Foto – Ilze Pētersone

Bērzi joprojām ir sausi, ieurb kā malkā – nepacietīgos sulu kārotājus nomierina Linards Liberts. Pirms pāris gadiem viņš reģistrēja Latvijā pirmo bērzu sulas vīndarītavu, šoziem ar saviem vīniem un limonādi piedalījās bioloģisko produktu izstādē Nirnbergā un saņēma ārzemju pasūtījumus. Tikai viena bēda – pie mums sulas vēl netek.


Sāk ar sīrupu

Lasītākie

Kokteilis

Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 24

Mistika: pie Ukrainas robežas atvēries milzīgs krāteris, ko dēvē par “portālu uz pazemes pasauli”

Putins ir izmēģinājis jaunu “superieroci”, kādu pasaule “vēl nav redzējusi” 156

Lasīt citas ziņas

“Pagājušajā gadā ap šo laiku biju satecinājis gandrīz pusi no vajadzīgā daudzuma, bet tagad pat vēl neesmu sācis. Daba ir daba,” spriež Linards, kura darītavai Ikšķilē gadā nepieciešamas 15 tonnas sulas, lai gatavotu limonādi, vīnu un sīrupu. Bērzu birzs ar diviem simtiem sulas koku atrodas 15 kilometru attālumā no vīndarītavas, bet biznesa sākšanai pietika ar pieciem sešiem bērziem netālajā mežiņā.

“Viss parasti sākas ar nejaušību. Kad savāc bērzu sulas normālā pavasarī, vienā brīdī tu vairs nezini, ko ar viņām darīt, un sāc meklēt iespēju tās saglabāt ilgākam laikam.” Linards sāka ar sīrupu, kuru tūdaļ atzinīgi novērtēja šefpavārs Mārtiņš Rītiņš, viņš joprojām esot arī lielākais šī produkta noņēmējs.

Polijā plānots Zelenska slepkavības mēģinājums: uzbrukumam bija jānotiek lidostā

Daļai dzīvokļu īpašnieku varētu pieaugt maksājums par sev nepiederošās zemes lietošanu

RAKSTA REDAKTORS

Valdība sola būtiskus uzlabojumus valsts valodas nostiprināšanas likumdošanā – top visaptveroša likumu pakotne latviešu valodas lomas stiprināšanai

Bērzu sulas sīrups spēj ēdienam pieburt neatkārtojamu garšas niansi – Rītiņa atziņu citē Linards. Pati produkta gatavošana gan esot gara procedūra – lai iegūtu nepieciešamos 10 līdz 15 litrus, četras dienas jāvāra vairāki simti litru bērza sulas. Rēķins vienkāršs: no 100 litriem sulas sanāk viens litrs sīrupa.

Vīns ir manta

Pāris gadus pavārījis sīrupu, Linards ķērās pie vīna darīšanas. Paceļoja pa internetu, lai iegūtu zināšanas, jo lieta pavisam sveša. Vīndariem padomu nav prasījis, citādi varot pāriet gribēšana. “Vieglāk ir sākt pašam savu ceļu un tikai pēc tam skatīties pa malām.”

Pirmajā gadā no sešām 30 litru muciņām trijās sanāca garšošanai derīgs vīns. “Sapratu, ka tā ir manta, un uzreiz gāju uz pilnu banku – dabūju no Hipotēku bankas finansējumu visam aprīkojumam – savācējiem, maisiem, kannām, mucām, nedaudz vēlāk uzcēlu pagrabu.”

Par vīndari oficiāli reģistrējies 2011. gada oktobrī, bet novembrī ar jauno produktu devies uz Kalnciema ielas tirdziņu. “Es biju topā!” vēl tagad ar sajūsmu sava vīna “pirmizrādi” atceras Linards. “Kad tu sāc taisīt, nezini, vai kādam to vīnu vajadzēs, vai tas garšos. Taču nevari arī veikt bezgalīgas aptaujas – pirksiet bērzu sulas vīnu vai ne. Kā cilvēks var atbildēt, ja nekad mūžā to nav pagaršojis?

Nost ar resnām 
koka tapām

Sākot biznesu, Linardam būtiski bija modernizēt sulu tecināšanas procesu, lai tas būtu viegls un dabai draudzīgs. Vairs nekādu sentēvu koka tapu! Linards izpētīja Kanādas kļavu sulas tecinātāju metodi un atrada to par piemērotu arī Latvijas bērziem. Ar 7 mm urbi kokā ieurbj divus līdz trīs centimetrus dziļu caurumu, kur ievieto plastmasas tapu 7 mm diametrā. Uz tapas metāla turētājā uzkarina 15 l tilpuma plastmasas maisu. Sulu laikam beidzoties, plastmasas tapas vietā iedzen koka tapiņu 8 mm diametrā.

Vāciešiem limonāde, krieviem “šampanskoje”

Pagājušajā gadā Linarda uzņēmumā tapa seši tūkstoši pudeļu vīna. Galvenais strādātājs ir pats vīndaris, palīgdarbos palīdz sieva un bērni. No apmēram 30 Latvijas mazajām vīndarītavām viņa uzņēmums apjoma ziņā atrodas pirmajā desmitniekā. Pirms divarpus gadiem veiktās izmaiņas likumos mazajiem vīndariem gadā atļauj saražot 20 tūkstošus pudeļu vīna.

“Nav māksla saražot, svarīgākais, kur to likt,” nosaka Linards, tāpēc ar saviem vīniem, sīrupu un limonādi devies uz vienu no Eiropā lielākajām bioloģisko produktu izstādēm “BioFach”, kas februārī notika Vācijā, Nirnbergā.

Vāciešiem garšojusi limonāde, krieviem tikai “šampanskoje” jeb putojošais vīns, skandināvus interesējis sīrups. Pieprasījums izstādē bijis lielāks, nekā vīndaris spēj piedāvāt.

Joprojām eksperimentēju

Liberta vīndarītavas īpašais lepnums ir putojošais vīns, kas gatavots pēc klasiskās Šampaņas metodes, Latvijā šādi vīnu taisot tikai divi vīndari. Putojoša vīna pagatavošanā jāiegulda vairāk laika un darba, tāpēc apjomi mazi, bet cena lielāka, skaidro Linards. “Sataisi vīnu, gatavini to sešus līdz septiņus mēnešus, sapildi šampanieša pudelēs un vēl gadu noturi. Lai iegūtu rezultātu, vajadzīgi apmēram divi gadi. Šajā laikā pudeles ir gan jākrata, gan jāgroza – procesa beigās tas jādara pat katru dienu.”

“Es vēl atrodos pašā ceļa sākumā, tāpēc esmu meklējumos. Pamainu raugu vai salduma proporciju, un vīns jau kļūst citādāks. Man tas patīk – tu peldi pa straumi un nezini, kurā krastā pietauvosies – saldajā vai sausajā. Francijā, Itālijā vīnu darina paaudzēs, un viņiem viss ir skaidrs, kas un kā jādara. Varbūt pēc 20 vai 30 gadiem arī man tā būs.”