Mobilā versija
+2.9°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
25. marts, 2014
Drukāt

1949. gada 25. marta piemērs – Berkoldu ģimenes ceļš no Lejasciema līdz Amūrai
 (14)

Berkoldi_7

Mūsu ciešanu gadsimtā 1949. gada 25. marts ir viena no spilgtākajām epizodēm.

41 862 cilvēki – gandrīz tikai latvieši – devās nezināmā prombūtnē.

“Kulaku” iezīmēšana


1949. gada 25. marta atcerei piemērs no toreiz Alūksnes apriņķa Lejasciema pagasta. Šis vidēji lielais novads ar vairāk nekā 2000 iedzīvotājiem līdz Pirmajam pasaules karam saucās dīvaini – vāciski “Aahof”, krieviski “Ļeiskaja”. Līdz dzelzceļa uzbūvei pagasts ar ciemu centriem Lejasciemā un Sinolē bija mežu izstrādes punkts. Gaujas un Tirzas upes ilgu laiku bija vienīgie koku piegādes ceļi no Ziemeļvid­zemes mežu masīviem. 1939. gadā pagastā uzskaitītas 278 vecsaimniecības, 42 sīkzemnieku saimniecības. Uz apmēram 200 Latvijas zemkopības pamatšūnām tad nu attiecās 1947. gada 27. augusta Latvijas PSR Ministru padomes lēmums nr. 761 par budžu saimniecību pazīmēm un uzliekamiem nodokļiem.

Diemžēl ne valsts, ne Alūksnes zonālajā arhīvā nav saglabājušies tā saucamie kulakošanas protokoli, kur speciāla komisija pagasta izpildkomitejas priekšsēdētāja un part­orga vadībā lemj par lielo saimniecību iekļaušanu latviešiem neparastā “budžu – kulaku” godā. Republikas valdības instrukcijā noteikti kritēriji: sveša, ne ģimenes darbaspēka izmantošana, ienākumi no dzirnavām, kuļmašīnām. Instrukcijā maskēts formulējums – “īpašuma – zemes atprasīšana vācu laikā pirmā padomju gadā piešķirtajiem jaunsaimniekiem”. Tā kā 1940. gadā padomiskās “zemes reformas” ietvaros atsavināja platības virs 30 hekt­āriem, tad lielie, virs šiem hektāriem, zemes īpašnieki automātiski nokļuva “kulakos”.

Par kulakošanas gaitu Lejasciema pagastā var spriest tikai pēc diviem dokumentiem: pēc Alūksnes apriņķa izpildkomitejas protokoliem, kur izskatītas saimnieku sūdzības par ieskaitīšanu budžu kārtā ar četrreiz paaugstinātiem, praktiski neizpildāmiem nodokļiem, un LPSR Ministru padomes apstiprinātā Alūksnes apriņķa kulaku izsūtīšanas saraksta.

Tos analizējot, atklājas, ka Lejasciema pagasta vadība pārcentusies kulaku saimniecību noteikšanā, jo saņemtas 40 sūdzības, no kurām 20 atzītas par pamatotām, un attiecīgie saimnieki no budžu sarakstiem izslēgti. Citi zonālā arhīva dokumenti liecina, ka šo piņķerīgo lietu 1947. gadā vadījuši Lejasciema izpildkomitejas priekšsēdētāja Irma Alksnis un partorgs Jānis Ozols. Vai viņi un citi komisijas locekļi tad nojauta, ka lemj par vismaz daļas saimnieku ceļojumu uz Sibīriju? Domājams, ka ne.

Sarakstā – 
tikai februārī


Un tā 1949. gada 25. martā ešelona nr. 97321 lopu vagonā nr. 10, kas stāv Gulbenes dzelzceļa stacijā, no Alūksnes apriņķa Lejasciema pagasta neapstrīdami, dokumentēti “iekrauj” vai “paceļ” (krievu valodā “pogruženo” vai “podņato”) 35 ģimenes 125 cilvēku kopskaitā. Ešelonā 1346 nelaimīgie no Ziemeļvidzemes un Centrālvidzemes pagastiem. Ešelona 65 vagoni tika “iekrauti” Gulbenes, Cesvaines un Lubānas stacijās.

