Liriskajai dzejniecei, “Mazajai dāmai” Elzai Ķezberei – 105 0
“Meklēt ceļu uz Ulubeli”
Ziedu mēneša 5. dienā pieminam dzejnieci Elzu Ķezberi. Šī ir pirmā pusapaļā jubileja, kuru pati gaviļniece vairs nepiedzīvo. Vēl 2011. gadā Elza Ķezbere (5.05.1911-6.07.2011) saņēma sveicienus no malu malām, pie viņas sabrauca draugi un talanta cienītāji, bet divus mēnešus vēlāk dzejniece aizgāja mūžībā…
Simt gadi ir ilgs laiks pat pasaules vēsturē, kur nu vēl cilvēka dzīvē. Piedzimusi īsi pirms Pirmā pasaules kara sākuma, Elza Ķezbere piedzīvoja visu, ko liktenis Latvijai un tās iedzīvotājiem 20. gadsimtā sagatavojis, un vēl īpašo, individuāli atmērīto ciešanu mēru.
Elīzabete Pinne – tāds ir dzejnieces kristītais vārds – piedzimstot svārstījās starp dzīvību un nāvi. Savā autobiogrāfijā “Pašportreti” dzejniece vēlāk rakstīs: “Esmu gan savā mūžā jau daudzas reizes bijusi pie Viņsaules vārtiem, tomēr vienmēr atgriezusies – meklēt ceļu uz Ulubeli.” Nākamās dzejnieces māte dzemdībās nomira, kaimiņiem šķitis – vārgā, trauslā meitenīte drīz sekos mātei. Tomēr mazā izdzīvoja, tika nokristīta mātes bēru dienā, un kā vienīgais bērns uzauga kopā ar tēvu Tirzas pagasta Kalvīšos.
Elīzabete agri iemācījās lasīt, un arī slēpt savas jūtas, jo tēvs meitai bija stingri aizliedzis dusmīgai nākt ārā no savas istabas. Kas zin, varbūt tā ir vientulība, kuras dēļ Elza apprecas, tikko pilngadību sasniegusi? Par viņas vīru kļūst staltais Latvijas armijas virsnieks Osvalds Ķezberis. Abi dzīvo Gulbenē, drīz ģimenē ienāk meitiņas Maija (1933) un Ieva (1934).
Šajā laikā Elza, kura dzejoļus rakstījusi jau bērnībā, nopietni pievēršas dzejas mūzai. No kurienes nāk talants, kas to lai pasaka, taču nav noliedzams, ka Elzas Ķezeberes dzimtā atrodami slaveni priekšteči – no mātes puses tas ir rakstnieks Andrievs Niedra, no tēva – literatūrzinātnieku Rūdolfa un Kārļa Egles ģimene. Tiesa, Par Ķezberes agrīnajiem krājumiem, “Profils stiklā” (1937) un “Dziedošais gliemežvāks” (1938) kritiķu vērtējums nebija viennozīmīgs. Tos neslavēja, drīzāk aicināja piedomāt pie formas un plašāka vārdu krājuma.
Pirmajos krājumos jau iezīmējas Elzas Ķezberes dzejas īpatnības un tēli, te pavīd Mazā dāma, Melnā/Baltā dāma, sirds kā rozes ziedlapa vai gliemežvāks saujā. Trešais krājums, “Vēstules Peram Gintam” (1938), kļuva par īstu izrāvienu. Tāpat kā iepriekšējiem, vāku tam zīmēja Ķezberes vienaudzis, kolorītais un izsmalcinātais mākslas huligāns Kārlis Padegs, to pirka un dāvināja, ņēma līdzi trimdā un uz Sibīriju, tas piedzīvoja sešus izdevumus un tā dzeju komponēja veseli trīs skaņraži – Jānis Mediņš, Jānis Ķepītis un Jānis Norvilis.
