Mobilā versija
+5.7°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
20. oktobris, 2015
Drukāt

Diāna Jance: Guļamrajoni bez kultūras (3)

Jance

Diāna Jance

Nedzīvoju galvaspilsētā, tāpēc jau daudzus gadus kājām izstaigāju vien centru vai tuvējo Pārdaugavu. Biju iedomājusies, ka Rīgas mikrorajonu vide ir mainījusies līdzīgi sakoptajiem Valmieras, Jelgavas un Jūrmalas daudzstāvu māju rajoniem. Daudzviet Latvijā t. s. Hruščova laika mājas, 119. sērija un bezgalīgie lietuviešu projekti kļuvuši par iespēju robežās estētiskiem, pilsētvidi pozitīvi apliecinošiem namu masīviem. Fasādes nokrāsotas, vakaros pie ārdurvīm deg gaisma, ap mājām aug košumkrūmi un automašīnu celiņi ir asfaltēti. Padomju darbaļaudīm domātie projekti pieņēmuši Eiropas līmeņa dzīvojamās vides vaibstus. Noteikti iedzīvotāji novērtē ES un pašvaldības kopīgi finansētos projektus, kas paredz dzīvojamo ēku siltināšanu un inženiertehnisko modernizāciju.

Turpretim Rīgā ārpus centra plešas cita kultūrtelpa. Kāda vēsturnieka pētījumā par 20. gadsimta Krieviju lasīju, ka Staļina laikos iedzīvotāji baidījušies mazgāt un slaucīt kopējo kāpņutelpu, jo pat to varēja uzskatīt par buržuāzisku tikumu palieku un mazgātājs nokļūt gulagā. Daudzviet Rīgas mikrorajonos rodas iespaids, ka padomju laikā celto māju iedzīvotāji vēl ir šīs baismas varā. Durvis un to slēdzenes salauztas, apķēpātās sienas krāsu un tīrīšanas līdzekļus redzējušas pirms gadiem trīsdesmit. Pievedceļi ir bedraini, vārgās nezāles neatsauc prātā pilsētas centra ziedu krāšņumu.

“Kādās ziņās krievu valodā Latvijas televīzijā izdzirdu, cik ļoti latviešu partijas traucējot Ušakovam un metot spieķus riteņos, lai viņš nevarētu uzlabot rīdzinieku dzīvi…” novērojis uz Latviju pārbraukušais krievu režisors Vitālijs Manskis. Interesanti, kas traucē pilsētvides sakārtošanu Rīgas mikrorajonos? Vai tiešām nesakārtotā, pamestā, acīmredzami padomiskā vide saglabāta speciāli?

Iedomājos, kā jūtas mikrorajona daudzstāvu nama iemītnieks. Patiesībā jau vienīgā izklaide ir ekskursija uz mūsdienu kultūras un izklaides centriem – lielveikaliem. Dzīvoklī, protams, ir televizors un internets. Piemēram, Latvijas pareizticīgās baznīcas oficiālā interneta mājas lapa aicina: “Brāļi un māsas! Piedāvājam jums pareizticīgo televīzijas un radio kanālu pārraides” – un taisnā ceļā aizved uz TV kanālu “Sojuz”, kurā māca Krievijas “Patriotičeskoje vospitaņije” (patriotisko audzināšanu). Daudzviet dzīvesvietas tuvumā nav ne baznīcu, ne izstāžu zāļu, pat ne kino. Dažos mikrorajonos gan ir garīguma centri – piemēram, Pļavnieku 47 tūkstoši iedzīvotāju garīgumu var meklēt abās bibliotēkās, kuru rīkotos pasākumus apmeklē vidēji ap 50 vietējo. Aptaujas liecina, ka ap 70% Rīgas iedzīvotāju savu brīvo laiku labprāt pavada savā apkaimē.

Aptaujājot iedzīvotājus, Rīgas dome it kā ironizējot jautā: “Vai izjūtat Rīgu kā radošu un eiropeisku pilsētu ar augstvērtīgu kultūras dzīvi?” Dažā apkaimē iedzīvotāji ir gana optimistiski noskaņoti un no četriem iespējamajiem punktiem ieliek atzīmi 1.21.

Daudzviet mikrorajonos grūti pamanīt jebkādu radošumu, par kultūru nemaz nerunājot. Pārsteidz arī pētījumā iekļautais punkts par “Sociāli atbalstītu un aprūpētu sabiedrību”. Aptaujā ir secināts, ka iedzīvotāji būtu atvērti pieņemt arī mākslas darbus un vides objektus. Pašlaik 84% iedzīvotāju uz jebkuru kultūras pasākumu jādodas uz centru.

ES Lisabonas stratēģija norāda, ka “pievilcīga kultūrvide un attīstīta kultūras infrastruktūra tieši ietekmē ikvienas teritorijas iedzīvotāju dzīves kvalitāti; piedāvājot sakoptu dzīves vidi, pieaug personības attīstības un pilnveides iespējas visa mūža garumā, kā arī ekonomiskā labklājība”.

Tā gan. Skaistās, kultūrvidei nozīmīgās pils “Ziemeļblāzma” darbinieki zina teikt: “Ja cilvēks, kaut vai atnākot uz labierīcībām, ir pārkāpis slieksni, ienācis pilī, tad pēc tam ir vieglāk atnākt arī uz kādu kultūras pasākumu.” Vienīgi ne visur Rīgā ir pilis, ne visur ir ceļi, kuri aizvestu uz kultūras pasākumiem. Cerīgs bija 2014. kultūras gads, kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta, tāpēc jātic, ka jau tuvākā nākotnē arī Rīgas apkaimes atradīs vietu Eiropas kultūrvidē.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Kādi mikrorajoni…. Šausmas ir Rīgas centrā- stacijas rajonā, ap tirgu, kur dienā cauri iziet desmitiem tūkstošu rīdzinieku un pilsētas viesu, vide ap tirgu un staciju ir nekopta, degradēta, depresīva. Tu nesaproti, kur esi nokļuvis un taisnība radiem un draugiem no mazpilsētām, kuri tāpēc Rīgu sauc par bomžu pilsētu. Un tas viss laikā, kamēr Ušakovs šurī pa izgāztuvēm tās pārvērsdams “lielajos piknika laukos”. Paskaties, kas notiek centrā… Bet ko var gribēt, nekur nav redzēti tik netīri nemazgāti logi, kā Rīgas domei. Krievs paliek krievs.

  2. Rajonos toties ir spēļu zāles katrā suņu būdā un dzertuves. Nevienos svētkos neviena dekorācija .Raksta autorei 100% taisnība,bet no tā vieglāk nepaliek un Ušakova “kultūras “atbalstītājus uz piketiem pievedīs RS autobusi par mūsu naudu,jo viņiem kultūras līmenis vienāds ar mēri.

  3. Izstāžu zāļu un kino vietā Rīgas guļamrajonos daudz nepieciešamākas būtu sabiedriskās tualetes un dzelzs vai betona soli,kurus nevarētu tik viegli vairs salauzt!

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (1)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+