Mobilā versija
+7.6°C
Alīna, Sandris, Rūsiņš
Trešdiena, 26. aprīlis, 2017
28. janvāris, 2016
Drukāt

Uldis Šmits: Latvijas uznāciens uz starptautiskās skatuves bija dramatisks, bet reizē spožs

Foto - LETAFoto - LETA

Līdz ar Latvijas juridisko atzīšanu 1921. gada 26. janvārī Antantes Augstākās padomes sesijā noslēdzās pirmais un pats nozīmīgākais posms mūsu valsts vēsturē. Bez vērā ņemamiem līdzekļiem, vienīgi ar pārliecību, intelektuālu izmanību un lielām darba spējām Zigfrīda Annas Meierovica vadītie latviešu diplomāti bija guvuši panākumus Eiropas varas gaiteņos. Protams, izšķirošās uzvaras tika izcīnītas kauju laukos, kā arī liekot kara pilnīgi izpostītās Latvijas politiskos un saimnieciskos pamatus. Taču valsts atzīšana un drīzā uzņemšana Tautu Savienībā kaut kādā ziņā simboliski rezumēja kopīgi sasniegto.

Latvijas uznāciens uz starptautiskās skatuves bija dramatisks, bet reizē spožs, un šodien, pēc daudziem gadiem atskatoties, tas izraisa apbrīnu. Ir saprotams, kāpēc Latvijas pievienošanās Eiropas valstu pulkam vēlāk padomju okupācijas laikā tika vai nu lielā mērā noklusēta, vai iztēlota par anomāliju vai nejaušību. (Tagad dažs stāsta, ka Latvija neatkarību ieguvusi “par velti”.) Nesen izdotajā mūsu vadošo vēstures zinātnieku darbā “Latvijas ārpolitika un diplomātija 20. gadsimtā” pieminēta arī pašā okupācijas perioda sākumā “tautas saeimā” teiktā Viļa Lāča runa (sacerēta PSRS vēstniecībā vai pēc tās norādījumiem), kurā, iespējams, pirmo reizi no oficiālas tribīnes izskanēja “buržuāziskās Latvijas” vērtēšanā turpmāk obligāti ievērojamās no­stādnes. Tas esot bijis “drūmais tumsonības un verdzības laikmets”, kad nodevīgā “valdošā kliķe”, paklausīdama Rietumu imperiālistiem, grasījusies padarīt Latviju par placdarmu “uzbrukumam pret Padomju Savienību”. Tomēr “kliķes” galvenais nodarījums bija “likteņa saišu saraušana” ar varenplašo austrumos. Tāda interpretācija, nemaz nerunājot par Staļina totalitārā režīma ģeopolitiskajiem apsvērumiem, saskanēja gan ar Maskavas sludināto šķirisko pieeju, gan ar šovinistisko uzstādījumu, ka Krievija allaž nes civilizācijas gaismu visām tās pakļautajām tautām, kas citādi būtu lemtas saimnieciskai un kulturālai atpalicībai. Bet, tā kā Latvijas attīstība divdesmit neatkarības gados bija pierādījusi pretējo, vajadzēja par to likt klusēt un atmiņas no kolektīvās apziņas izdzēst. Kopā ar valsti veidojušajiem cilvēkiem, tostarp okupācijas varas rokās nonākušajiem diplomātiem.

Taču šāds skatījums uz Latvijas vēsturi un tāpat mūsdienu Latvijas ārpolitiku, gandrīz varētu sacīt, caur padomju historiogrāfijas prizmu (tiesa, attiecīgi koriģētu) ir sastopams joprojām. Turklāt ne vien Maskavā, kur šķiru cīņas teorija aizstāta ar Kremļa “krievu pasaules” koncepciju, bet nereti arī mūsmāju publiskajā telpā. Pasauli un pirmām kārtām Krieviju apdraudošā imperiālisma loma tiek piešķirta NATO vai ASV, “tumsonību un verdzību” iemieso Eiropa, savukārt progresīvās cilvēces sardzē stāv tradicionālo vērtību aizstāvis Putins. Atšķirībā no pagājušā gadsimta 20. – 30. gadiem vairs nav nepieciešams pārplūdināt Latviju un visu Eiropu ar pagrīdes literatūru – TV kanālu “paku” izplatītāji piedāvā smadzeņu skalojamos materiālus pilnīgi legāli un plašā izvēlē, iesūtītajiem aģentiem vairs nenākas kā savulaik šķērsot robežu ar trīcošu sirdi (viņi, piemēram, var izmantot shēmu “uzturēšanās atļaujas apmaiņā pret investīcijām”), un kādreiz Saeimā sēdējušo promaskavisko komunistu “Strādnieku un zemnieku frakciju” mūsdienās aizvieto ieinteresētā biznesa partijas. Kas ieinteresētas arī politiski uzturēt “likteņa saites” (gāzes cilpas un citās mūsdienu formās). Bet tā nu tas ir – labticīgās eiropeiskās demokrātijas mēdz būt viegli ievainojamas. Tomēr demokrātija bija Latvijas Republikas dibinātāju apzināta tālredzīga izvēle. Arī vienīgā iespēja, lai mūsu nacionālā valsts tiktu izveidota. Un lai tiktu atzītas tās tiesības pašai veidot savu likteni un savas saites.

Pievienot komentāru

Atis Klimovičs: Spēka avots – ukraiņu sievietes (27)Bez pārspīlējuma var teikt, ka ukraiņi augstu novērtējuši Latvijas līdzjūtību un atbalstu
Lasītāju aptauja
Ērika Oša zīmējums
Ēriks Ošs. Alkohola promiles budžetā kāps

Finanšu ministrija saskaņošanai nodevusi nodokļu reformas pamatnostādnes. Reformas ieviešanas rezultātā radušos nodokļu ieņēmumu zudumus iecerēts kompensēt ar akcīzes nodokļa celšanu degvielai, cigaretēm un alkoholam.

Piemēram, vīna akcīzes nodokli plānots celt par 18% – no pašreizējiem 78 eiro līdz 92 eiro par 100 litriem. Akcīzes nodoklis alum varētu augt par 24% – no 4,5 eiro par katru absolūtā spirta tilpumprocentu līdz 5,6 eiro.

Premjers Māris Kučinskis rakstā potālā “Delfi” min, ka nodokļu likmju palielinājums galvenokārt skar produktus, “kuri iedzīvotājiem nav vitāli nepieciešami”, proti, alkoholiskajiem dzērieniem un tabakas izstrādājumiem”. Bet akcīze degvielai tikšot palielināta tikai tādā apmērā, “lai tam nebūtu jūtama ietekme uz tautsaimniecību”.

Vai piekrītat organizācijas "Reportieri bez robežām" secinājumam par preses brīvības mazināšanos Latvijā?
Monika Zīle: Mīļoto slaktēšana (2)Mūsu dzimtās valodas jēdzienu lietošana kļūst arvien paviršāka
Draugiem Facebook Twitter Google+