“Lilioms” Nacionālajā teātrī vēlas uzrunāt skatītāju emocionāli 0
Lilioma vārdam pa priekšu iet leģendas slava, romantiski aptuveni priekšstati, Māra Čaklā un Imanta Kalniņa Lilioma dziesmas popularitāte. Taču Ferensa Molnāra lugas varonis ne tuvu nav labais zēns, drīzāk Bertolda Brehta Mekija Naža līdzinieks – kalpoņu mānītājs, visai brutāls puisis, kas bez sirdsapziņas ēdām atņem naivām sievietēm naudu, nevairās pacelt balsi un roku.
F. Molnāra pasaule ir sardoniska, nevis romantiska, viņš rāda Budapeštas 20. gadsimta sākuma underground – kalpones, zagļus, klaidoņus. Galvenais varonis iepļaukā sievu, mirst aplaupīšanas mēģinājumā, tiek notiesāts uz 16 gadiem šķīstītavā un grēku izpirkšanas dienā iesit meitai. Sieva un debesis viņam ir līdzjūtīgi, tomēr Molnārs aizsūta Liliomu uz elli. Alfrēda Jaunušana iestudējuma virsskaņa un patoss, iespējams, bija tas, ka Lilioms nav “godīgs cilvēks” (mietpilsoņa nozīmē), bet mākslinieks, un mākslinieks nespēj ne audzēt vistas, ne slaucīt ielu, tas viņu iznīcina. Bet par ko ir jaunā izrāde?
Vizuālais iestudējuma tēls (scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone) ir kičs – sākumā sentimentālu skatkartīšu estētika, fotogrāfiski reālistiska epizode pie dzelzceļa, ironisks kičs debesu ainā, sentimentāla zvaigžņota debess finālā. Skatuves ripa dekorēta ar briedīšu vinjeti. Darbībai pavēršoties dramatiskā virzienā, parādās stāvās plaknes, debesu iemītniekiem kalpo vairāki lifti.
Molnāra luga ar teatrālu instinktu apvieno naturālisma elementus, ironisku simbolisma versiju (debesu ainā), sentimentalitāti, spilgtu komisko dialogu. Iestudējums Edmunda Freiberga vadībā nemeklē teatrālu novatorismu, drīzāk vēlējies uzrunāt skatītāju emocionāli. Tomēr naivā sirsnība kā pamatintonācija šajā darbā nestrādā, ir pretrunā ar Lilioma tēlu.
Molnāra galvenie varoņi nespēj izpaust savas jūtas vārdos (ne emocionāli robustais Lilioms, ne atturīgā Jūlija, ne Muškātne), iestudējumā viņi savas jūtas izdzied. Prologā, kas pārceļojis no A. Jaunušana izrādes, dziesmas kā karuselī seko viena otrai, un te pozicionējas M. Čaklā un I. Kalniņa tēmas. Jūlijas liktenis šodienas acīm izskatās kā naivas apmātības drāma – gaišā, tīrā meitene, kas ļauj vīrietim sevi pazemot. Šodien organizācija “Pret vardarbību pret sievieti” viņas dēļ varētu protestēt pie teātra ieejas. F. Molnārs ir diezgan liels ciniķis, viņa paša laulība sākusies romantiski un beigusies ātri un neveiksmīgi, drīz pēc bērna piedzimšanas. M. Čaklā un I. Kalniņa sarakstītā Jūlijas dziesma ir klusās, visu piedodošās mīlestības himna, ko abas aktrises arī turpina savos tēlos.
E. Freiberga iestudējumam ir divi tēlotāju sastāvi un izrādes un varoņi ir visai atšķirīgi. Jaunais aktieris K. Dumburs uz brīdi, epizodē pie vilciena sliedēm, ļāva sajust mākslinieka dvēseli – sāpīgo ilgošanos, vēlmi izrauties virs ikdienas; dialogā ar Aināra Ančevska Fičūru nepārprotami kļūst skaidrs, ka viņi nav no viena kaula grebti. K. Dumbura Lilioms ir niansētāks un siltāks, jūtīgāks.
I. Kļavinska Lilioms ir skarbs un straujš, un tāds viņš var būt, ja vien dažreiz ļautu ieraudzīt, ka Jūliju tomēr mīl. I. Misāne-Grasberga nospēlē skaidru, stipru, iekšupvērstu sievieti. Savu dzīvi ar Liliomu viņa ļauj ieraudzīt, klausīdamās, kā Marijas Bērziņas Marija jaunizceptās pilsētnieces un brūtes pārākumā izskaidro dažādās lakstošanās stadijas.