Izsūtīšanu pamatojošajā dokumentā LPSR Ministru padomes lēmumā Lejasciema pagastā uzrādītas 33 ģimenes, no kurām neizsūta trīs. Savukārt izsūtīto sarakstā pašā sākumā uzrādītas septiņas ģimenes, kas nav kulaku sarakstā. Tātad tās ir tā sauktās nacionālistu ģimenes, kuras neapstiprināja valdība un apriņķa izpildvara, bet noteica tribunāli un čeka. Tie bija radinieki tiem, kam ģimenes galvas tiesāti, padomju skatījumā, par “sadarbību ar vācu okupācijas varu, dienējuši bruņotos formējumos, par atrašanos nacionālo partizānu formējumos”. Ne Lejasciema pagasta sarakstē, ne Alūksnes apriņķa represiju pirmdokumentos nav uzrādīta Berkoldu ģimene no Bozemnieku mājām. Un tomēr viņi vectēva, tēva ģimeņu un divu bērnu sastāvā nokļūst 1949. gada represīvās odisejas vistālākajā punktā – Amūras apgabala Tigdas stacijā, kas šaipus trimdinieku apdziedātā Birobidžanas autonomā apgabala un aiz šo rindu autora tālā etapa galapunkta – stacijas “Boļšoj Ņever”, kur 1948. gada jūlijā sākās mans ceļš uz urāna raktuvēm Jakutijā. Esam bijuši kaimiņi kā laikā, tā telpā Staļina ēras pēdējos gados.

Berkoldu izsūtīšanas dokumenti liecina, ka budžu kategorijai viņi gandrīz neatbilda: zemes 35 hektāri, 3 zirgi (kopā ar kumeļu), 5 govis, 1 cūka. Nav nekā par karagūstekņu izmantošanu vai “zemes atsavināšanu jaunajiem darba zemniekiem”. Ne dzirnavu, ne traktora, ne tvaika kuļmašīnu. Jā, vienīgi 1939. gadā ekspluatēts viens strādnieks. Tas pierakstīts 1949. gada 21. februārī. Bet Alūksnes čekas vadība Galkins, Petrovs apstiprināja Berkoldu kulaku statusu 27. februārī. No tā var saprast, kādēļ viņi neparādās 1947. un 1948. gada sākuma dokumentos, jo tika iekļauti jau pēc 1948. gada 2. jūnija LPSR Ministru padomes lēmuma “Par kulaku saimniecību pilnīgāku uzskaiti”. Pagasta izpildkomitejas priekšsēdētājs tajā laikā bija Aleksandrs Jakobs. Ģimeni sarakstā iekļāvuši tādā steigā, ka tika izskatīti un apstiprināti tikai 1939. gada saimniecību uzskaites dokumenti, kur figurē vien trīs Berkoldi: tēvs Antons, māte Berta un dēls Evalds. Iespējams, pagasts par notiekošo pat nebija informēts.

Ešelonā Gulbenē bez augšminētiem vēl “iekrāva” vedeklu Elmu, bērnus Birutu un Vilni. Ešelona priekšnieks Dibins pieņem un leitnants Juģins bez neviena papildu pamatojuma akceptē triju noformēto lejasciemiešu vietā sešus. ­
Un tikai 1949. gada 28. martā, kad ešelons jau Krievijas plašumos, Alūksnes čekas priekšnieks vecākais leitnants Galkins gatavo raportu Latvijas PSR Drošības komitejas priekšniekam biedram Novikam, ka Berkoldu ģimenē, kas izsūtīta no Lejasciema pagasta, “pacelti” (“podņato”) vēl trīs locekļi, tajā skaitā divi bērni, dzimuši 1940. un 1944. gadā. Tādu papildu ziņojumu izsūtīto lietās ir simtiem. Augšminētais minimāli raksturo netaisnību, nelikumību, haosu, kas atklājas tagad pēc pusgadsimta slepenības, analizējot padomju deportāciju norisi.

