Foto: LETA

Uldis Šmits: Par vēršanos pret totalitārās ideoloģijas izplatīšanu 10

Protams, arī likums – precīzs un izsvērts – ir svarīgs. Par to liecina daudzās atbalsis sakarā ar Saeimā gatavotajiem Krimināllikuma grozījumiem, kas paredz sodīt par PSRS un nacistiskās Vācijas īstenotās agresijas pret Latviju noliegšanu vai slavināšanu. Debates lielā mērā uzvirmoja, pateicoties likuma grozījumu ierosmi kritizējušā ārlietu ministra Edgara Rinkēviča iebildumiem, kurš presē pieminējis, ka “diskusija par okupāciju nav jārisina ar kriminālatbildības noteikšanu”. Lai gan šoreiz ir runa nevis par okupāciju kā vēstures notikumu, bet vairāk par vēršanos pret totalitāras, tostarp staļiniskas, ideoloģijas izplatīšanu. Eiropas valstīs šajā sakarā aktīvu nostāju ieņem, piemēram, politiskās partijas. Apzinoties, ka demokrātiskas valsts pienākums ir ne tikai garantēt brīvības, bet arī sevi aizstāvēt. Arī tiesas ceļā.

Reklāma
Reklāma
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 43
Lasīt citas ziņas

Latvijā jau ir tāds Krimināllikuma pants (74.1), kas paredz atbildību par noziegumu pret cilvēci publisku slavēšanu vai attaisnošanu, bet kas īsti nerod lietojumu, kaut gan nav trūcis ne slavēšanas, ne attaisnošanas, kas, balstoties uz citur Eiropā pieņemtu praksi, varētu pretendēt, piemēram, uz krietnu naudas sodu. Francijā par šāda veida noziegumu “apoloģiju mutiski, rakstiski, ar attēla vai audiovizuālo līdzekļu palīdzību” var nākties maksāt līdz 45 tūkstošiem eiro. Tā ir ierastā un droši vien iedarbīgākā juridiskā metode… Taču tas šoreiz nav pats būtiskākais. Kad Žans Marī Lepēns izteicās, ka vācu okupācijas laikā nemaz tik traki neklājās, tas radīja augstāko aprindu ilgu viļņošanos. Pie mums Latvijā ir dzirdēts, ka masu deportācijas esot bijušas bezmaz Staļina humānisma izpausme vai ka vienu daļu izsūtīja “pēc nopelniem”, taču tamlīdzīgi apgalvojumi neizraisīja īpašu uzmanību no oficiālo personu puses. Ministru kabineta pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Kristīne Līce iebildusi, ka likumdevēji, ķeroties pie likuma grozījumiem, neesot pienācīgi izvērtējuši, vai mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem līdzekļiem. Varētu atbildēt – jā, to ir iespējams sasniegt arī ar citiem līdzekļiem, bet Latvijas valdošie politiķi tos neizmanto un, kad staļiniskajās represijās cietušie saņem kārtējo apmelojumu vai apvainojumu devu, valsts augstākās amatpersonas parasti dziļdomīgi klusē. Tikmēr represijas piedzīvojušie galvenokārt vēlas nevis to, lai kāds tiktu iespundēts, bet vienkārši gaida adekvātu varasiestāžu nostāju. Ne velti Politiski represēto apvienības vadītājs Gunārs Resnais (sk. “LA” 26. februāra numuru) salīdzina Latvijas un Lietuvas atšķirīgo reakciju pēc PBK bēdīgi slavenā 1991. gada janvārim veltītā raidījuma retranslēšanas, kad Viļņa reaģēja nekavējoties, bet Rīga – kā parasti…

Jautājums par Kremļa nesamērīgo klātbūtni Latvijas informācijas telpā skar Saeimā apspriežamo problēmu visai cieši. Šajā sakarā kaut kas līdzīgs diskusijai iezīmējās jau 2008. gadā Gruzijas notikumu dēļ. Mūsu toreizējās Nacionālās radio un televīzijas padomes vadība paskaidroja – teorētiski būtu iespējams pārtraukt Krievijas propagandas translāciju Latvijā, taču tas esot kabeļu un satelīta operatoru ziņā. Savukārt operatoru pārstāvji norādīja uz saviem noslēgtajiem licences līgumiem un piesauca uzskatu daudzveidību. Šobrīd apmēram turpat vien esam. Lai gan nekādas saistības nespiež Latviju būt par Maskavas ideoloģiskās ietekmes izplatīšanas platformu Baltijā. Arī tas pirmām kārtām ir atkarīgs no valsts politikas un nostājas. Ja tāda ir.