Mobilā versija
+2.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
29. augusts, 2013
Drukāt

Likteņdārzs būs biezs mežs, nevis parks!

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Biju kopā ar kolēģēm ekskursijā Likteņdārzā, kur izskatās patiešām skaisti. Bet, raugoties, cik tuvu cits citam sastādīti kociņi, iedomājos – bet kas notiks pēc gadiem, kad tie izaugs? Vai tie netiek stādīti pārāk cieši? 
Inta Rīgā

 

Kociņi tiek stādīti atbilstoši konkursa kārtā izraudzītā Likteņdārza projekta autora japāņu arhitekta Sjunmjo Masuno iecerei, saka Likteņdārza brīvprātīgais konsultants ainavu arhitekts Jānis Lediņš. Viņš piebilst, ka S. Masuno ir pētījis gan Latvijas klimatu, gan augus. Likteņdārzā kociņi cits no cita tiek stādīti ik pēc trīsarpus vai pēc pieciem metriem. Pēc gadiem pieaugušie kociņi veidos nevis parku, bet biezu mežu. Caur to ejot pa taciņu, apmeklētājs varēs vērot, kā pakāpeniski mainās skuju un lapu koku īpatsvars, un apcerēt, kā mainās cilvēka dzīve no piedzimšanas līdz mūžībā aiziešanas brīdim. Klajā laukā izauguša ozola vainaga lapotnes diametrs sasniedz pat 15 – 20 metrus, taču mežā ir citi apstākļi. Augot koki mijiedarbojas, caurvij un it kā papildina cits cita lapotni.

J. Lediņš uzsver, ka Likteņdārzā augsnes kārta nav bieza, vietumis jau 40 centimetru dziļumā ir dolomīta radze. Arī tāpēc kociņi neizaugs tik lieli kā citur pļavā. Akmens klintīs mēdz būt plaisas, un kociņi “pamanās” arī tajās virzīt saknes, lai gūtu mitrumu.

Speciālista viedoklis

Dendrologs, Nacionālā botāniskā dārza direktors Andrejs Svilāns:

“Šobrīd koki Likteņdārzā tiek stādīti jau krietni retāk nekā pirms dažiem gadiem, un to izdzīvošanas iespējas ir krietni lielākas. Tomēr jāņem vērā, ka augot tie konkurēs savā starpā, lēnāk augošie nokaltīs citu noēnojumā, un ne visi stādītāji pēc gadu desmitiem varēs ieraudzīt savu stādīto koku. To gan nevajadzētu uztvert kā traģēdiju, jo Likteņdārzs ir vienots ansamblis, kura tapšanā ikviens koks un tā stādītājs ir devis savu ieguldījumu. Pat ja viņa stādītais koks aizies bojā, tas būs citiem palīdzējis izaugt staltākiem, veidojot monolītu stādījumu, kā to ieplānojis arhitekts. Var diskutēt, vai šis stādījumu monolīts bija labākais risinājums, tomēr to vislabāk parādīs laiks. Visbeidzot jāatceras, ka dārzam nepastāv status quo – dārzs nemitīgi mainās un tam vienkārši vajadzēs palīdzēt mainīties, ja sākotnējā iecere neizrādīsies tik laba, kā plānots. Tas pats sakāms par ābeļu aleju, kur viendabīgas dekoratīvo ābeļu alejas vietā tika iestādīti dažādu šķirņu augļu koki, kas var atšķirties gan ar vainaga augstumu un formu, gan ziedu nokrāsu un ziedēšanas laiku. Bažas par plāno auglīgās augsnes slāni un dolomīta pamatni sākotnēji, protams, var likties nopietnas. Taču jāņem vērā, ka dolomīta pamatne ir plaisaina un cits labāk, cits sliktāk, bet koki atradīs, kur laist saknes – varam pavērot Daugavas krastus apkārt un šaubas izzudīs kā nebijušas.”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+