Foto – LETA

Likumi, ko prieks vai bēdas dod
 0

Roberts Līdaks nāk no Pārdaugavas, Āgenskalna. Mācās Āgenskalna Valsts ģimnāzijā. Diezgan nopietni trenējas vieglatlētikā, tāpēc dzejoļu rakstīšanai neatliekot daudz laika..

Reklāma
Reklāma
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Lasīt citas ziņas

Šie ir pirmie dzejoļi, kurus jaunais dzejnieks laidis atklātībā. Pirmoreiz viņš savu dzeju publiski lasījis 14. septembrī Rakstniecības un mūzikas muzejā sarīkojumā “Dzejas un repa sacensības”, kurā uzvarēja, iegūstot iespēju mācīties Literārajā akadēmijā. Roberta iecienītākie dzejnieki – Rainis, Ojārs Vācietis, Aspazija un Aleksandrs Čaks.

Vienkārša izpratne


Tos likumus, ko prieks vai bēdas dod,

kā prieks, tā bēdas arī apiet prot,

Tās saites, kas mani ar repu sien,

ir vārdi, kas nav pateikti tāpat vien,

Es ticu, ka tev sirds tā runāt liek,

bet apņemšanās bieži lauzta tiek,

Ik solījums ar atmiņām mums saistās,

dzimst kvēls, bet drīz vien atdziest domas skaistās,

Kā auglis zaļš tas turas vēl pie zara,

bet gatavs attrūkst pats no sava svara,

Un no tā var rasties sajukums,

mums pieder nodoms vien, ne iznākums

Pabeidzot, kur sāku, jāatzīst,

ka mūsu griba, liktenis-savrup klīst

Turp ceļu rodi, ja nākotne tevi gaida,

CITI ŠOBRĪD LASA

drīz laiks nāks, tas mani visvairāk baida…

Nepadošanās


Mans teksts kā zīme, ka jāmaina uztvere lietām

jāatver acis un jāsaprot, ka pasaule ir plašāka par četrām sienām

Dzīve ir sacīkstes, kur strauju pagriezienu mēdz būt daudz,

taču attieksme vienmēr pateiks, vai esi normāls vai līdz tam vēl daudz

Manā kasē ir nepadošanās, lai cik grūti man ietu

ceļos un cīnos, aizmirstu zaudējumu piedzīvoto

Ja vajadzēs, iešu šo ceļu viens pats es

zinu, ka zvaigznes būs ar mani un vārdi nes

Dzīve ir kā cīņa par zemi, kas pienākas jums

pareģoju nākotni, aizstāvēt būs mans pienākums

Daudzi palikti zem tupeles, akli turpina dzīvot

es nekad neapstāšos, turpināšu dzejot

Pēc sapņa dzenos


Speru nākamo soli, taču neaizmirstu pagātni

pēc sapņa dzenos, tagad cenšos to panākt

tas ir miglā tīts kā Rīgas rīts

līdz pusei nemanāms, grūti ieraudzīt

Daudzi redz pelēku, bet es pasauli krāsainu

cenšos to padarīt labāku, ceru, ka pārmainu

Cilvēki nesaka taisnību, melot ir maigāk

nav jēgas no tā, tāpat visi redz skaidrāk

Es kā tēlnieks skaldu rindas, lai būtu tīrākas

Briesmās zari krakstēs un mani brīdinās

bet diemžēl tie briesmas nevar apturēt, tās spīdzinās

Veiksme nepalīdzēs, tiesa visu līdzinās

Ticēt var akli, bet šaubīties vajag pamata

Liktenis neatrodams kā salmu kaudzē adata

Skatos zvaigznēs, nekas nemainās

Laiks sāk beigties, bet mana izvēle aizmaldās

Rītam tic tie, kuriem nav citam kam ticēt

Smaids pret Smaidu, viss izdosies, redzu to skicē

Zeltā vai granītā – nemaina būtību

labus cilvēkus vienmēr piemin mūžīgi