Mobilā versija
+7.0°C
Sarmīte, Tabita
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
26. oktobris, 2012
Drukāt

Liktenīgais kuģis


Rakstā ”Patriots. Bez kompromisa” (19.10.2012.) pieminēta epizode, ka 1956. gadā mūsu slavenais aktieris Ēvalds Valters Andrejam Eglītim zem pseidonīma ir slepeni nosūtījis savu poēmu, lai to ārzemēs publicētu! Vēlētos par šo poēmu uzzināt kaut ko vairāk. 
Gunārs Ziemelis Rīgā


 

“1955. gadā Rīgā viesojās Zviedrijas flotes kuģis. Viņi laida visus uz kuģiem tos apskatīt. Es piegāju klāt vienam augstākam virsniekam, tas smuki runāja franču valodā. Es viņam sacīju – vai viņš nebūtu ar mieru aizvest vienu darbu uz Zviedriju, lai tur publicē, jo šeit to neviens un nemūžam nedrukās.” Tā Mārai Zālītei kādā sarunā 1990. gadā sava darba ”Rusiāde” nokļūšanu līdz pirmajam izdevējam aprakstīja Tautas skatuves mākslinieks, literāts un strēlnieks Ēvalds Valters. Viņa izvēlēts pseidonīms bija Ints Baltarājs.

Kuģa flotes virsnieks darbu pārvedis pār jūru un tas tika nodots drošās rokās, jo jau 1956. gadā Latviešu nacionālā fonda (LNF) paspārnē Stokholmā tika izdota 61 lappusi plāna grāmatiņa.

Darbā, kas tapa no 1949. līdz 1955. gadam, aprakstīta dzīve Latvijas PSR, padomju sistēmas ēnas puses, patiesie notikumi un domas, kas lielākajai daļai latviešu palika skaļi neizpaustas aiz bailēm par savu un tuvinieku drošību. Tā bija milzīga uzdrošināšanās.

Tomēr tas neaizkavēja dzejnieku Andreju Eglīti, kas tobrīd bija LNF vadītājs Zviedrijā, izdot “Rusiādi” un atklāt pasaulei darbu, kas tapis čekas pagrabu un citu deportēto klātbūtnē.

Pēc 34 gadiem grāmata tika nodrukāta vēlreiz tepat Latvijā. Grāmatizdevēja un žurnāliste Anita Mellupe, strādājot Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā, “Rusiādi” laida klajā sērijā “Ticība. Cerība. Mīlestība” (idejas autors bija muzeja direktors un dzejnieks Pēteris Zirnītis). ”Rusiāde” redakcijā nekavējās ne dienu par spīti tam, ka tolaik viss bija deficīts: papīrs, krāsas, pat metāla skaviņas un lāgu sašujamie diegi. Tipogrāfijas un cinkogrāfijas jaudas joprojām bija stingri limitētas, ieplānotas gadu uz priekšu. Tālab iespiešanai un iesiešanai tika sameklētas vienlaikus trīs tipogrāfijas un viens kooperatīvs.

5000 eksemplāru tika izpirkti nepilna mēneša laikā. Grāmatas vāks saglabāja līdzību ar Zviedrijā izdoto – vārds “Rusiāde” atgādināja asinssarkanu tetovējumu atbilstoši “brīvprātīgajai sadarbībai” ar lielo austrumu kaimiņu, stāsta A. Mellupe.

1990. gada oktobrī, kad “Rusiādi” izdeva, tās saturs vairs nebija īpaši revolucionārs un šokējošs, tajā vairs nebija nekā tāda, ko 90. gados pašmāju cilvēki nezinātu vai nebūtu aptvēruši, bet tā tiražēšana joprojām bija milzīga uzdrīkstēšanās pret vēl tikai brūkošo režīmu. Cilvēki pēc šīs grāmatas stāvēja rindās, turklāt “manuskripts tika izvests un publicēts ārzemēs, informējot pārējo pasauli par to, kā Padomju vara apspiež okupētās tautas, tā bija balss no “zonas iekšpuses””, kā svarīgāko grāmatas vēsturē uzsver A. Mellupe.

Grāmatu “Rusiāde” ir iespējams izlasīt lielā daļā Latvijas bibliotēku.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+