērsot robežu ar trīcošu sirdi (viņi, piemēram, var izmantot shēmu “uzturēšanās atļaujas apmaiņā pret investīcijām”), un kādreiz Saeimā sēdējušo promaskavisko komunistu “Strādnieku un zemnieku frakciju” mūsdienās aizvieto ieinteresētā biznesa partijas. Kas ieinteresētas arī politiski uzturēt “likteņa saites” (gāzes cilpas un citās mūsdienu formās). Bet tā nu tas ir – labticīgās eiropeiskās demokrātijas mēdz būt viegli ievainojamas. Tomēr demokrātija bija Latvijas Republikas dibinātāju apzināta tālredzīga izvēle. Arī vienīgā iespēja, lai mūsu nacionālā valsts tiktu izveidota. Un lai tiktu atzītas tās tiesības pašai veidot savu likteni un savas saites.

Pievienot komentāru

Atis Klimovičs: Kāpēc mūsu ģenerāļi klusē? (32)Katrs Latvijas iedzīvotājs būs kaut reizi dzirdējis kāda ārvalstu komentētāja vai militārā eksperta izteikumus par to, cik dienās uzbrukuma gadījumā sabrukšot Latvijas un tās kaimiņu aizsardzība.
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Jūs, bērniņi, nāciet…

Bijušais premjers, tagadējais uzņēmuma “Latvijas Gāze” vadītājs Aigars Kalvītis turpmāk varēs daudz biežāk sazināties ar savu bērnības draugu Kasparu Upacieri jeb Ufo, kurš pieņemts darbā par sabiedrisko attiecību speciālistu. “Latvijas Gāzē” iztiku pelna arī tādi bijušie politiķi un amatpersonas kā Jānis Straume, Vinets Veldre un Elita Dreimane.

Lasītāju aptauja
Vai Egila Baldzēna vadībā arodbiedrības kļūs ietekmīgākas?
Draugiem Facebook Twitter Google+