×
Mobilā versija
+7.7°C
Vēsma, Fanija
Ceturtdiena, 19. aprīlis, 2018
15. aprīlis, 2018
Drukāt

“Liktenis ir mūsu pusē”. Kirila Ēča dzeja (1)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Kirils Ēcis

Kirils Ēcis ir jaunais dzejnieks un literārā žurnāla “Ķīlis” veidotājs, piedalījies jauniešu kultūras portāla “Jest” veidošanā. Kirils vēl mācās Āgenskalna Valsts ģimnāzijas 11. klasē, taču dzejo jau ilgāku laiku – viņa pirmā publikācija bija tieši “Kultūrzīmēs” 2015. gadā “Aicinājuma” jauniešu dzejas kopā. Kopš tā laika Kirila Ēča dzejā ienācis briedums un dziļums, kas kontrastē ar viņa gadiem.

– Tā kā vēl mācāties, pajautāšu: reizēm rodas priekšstats, ka jaunieši skolā vairs neko no literatūras klasikas īsti neizlasa, jo citi priekšmeti šķiet svarīgāki, un mēs, vecākā paaudze, sākam satraukties par zināšanu aizu.

K. Ēcis: – Protams, kaut kas tiek zaudēts, jo jaunās paaudzes interese par literatūru nav tik liela kā padomju laikos. Bet man šķiet, ka spiešana ir vēl briesmīgāka naida kurināšana pret literatūru.

– Pēc principa “es jūs piespiedīšu mīlēt Raini”?

– Jā, kaut gan mana literatūras skolotāja piespieda mīlēt Raini, un tas nostrādāja (smejas).

– Bet vai ir izvēle? Vai skolotājs var ieinteresēt? Tam pietiek laika?

– Nē, tā tieši ir galvenā problēma, ka nevar katru indivīdu, kurš ienāk klases telpā ar pavisam citām interesēm, ieinteresēt literatūrā, pastāstīt, ka tas atbilst viņa interesēm – jo mūsdienās tieši tas ir svarīgākais kritērijs: kā es to varu izmantot, nevis baudīt. Manā gadījumā es nāku ar apziņu, ka literatūra mani interesē un jebkurš rakstīts teksts paplašina izpratni par rakstīto vārdu.

– Esat piedalījies “Aicinājumā” un Literārajā akadēmijā…

– Pēc ļoti vērtīgajām Literārās akadēmijas sestdienām, kurās es apgūstu tos gudros literatūrzinātnes terminus, kurus rakstot lietoju neapzināti, man ir arvien grūtāk pievērsties savu darbu rakstīšanai, jo man tas pagaidām ir nevienai sistēmai nepieslēgts process bez nodoma lietot konkrētus līdzekļus, lai ietekmētu to vai citu daiļrades pusi. Mana dzejas pasaule sākas tur, kur beidzas valoda kā sistēma un sākas valoda kā deja. Izklausās ļoti romantiski (smejas).

– Ne jau velti par dzeju mēdz teikt, ka tā ir jaunu cilvēku lauks, jo, lai rakstītu dzeju, ir nepieciešama zināma deva romantikas. Vai pats arī lasāt brīvprātīgi, ne tikai skolai?

– Diezgan smieklīgi, es nesen žēloju sevi, ka maz lasu, un tad sapratu, ka dzejas lasīšanu nepieskaitu pie lasīšanas, uztveru kā atšķirīgu pieredzi. Tas, ko esmu iemācījies par lasīšanas procesu, ir, ka vismaz es nekādu sistēmu tajā nevaru ieturēt. Man bija liela cīņa ar sevi, ka vajag lasīt vispirms to, jo tas attiecas uz to un paskaidro to laikmetu, bet sapratu, ka nespēju ieturēties šādā sistēmā. Es ķerstos, un kaut kas pieķeras. Šobrīd vēl joprojām slimoju ar Italo Kalvino “Neredzamajām pilsētām”, vasarā man bija uznākusi vēlme pēc karstasinīgākas literatūras, biju pievērsies spāņu pētīšanai – Lorka, bija iznācis brīnišķīgs Himeness.

– Un laikabiedri?

– Šodien izlasīju Arta Ostupa dzejoļu kopu internetžurnālā “Punctum”, bet īsti arī nevaru saprast, kas ir mani laikabiedri. Ir tomēr lietas, kurās kaut ko nosaka vecums, kaut vai fizioloģiska attīstība, kurai izejam cauri. Šobrīd varbūt tik daudz, cik es vēlētos, nenotiek nepārtraukta mijiedarbība, tomēr apziņa par laikabiedriem palīdz brīdī, kad meklē adresātu eksperimentiem, lai saprastu, vai tevi atbalstīs vai neatbalstīs. Tad ir tāds sīks lasītāju pulks, uz kuriem ceri, ka viņi piespiedīsies salīdzināt jūsu abu valodas. Salīdzināt uzrakstīto un to, ko es tur esmu gribējis izlasīt.

Protams, katram rakstniekam ir bijis brīdis, kad viņš vēlējies manifestēt, ka raksta tikai sev, bet, man šķiet, tas nav fiziski iespējams. Esmu sapratis, ka ir patīkami iztēloties lasītāju – tādu iedomātu sarunbiedru. Man gan šķiet – ar katru dzejoli piedzimst jauns lasītājs.