Viņas pašcieņa pretojas upura lomai. A. Kostigova, ņemot vērā, ka ir Kultūras akadēmijas otrā kursa studente, turas labi, bet viņas izrādē temps kļūst smagnējāks, arī intonatīvi monotonāks.
Izrādes otro plānu veido raksturlomas. Zanes Jančevskas Muškātni vada sievišķīgie motīvi, Daigas Gaismiņas karuseļa īpašniece ir lietišķāka. A. Ančevska Fičūrs ir čapliniski viltīgs un lokans, bet rīkli pārgriezīs nežēlīgi, kamēr viņa dubultnieks Mārcis Maņjakovs – bravūrīgi plaši, brutāli un skaļi. Te arī Jura Hirša un Jura Jopes Hugo – lēnīgie, praktiskie dzīves skaitļotāji ar pārspīlētu pašcieņu, Madaras Saldoveres draudzīgā Marija, Marijas Bērziņas par augošo statusu lielīgā meiča, mazliet akla pret draudzenes sajūtām. Debesu Reģistratori, ar kuriem sastopas Lilioms pēc nāves, ir A. Jaunušana iestudējuma slavenie priekšteči. Ulda Dumpja Reģistrators tēvišķīgi silti norūpējies par bravūrīgo nekauņu, bet Ģirts Jakov- ļevs ir urķīgs un prasīgs.
Tomēr jāatgriežas pie galvenajiem varoņiem. Ja Jūlija ir izrādes sirds, vai Lilioms ir tā jautrā teātra dvēsele, kura vienīgā spēj iegriezt prieka karuseli? Kur ir pievilcīgais bastards ar valdzinošo enerģētisko starojumu, kas liek pievērt acis uz ne pārāk simpātiskajām rakstura iezīmēm? Tā izrādē pietrūkst. Iestudējums nekritiski vai inerces pēc mīl Liliomu, bet viņš pagaidām neatklāj – par ko.
Nacionālā teātra iestudējums “Lilioms”: režisors Edmunds Freibergs, komponists Imants Kalniņš, Māra Čaklā dziesmu teksti, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone. Lomās: Kaspars Dumburs un Ivars Kļavinskis (Lilioms), Inga Misāne-Grasberga un Agnese Kostigova (Jūlija), Marija Bērziņa un Madara Saldovere (Marija) u. c. Tuvākās izrādes: 14., 20., 25., 30. maijs. |
Caur Jūliju, Muškātni un Mariju
Mākslas profesors Ojārs Spārītis: “Režisora Edmunda Freiberga lugas lasījuma idejas uztverei būtiski jau pašā sākumā saprast, kāpēc trīs pilnīgi atšķirīga rakstura dāmas – Muškātne, Marija un Jūlija – izdzied katra savu dziesmu un monologā atklāj savu raksturu, temperamentu un cerības.
Vienai tās ir kaislīgas ilgas, otrai – ilgas pēc nezināmā, bet trešajai – pilnīgi bērnišķīgs naivums kā pavasara akāciju ziedi. Triju sieviešu likteņa redzējums un tas, kā katra uztver Liliomu un visu, kas notiek ar un ap viņu gan šajā, gan viņā dzīvē, ir izrādes vēstījuma atslēga. Kaut mūzikas pierakstā tradicionāli piecas līnijas, izrādē pietiek ar šīm trim, lai parādītu brīnišķīgo cilvēka dzīves bagātību, piepildījumu un tajā svarīgāko – justies laimīgam. Un stāsts ir par to, kā katrs nokļūst pie šīs laimes. Vienam tā ir krāšņa buķete, otram izsakāma vienā vienīgā krāsā, citam dzīve nemaz tik daudz tās krāsas nedod, bet viņš pats to piedzejo un saskata, un, ja vēl kā pietrūkst, tad debesu policija nāk palīgā, piemetot kādu pipariņu klāt.”
Skatuves mākslinieks Oļģerts Šalkonis: “”Lilioms” bija viena no spilgtākajām Jaunušana iestudētajām izrādēm. Jaunatklājums, pasakains notikums. Veidot vai censties veidot tāpat nedrīkst, tad nebūtu vērts šim darbam otrreiz ķerties klāt. Jaunušana izrāde bija spriganāka, jestrāka, Edmunda Freiberga iestudētā ir pavisam citāda – trausla, izsmalcināta. Viens sāls pipariņš gan piemetams – daudzus tekstus zālē nedzird.”
Sagatavojusi Vita Krauja