Dejas velteņos


Berkoldu ģimenes tālākā likteņa gadījumā liela loma bija faktoram, ka tās sastāvā atradās divi darba spējīgi locekļi – 1915. gadā dzimušais dēls Evalds un 1908. gadā dzimusī vedekla Elma. Tigdas sadales punktā viņus bez lielām procedūrām pievāca mežu izstrādes kombināts, kas tomēr labāk nekā kolhozs. Vērts citēt raksturojumu, ko Evaldam 1952. gadā izsniegusi Sivakas mežizstrādes saimniecība nr. 5: “Attieksme pret darbu – godprātīga, darba disciplīna nav slikta. Administratīvu sodu nav, darba ražīgums – 128%.”

Lai arī ne kolhozā, lauku darbos mātei Elmai un abiem bērniem reizēm jāpiedalās. Mamma vairāk pelnījās ar šūšanu kā daudzas latvietes izsūtījumā. Jālaista no ūdens cisternām sakņu lauki, jāpļauj gatavā labība, jāgatavo siens. Jārūpējas arī par kaziņu, vienīgo piena devēju. Abi bērni – 1940. gadā dzimusī Biruta un 1944. gadā dzimušais Vilnis – sāka skolas gaitas Krasnougoļskas skolā. Protams, mācības krievu valodā bez kādām atlaidēm. Lauku darbos reizēm piedalās arī vecie Berkoldi: vectēvs Antons un vecmāmiņa Berta. Tigdas rajona iedzīvotāji praktiski ir 30. gados izsūtītie Krievijas un Ukrainas kulaki un inteliģence. Viņi labību pļauj ar sirpjiem. Sirmais Latvijas zemnieks izgatavo izkapti – vienroci, kļūstot slavens ne tikai vietējā kolhozā. Savu izgudrojumu demonstrēdams, 1881. gadā dzimušais Antons sasvīda, ieguva abpusējo pleirītu un 1952. gada 23. augustā nomira. Tā vismaz fiksēts krimināllietā. Tajā arī obligātais vectēva Antona 1949. gada 26. aprīļa paraksts, ka viņš un viņa ģimene izsūtīti uz mūžu bez tiesībām atgriezties. Piebilde – Antons neprata krievu valodu, jo dokumentā piezīmēts: “No izsūtītiem, kas neprot krievu valodu, paraksts tiek “atņemts” tulka klātbūtnē, pēdējā paraksts dokumentā obligāts.”

Dzīvoja Berkoldi, tāpat kā citi izsūtītie latvieši, mazā būdiņā ar priekšnamu. Ziemas salā mīnus 50 grādos istabā glābta kaza ar kazlēniem, vistas un sivēns. Pēdējais iekārtojies uz guļu pie Birutas. Par mūsdienu higiēnas trūkumu un smakām neviens nav uztraucies. Dejās vietējās ballēs ziemā lēkāts velteņos. Neskatoties uz sadzīves grūtībām un nolemtības apziņu, izsalkumu Berkoldi nav jutuši. Ketlaša (Klusā okeāna un Tālo Austrumu upju zivs) sarkanā gaļa ēsta bez sāta līdz apnikumam. Līdzās taču upe Ņukža, kas ietek Zejā, kura pie Blagoveščenskas savienojas ar Amūru.

Pienāca tirāna Staļina nāves gads un “uz mūžu” deportētajiem parādījās cerību stariņš atgriezties dzimtenē. Te nav vietas uzskaitīt visus PSRS diktatūras daudzos lēmumus, kā pa daļām atbrīvot izsūtītos un notiesātos. Viens no lēmumiem skāra arī Berkoldus, un atkal var citēt Gulbenes rajona izpildkomitejas 1956. gada 28. novembra slepeno vēstuli Latvijas PSR Iekšlietu ministrijai, kurā teikts: “Neceļ iebildumus, ka pils. Berkolds Evalds atgriežas no specpārvietojuma savā agrākajā dzīvesvietā Lejasciema l/a “Darba cilts” un godīgi strādā.” Biruta izbrauca uz Latviju jau 1956. gada augustā, bet vecāki, Vilnis un vecmāmiņa – tikai 1957. gada janvārī. Skolas gaitas Biruta turpināja Ogrē pie radiem. Viņa beidza Latvijas Valsts universitātes Ekonomikas fakultāti un visu mūžu nostrādāja universitātes Skaitļošanas centrā par programmētāju. Vilnis – visu mūžu Alūksnes pārvietojamā mehanizētā kolonnā. Visus padomju gadus ģimene juta represiju slogu gan karjeras izaugsmē, gan citās lietās – piemēram, netika dota atļauja izbraukt kā tūristei uz Dienvidslāviju. Līdzīgi kā šo rindu autoram komandējumā uz… Čehoslovākiju. To abi ar Birutu konstatējām un pārspriedām, ikdienā tiekoties lieliski organizētajā rehabilitācijas procesā Jaundubultos. Visiem mums ir bērni un mazbērni, kam reizēm grūti izskaidrot nebrīves gadu ierobežojumus, elementāru tiesību un ērtību nepieejamību.