– Un jūsu vēstījums, nonākot pie lasītājiem, transformējas, pārvēršoties tik daudzos…

– Jā, un tā ir fantastiska sajūta, ka mums visiem pieder katrs mākslas darbs, jo tu pats to pārradi pēc savām krāsām, saviem likumiem, tieši tādēļ ir tik interesanti par to sarunāties, to analizēt ar citiem cilvēkiem..

– Tad jau Literārajai akadēmijai tomēr ir jēga.

– Jā, tādā ziņā, protams. Tāpat “Aicinājuma” būtība, manuprāt, ir tieši tā ballīte, kopības sajūta. Nevis censties kaut ko iemācīt, bet radīt sajūtu, ka tas vispār ir iespējams – sarunāties ar citiem cilvēkiem, saprasties, kustināt un apskatīt no visām pusēm vienu milzīgu dzīvnieku, šajā gadījumā literatūru.

– Man sacīja, ka jums top pirmais krājums…

– Man ir tāds uzstādījums, ka zināšu, kad man vajadzēs grāmatu. Šobrīd vajag almanahu “Ķīlis”, kurā darbojamies kopīgi. Man nešķiet, ka manī ir tik daudz vielu, no kurām varētu rasties viens kopums, tieši tādēļ ir tik interesanti sastrādāties ar citiem cilvēkiem, kuriem ir savas vielas, un mēs tās jaucam vienā morsiņā.

dzejas ABC

Linda Kusiņa-Šulce, literatūrzinātniece: “Kirils Ēcis atgādina seno patiesību, ka dzeja ir žanrs, kurā visspilgtākie darbi top jaunībā. Salīdzinājumā ar literārajā nometnē “Aicinājums” vēl tikai pirms diviem gadiem tapušajiem darbiem, pašreizējie dzejoļi atklāj domu briedumu, izteiksmes līdzekļu bagātību un vērā ņemamu tehnisku varējumu apvienojumā ar pozitīvu lecīgumu.”

“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem Kirils Ēcis piedāvā savu jaunāko dzeju

līdz pusnaktij vīri piekraus kuģus

mēs pa tam laikam piebeigsim otro šampanieša pudeli

 

tu grīļodamies noiesi pie ūdens

un ar asarainām acīm

drebošu apakšlūpu teiksi

viss ko es jebkad esmu gribējis

ir aizbraukt uz pēterburgu

ieiet traktierī un pasūtīt vārītu

vērša gaļu

tad tu nospļausies

un mēs celsimies

 

tālāk

tirpums cukurtrauka dibenā

nosalušas kājas noraksta bruģi nosalušu

ielas kā veļas striķi

apgrieztas piruetes žūst uz tiem

 

pusaudziski mauriņi vizuļo vizmā

kas šai naktij zem svārkiem?

tikai strazdi kas tēlo bezdelīgas

bārsta vasaras raibumus tumsnējās ielās

 

tālāk

noiesim pa atlantijas

šeit mājo tikai veci cilvēki –

nodilušas rūpnīcas karaļu vārdos

puķes sakārtotas vīšanas secībā

 

neuztraucies

tas nav par mums

liktenis ir mūsu pusē

es sev saku

un nodomāju

kādi mēs? kas tie mēs?

akmeņi kas uz stundu kalpojuši

par futbola vārtiem

 

es neuztraucos

(tavai zināšanai tas nepalīdz)

tikmēr marcipāna nāve laiza manas locītavas

ar flomasteriem zīmē peldriņķus

man uz muguras

 

tas tiesa

šīs traģēdijas neizaug lielākas

par konditorejas izstrādājumu

bet es teikšu

un teikšu es

ak

vēja pikas

rožu un krēmšnites

pat ja sāpestības ir zaudējušas

mītisku episkumu

starp pieturām izlaistie kunksti

ir dabiskākie vārdi kas pārkāps jūsu putukrējuma noziestās lūpas

 

pār nenovāktajiem svētku galdiem

aizliedo pēdējās balsis

rets lietus sāk sijāties mūsu ausīs

visas varbūtības noskalojas

un es dzirdu

kā mēs visi

visi mēs

iespīlēti krāšņos toreadoru kostīmos

drāžamies pa pēterburgas ielām

un mums

ak mums

skrien pakaļ

milzīgi vērši

sarkanotām acīm

un šķiet

pati saule

ir notupusies ceļos

tikai lai labāk saskatītu

uzvaru

mūsu sejās

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Patiesībā daudzi izglītojamie nelasa daiļliteratūru, jo neprot lasīt, burtus pazīst, var salikt kopā, bet neuztver galveno jēgu. Tas ir nopietni. Tas attiecas ne tikai uz literatūru, bet arī uz eksaktajiem priekšmetiem, arī teksta uzdevumiem matemātikā, par fiziku un ķīmiju nemaz nerunājot. To sauc par funkcionālo analfabētismu. Tā ir ne tikai Latvijas nelaime. Cilvēki nesaprot medikamentu, drošības instrukcijas, nespēj saprast līgumus utt.

Draugiem Facebook Twitter Google+