Mobilā versija
+4.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
9. novembris, 2012
Drukāt

Lilita Ozoliņa: Katru dienu brīnos par to, kas notiek

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Izcilā latviešu teātra un kino aktrise Lilita Ozoliņa Latvijas vārdu nesusi tālu aiz Latvijas robežām un izpelnījusies skatītāju cieņu un mīlestību dzimtenē. Viņas dzīves liela daļa veltīta teātrim.

 

Arī savu jubileju, kas iekrīt dienu pēc Latvijas svētkiem, aktrise atzīmēs uz skatuves dēļiem – Dailes teātra Mazajā zālē Vladimira Kļimenko lugas “Mēdeja. Teātris” jauniestudējuma pirmizrādē. Šī būs Lilitas Ozoliņas dāvana skatītājam un aktrises pateicība viņas Sargeņģelim par savu likteni.

 

– Dzimšanas dienā būsit uz skatuves, turklāt pati esat sarūpējusi dāvanu sev un skatītājiem – pirmizrādi.

L. Ozoliņa: – Tā ir manas spītības izpausme – pabeigt iesāktu darbu. Esmu pateicīga teātrim, pateicīga Dž. Dž. Džilindžeram, ka man atļāva šai spītībai izpausties un darbu īstenot. Man ir svarīgi, lai darbs rada prieku man pašai, ceru, kāda šī prieka dzirkstīte ieslīdēs arī zālē. Dzimšanas dienā būšu tuvinieku un kolēģu vidū.

– Mēdejas vārds liek domāt, ka mūs gaida atgriešanās pie antīkās traģēdijas saknēm. Tēma šķiet teju teātra gardēžiem domāta, mūsdienās teiktu – nekomerciāla.

– Mans mērķis nebija veidot komerciālu vai nekomerciālu izrādi. “Mēdeja. Teātris” ir 2001. gadā Kļima (Vladimirs Kļimenko) sarakstītās lugas pirmā daļa. Luga radīta divām aktrisēm – jaunai un jau gados. Pirms diviem gadiem autoram bija ideja veidot izrādi Rīgā ar Taņu Bondarevu jaunās aktrises lomā, bet dažādu apstākļu dēļ darbu nepabeidza. Esmu pateicīga Mairai Asarei par lugas tulkojumu. Un nav svarīgi, vai skatītājs ir lasījis traģēdiju vai arī redzējis izrādi vai filmu – Mēdeja ir saistīta ar tik daudziem priekšstatiem. Taču teātris ir tikpat nežēlīgs, tikpat sevi postošs, tajā ir tikpat neprātīga mīlestība un tikpat liels naids.

– Vai mūsdienu skatītājs teātrī pārsvarā tomēr nemeklē viegli sagremojamu izklaidi?

– Es tam nepiekrītu – mans skatītājs ir tas, kurš interesējas par manu darbu; kurš nāk, nopērk biļeti un skatās izrādi. Un nav būtiski, vai viņam ļoti patika, mazliet patika vai nepatika. Saku paldies par to, ka viņš interesējas par to, ko daru.

– Kā tiekat galā ar aktiera profesijas paradoksu – reizē brīva un atkarīga profesija?

– Aktiera profesija ir ļoti atkarīga, jo teātrī repertuāru veido tā vadība. Pati savā būtībā esmu ļoti neatkarīgs cilvēks, tāpēc daudz kas sevī jāpārvar, jābūt pacietīgai, iecietīgai, daudz kas sev jāiemāca no jauna. Pieņemu, ko liktenis man lēmis. Ja ir skaists, vērtīgs darbs, saku paldies saviem sargeņģeļiem.

– Vai 46 gados, ko spēlējat Dailes teātrī, jums ir laimējies sastapt savu režisoru?

– Mans Skolotājs ar lielo burtu ir Pēteris Pētersons, mans studijas vadītājs, pedagogs, režisors un cilvēks – personība. Esmu ļoti pateicīga pedagogam Jānim Zariņam. Atceros, mēģinājām mūsu diplomdarba izrādi – “Pazudušo dēlu”. Viņš kā vienmēr atnāca ar savu termosiņu, dzēra tēju un lika mums ar Haraldu Ulmani vairākkārt atkārtot ainu, kurā iepļaukāju savu dēlu. Saku – vairs nevaru. Viņš – labi. Ja nevari, jāiet prom. Un skrūvē termosiņu… Šo bildi redzu bieži un vienmēr sev atgādinu, ka nevar būt tāda vārda “nevaru”. Pateicos arī liktenim, ka esmu tikusies ar tādiem cilvēkiem kā Arkādijs Kacs, Romāns Kozaks un Alla Sigalova.

– Būdama tik pieredzējusi aktrise, tomēr nebaidījāties iestudēt monoizrādi “Regīna” ar tolaik jauno režisori Lauru Grozu, tagad tapusi “Mēdeja. Teātris”. Dodat iespēju jaunajiem?

– Manuprāt, jaunie paši ņem iespējas. Man ļoti patika Lauras Grozas iestudētā izrāde “Shopping & fucking”, un tāpēc uzaicināju viņu iestudēt “Regīnu”.