Pievienot komentāru

Komentāri (14)

  1. CIK MŪSU LAIKOS BIJUŠIE KOLHOZNIEKI NESAŅĒMA SAVAS PAJAS ?BALSOJUMS PRET !UN KAM TAS TAGAD PIEDER ?NOLIECU GALVU IZSŪTĪTO PRIEKŠĀ !PIEDODIET ! Man bija tikai 5 gadiņi.Pietrūka viens paraksts un arī mani kauliņi būtu tur.

  2. Manas vecāsmammas ģimeni izsūtīja, jo kāda cita izsūtīšanai nolemtā ģimene atpirkās. Lai nezustu izvedamo cipars – paņēma vecāsmammas ģimeni, lai gan viņiem nebija savas saimniecības un viņi nebija arī “nacionāļi”.

  3. Kādam aizvestajam

    Tu, kas mums atrauts tiki,
    Jo biji ciets un tīrs –
    Lai līdz tev celtos slavā,
    Ietu drosmīgs pēdās tavās
    Īsts tavas zemes vīrs.

    Kas mums patiesi pieder,
    Tas nevar zust nekur –
    Kur ceļa nav tev pašam,
    Mūs atrod tava dvaša
    Un savā lokā tur.

    Bet ja no mūsu vidus
    Kāds gļēvi postam ļauj
    Šo tevis kopto zemi
    Tam pašam postu lemi,
    Kas to iz snaudas rauj.

    Ir tiesība tev prasīt,
    Lai gods tavs – mūsu gods,
    Lai tas, kas piemin tevi,
    To garu, ko mums devi,
    Pat nāvē nenodod.

  4. Jauni laiki,jauni maršruti – uz Dublinu,Londonu,Ņujorku……Deportācijas turpinās?

  5. cilvēki tiek maldināti, ka represijas neturpinās. mans piemērs: zinu, ka vectēvs pēc pavēles tika nošauts Jelgavā un guļ zem bijušā Jelgavas ATU. viņa zemi tā arī nesaņēmu, jo nebija miršanas apliecības. nu ir apritējuši noteiktie 100 gadi kopš dzimšanas, bet zemes reforma beigusies. padomjklaika un šis laika kolhoza vadītājs atklāti ieņirdza sejā, ka to bijām pelnījuši, advokāts savukārt pateica, ka to piederīgie, kuru tuviniekus nošāva ar čekas pavēli nav vēl saņēmuši un nekad nesaņems savus īpašumus.

  6. ” Vai viņi un citi komisijas locekļi tad nojauta, ka lemj par vismaz daļas saimnieku ceļojumu uz Sibīriju? Domājams, ka ne.”
    vai Jancis domāja, ka pēc dzeršanas nobrauks gājēju? Domājams, ka ne.

  7. Tie sovetskijie izsūtīja ne tikai latviešus! Arī mans vevectēvs -pareizticīgo mācītājs ,krievs pēc tautības, nonāca Sibīrijā. Tikai tas bija 1947.gada vasarā. Atgriezās Latvijā 1956.gadā ,bet aizgāja Dieva valstībā 1957.Tāda lūk manas ģimenes vēsture.

  8. Dēls tagad ciešāk ņem arklu savās rokās,
    Pa melnām vagām ilgāk vingriem soļiem ej,
    Dēls, tagad smagāku liec sētuvi sev plecos,
    Un katru zelta graudu rūpīgāk sēj.
    Ne savu spēku vien tu šodien jūti dzīslās,
    Ne savu dzīvi vien tev jādzīvo, mans dēls;
    Tev jādzīvo par tiem, kas klīst pa tāliem ceļiem
    Un nevar savus spēkus dzimtai zemei dot,
    Tev jādzīvo par tiem, kas mierā aizgājuši,
    Ļauj viņu ilgām tavu dzīvi apstarot!
    Dēls, tagad rūpīgāk sver katru teikto vārdu,
    Un netaisnības žogam ātrāk sabrukt liec,
    Dēls, tagad dziļāk raugies katra latvja acīs
    Un katram latvim siltāk, mīļāk roku spied.
    Ne savu mīlu vien tu šodien nesi krūtīs,
    Ne savu dzīvi vien tev jādzīvo, mans dēls;
    Tev jādzīvo par tiem, kas klīst pa tāliem ceļiem
    Un nespēj savu mīlu dzimtai zemei dot,
    Tev jādzīvo par tiem, kas mierā aizgājuši,
    Ļauj viņu mīlai tavu dzīvi apstarot!

  9. Mocekļi

    Pa mazu lauku ceļu gāju,
    Kur vasara visapkārt zied,
    Un draugus tālē iedomāju,
    Kas tumšu sāpju ceļu iet.

    Daudz mocekļu bij izredzētu,
    Tev, mana mazā tēvija,
    Kas līdz ar mātes vārdu svētu
    Čukst sāpju stundā: Latvija.

    Zied balti visas ceļa malas,
    Ik soli ceļos nometos,
    Še gribētos man klusi lūgties,
    Lai Dieva roka sargā tos.

  10. Sāpes

    Svešas kājas samīda Latvijas zemi,
    Sveša roka izkaisa latviešu tautu,
    Sāpes dvēseli plosa līdz nāvei, nabaga putnu.

  11. Paldies par šo korekto rakstu. Arī mana vecmāmiņa ar bērniem mēroja tieši to pašu ceļu no Alūksnes caur Gulbenes staciju uz Tigdu, bija labi pazīstama ar Berkoldiem. Manējie skaitījās nacionālistu ģimene, jo vectēvs jau bija notiesāts. Pabiju tur pirms diviem gadiem. Lai mūžīga piemiņa visiem, kas tika ierauti šajā neprātā. Un lai tas mums šodien palīdz atcerēties par pamatvērtībām – mums joprojām ir sava nacionāla valsts! Sargāsim to!

  12. Gan šis ,manāmi optimistiskākais sameklētais stāsts, gan daudzi, daudzi citi, tikai daudz traģiskāki un ar pavisām citām beigām, liek neaizmirst, ka vainīgie nav tiesāti! Ka nav krievu okupanti – slepkavas savus noziegumus nožēlojuši un to pēcteči alkst revanšu, par nespēju atkal būt savu un citu tautu likteņu un dzīvības noteicējiem. Ir nepieciešama Nirnberga – 2, kā zāles un kā attīrīšanās visu tautību komunistu noziedziniekiem un īpaši krievu tautai!

    • Sen bija tas jaaizdara, jo shodien redzam, ka shis ljaunuma, naida, laupiishanas un sveshas zemes un mantas sagraabshanas puukjis, celj galvu un lien, lien….jau Ukraina….

    • Nirnberga 2 būtu ļoti vajadzīga, taču mēs redzam, ka daudzi gāzes, naftas, tranzīta, vēl kā cita dēļ ir gatavi labāk būt okupēti nekā pieciest kaut dažus miljonus zaudējuma. Kas rosinās Nirnbergu 2? Gļēvs, pragmatisks laikmets.

Rietumu sabiedrībās populisma sezona, notikušo Itālijā komentē eksperts (1)Pašlaik nevajadzētu pārspīlēt ar prognozēm par Itālijā notikušā referenduma sekām, jo Rietumu sabiedrības ir nonākušas “salīdzinoši lielā populisma sezonā”.
Pārsteigums! Taksometrā atrod "Kinder Surprise" olu ar narkotikāmRīgas Pašvaldības policijas (RPP) darbinieki taksometrā pie taksista un trim pasažieriem atradusi "Kinder Surprise" olu ar narkotikām.
Draugiem Facebook Twitter Google+