Vispār man nepatīk strādāt ar režisorēm sievietēm. Kā Laurai Grozai izdevās mainīt manu attieksmi, nezinu. Nezinu arī, ar ko tas beigsies, jo režisoram ir jāmīl aktieris. Kā sieviete režisore var mīlēt aktrisi? Taču ar Lauru Grozu viena otru saprotam no pusvārda, uzticos viņas gaumei.

– Daudzu skatītāju apziņā esat dramatiskā aktrise – pie vainas laikam Martas tēls “Ilgajā ceļā kāpās”?

– Ārpus Latvijas neesmu nedz dramatiskā, nedz komēdiju aktrise. Tur esmu Marta, un viss. Aloizs Brenčs bija tas režisors, kas sekoja manām lomām teātrī, un, pateicoties Solveigas lomai Latvijas operas teātrī, tiku aicināta uz provēm Martas lomai. Martas lomu neuztveru ne kā ceļazīmi, ne kā zīmogu. Protams, šo tēlu šeit, Latvijā, uztver citādi nekā ārpus tās. Šeit mums vispirms interesē sliktais, skandalozais, tikai tad cenšamies saskatīt kaut ko labu.

– Jums taču ir piedāvājuši arī palikt un strādāt Krievijā?

– Palikt Krievijā neviens man nav piedāvājis. Jā, savulaik piedāvāja strādāt teātrī. Tomēr man bija jārēķinās ar savu ģimeni, tuviniekiem. Mana darbavieta ir mans Dailes teātris.

– Vai kādreizējais sapnis par Latviju šodien ir īstenojies tā, kā to būtu vēlējušies jūsu vecāki, cilvēki tolaik, kad par to nedrīkstēja skaļi runāt?

– Par to, kādu to gribēja redzēt mani vecāki, man grūti runāt. Vienīgi varu teikt, ka, gadiem ritot, man likās, ka brīnīšos arvien mazāk. Bet tā nav, katru dienu brīnos par to, kas notiek.

– Kādu laiku bijāt pavisam tuvu lielākajam dzīves teātrim – politikai. Kas pamudināja tur darboties?

– Politikā devos izaicinājuma dēļ. Gribēju saprast. Guvu nenovērtējamu pieredzi, līdzīgi kā biznesā, veidojot savu studiju. Taču neesmu devusies deputātos, lielajā politikā, jo man nav tādas izglītības – ja pavērojam pasaules praksi, tur politiķi savu karjeru veido soli pa solim.

– Vai nejūtat aicinājumu kaut ko mainīt? Jums taču ir vārds, iespējas…

– Nesen mācītājs Juris Rubenis kādā Latvijas Radio raidījumā teica – dzīves pirmajā periodā cilvēks jautā – kāpēc ir tā, kaut kas jāmaina, un tā ir aktīva nostāja. Toties otrajā periodā viņš saka – es piedodu, ka dzīve ir tāda, kāda tā ir. Fantastiski vārdi.

– Kā dēļ bija un ir vērts būt uz teātra skatuves?

– Varbūt tas jūs pārsteigs, bet, ja varētu sākt dzīvi vēlreiz, es nekad nebūtu aktrise, jo zinu, ko nozīmē šī profesija. Taču tā ir mana dzīve un citas nav.

– Tomēr esat saņēmusi daudz atzinības – gan teātrī, gan valstiski – Triju Zvaigžņu ordeni. Kas bijusi lielākā balva?

– Lielākā balva ir tad, ja uz izrādi atnāk skatītājs. Pirms diviem gadiem Dailes teātra festivālā Siguldā spēlējām “Regīnu”, kad pēkšņi visā Siguldā pazuda elektrība. Pagāja aptuveni pusstunda, līdz ap izrādes laukumu izlika sveces. Biju pilnīgi pārliecināta, ka cilvēki nebūs tik ilgi gaidījuši tumsā. Sveces iedegās, atsāku izrādi, noslēgumā cilvēki piecēlās kājās. Lielāka gandarījuma nav.

 

RADOŠĀ VIZĪTKARTE

LILITA OZOLIŅA

Latviešu teātra un kino aktrise, dzimusi 1947. gada 19. novembrī.

Kopš 1966. gada Dailes teātra aktrise, darbojusies arī Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī.

Plašu popularitāti ieguvusi par lomām filmās “Kad lietus un vēji sitas logā” (1967), “Ezera sonāte” (1976), “Ilgais ceļš kāpās” (1980).

Pēdējo gadu spožākās lomas teātrī: Regīna 
(N. Ikstenas “Regīna”, 2010), Marina (M. Bogavacas “Ka tavu tēti!”, 2010) – nominācija “Spēlmaņu nakts 2009/2010” balvai u. c.

 

Uzziņa

Izrādē “Mēdeja. Teātris” līdzās Lilitai Ozoliņai spēlēs Ieva Segliņa, tajā piedalīsies arī mūziķis Kārlis Auzāns (čells, elektronika), kurš ir arī jauniestudējuma mūzikas autors.

Izrādes: 19., 30. XI; 8., 16. XII.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+