Lita Beiris rāpo un ravē ar grand plié 0
Ierasts viņu redzēt allaž smaidīgu, jauneklīgi spriganu un, šķiet, tikpat slaidu kā balerīnas karjeras laikā. Vai Lita Beiris zina kādu īpašu mundruma recepti?
“Neēdu treknas maltītes. Skrienu pa Rīgu kājām, jo netīk sēdēt transporta sastrēgumos. Tomēr ar to nepietiek,” uzsver Starptautiskā Baltijas baleta festivāla mākslinieciskā vadītāja Lita Beiris. Viņa atklāj septiņus labas pašsajūtas avotus.
1. Malkot Piebalgas ūdeni
Uzreiz pēc pamošanās dzeru ūdeni. Tas smelts dzidrā avotā Jaunpiebalgā, kur atrodas mūsu lauku māja.
Avota ūdeni mazliet uzsildu un lēnām izmalkoju. Ja dzer siltu, iedarbojas labāk. Vairāk par glāzi vienā reizē gan nespēju uzņemt, organisms pretojas. Esmu dzirdējusi, ka dienā jāizdzer divi litri… Man nu nekādi nesanāk! Vienmēr esmu lietojusi maz šķidruma. Zinu, ka tas ir slikti, tomēr domāju, ka nav pareizi visus nostādīt kā armijas rindā un paģērēt – divus litrus! Vai vēl trakāk – trīs! Man tās šķiet tīrās šausmas. Taču glāze skaidra ūdens no rīta garšo labi.
2. Vingrot labai sajūtai
Ja ķermeni nenodarbina, tas nemanot sašļūk. Mugura zaudē elastību, sacietē. Mans baleta rūdījums pamazām ir izsīcis, atstājot muguras deformāciju un citas problēmas. Varētu veikt vingrinājumus, ko savulaik izmantojām baleta treniņos, tomēr veselības vainu koriģēšanai tie īsti neder.
Devos uz Sporta medicīnas valsts aģentūru, ņemot līdzi savus rentgena uzņēmumus. Fizioterapeite ierādīja piemērotus ārstnieciskos vingrojumus. Daudzi no tiem bija visai vienkārši, pat nevarētu ienākt prātā, ka tādus arī varu veikt.
Nodarbībās smēlos iedvesmu interesantiem vingrinājumiem, bet turpināju mājās. Apgūtās kustības centos attēlot caur baletu. Papildināju ar savām idejām, pieliku kaut ko klāt – kā veidojot horeogrāfiju. Jutu, ka tieši tas ir vajadzīgs manam ķermenim.
Savam ķermenim var palīdzēt tikai pats, taču tas prasa piepūli, laiku un atbildību. Jāmobilizē sava vēlēšanās, jāatlicina brīdis vingrošanai. Taču piespiesties ir vērts, jo pēc tam ir ļoti laba sajūta.
Ļoti svarīgi ir vingrinājumi, kas nostiprina mugurkaulu, palīdz turēties tonusā.
Pirms vairākiem gadiem piedalījos pedagogu mācību projektā Stipra un vesela mugura. Demonstrēju vingrinājumus, ko skolotāji varētu rādīt bērniem. Uzzināju, ka tikai 22 procentiem skolēnu ir normāla stāja! Ielās var redzēt šos sagumušos un sagurušos jauniešus. Protams, ne visi nodarbosies ar sportu, tomēr pavingrot spēj ikviens. Turklāt pēc izkustēšanās labāk strādā galva.
Vēl der kārtīgi izstaipīties un trenēt vēderpresi. Reklāmā rāda, kā pie vēdera piestiprina kaut kādu taurenīti, un muskuļi rodas paši no sevis. Tādiem brīnumiem neticu!
Savam ķermenim var palīdzēt tikai pats, taču tas prasa piepūli, laiku un atbildību. Jāmobilizē sava vēlēšanās, jāatlicina brīdis vingrošanai. Taču piespiesties ir vērts, jo pēc tam ir ļoti laba sajūta.
3. Izkopt rīta rituālu
Nav labi uzreiz aktīvi mesties vingrot. Vispirms jāiekustas pēc guļus stāvokļa, kādā pavadītas garas nakts stundas.
Pasvaidu rokas, sasitu plaukstas priekšā un aizmugurē. Tas ļauj izvingrināt locītavas, pamodināt muguru. Metu celi augšup pie krūtīm, cik nu augstu varu. Noliecu ausi pie pleca, ar riņķveida kustību izvingrinu galvu. Tas ir vērtīgs vingrinājums, tikai jāveic ļoti lēnām, citādi var nodarīt sev pāri.
Četrrāpus paelpoju kaķītī – izliecu muguru kūkumā, pēc tam ieliecu. Pastāvu uz viena ceļa un rokas, otra kāja un roka gaisā – tas trenē līdzsvara sajūtu, mobilizē gan vēderu, gan gūžas, gan muguru. Pabraucu ar riteni guļus uz muguras, tas man ļoti patīk.
Stūrī stāv ne pārāk smagas hanteles. Tās cilāju gandrīz kā spēlējoties – vai varu un kā es varu. Kopumā vingroju kādu pusstundu. Nekādu pārspīlējumu, viss pēc sajūtām. Mūziku lieku reti, man pašai ir savs iekšējais ritms.
Vingrošanā ierauju arī savu kungu. Kopīga izkustēšanās vieno. Ne visi vīrieši grib un var iet uz sporta klubu. Turklāt tas prasa laiku, kāda nav tik aizņemtam cilvēkam, kāds ir mans vīrs Guntis Gailītis (Rīgas Pieminekļu aģentūras direktors un Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs – G.T.).
4. Ravēt kā balerīnai
Vasarā vingrošanai pievēršos maz. Zosēnos mums ir lauku īpašums Piekalnes. Lai visu sakoptu, vajag milzīgu atdevi un nepārtrauktu kustēšanos. Tik joz augšā un lejā pa kalnu.
Dārzā allaž ir, ko ravēt, to labprāt daru. Tomēr vienmēr apdomāju, kā vēl tai dobē varu stāvēt. Ravēšana tradicionālajā pozā nav veselīga – kājas taisnas, mugura visu laiku vienādi noliekta, liels spiediens uz galvu. Izdomāju dažādus jaunus paņēmienus. Dažreiz to daru grand plié – dziļi ietupjoties. Citreiz izstiepju uz aizmuguri vienu kāju vai ravēju sēdus, paceļot abas kājas gaisā.
Laukos notiek viena no svarīgākajām procedūrām – pirtī iešana. Ir prieks izjust karstumu un aukstumu, labsajūtu un vieglumu. Tas palīdz atbrīvoties arī no liekajiem sāļiem.
5. Rāpot ap apaļo galdu
Par rāpošanu uzzināju no draugiem. Māra Eglīte no Latvijas Radio to dara jau labi sen katru rītu.
Sāku meklēt speciālus aizsargus ceļiem, bez tiem nav ko sākt. Ceļgals ir sarežģīts mehānisms, jokus ar to dzīt nedrīkst. It īpaši, ja viens jau ir operēts un arī otrs varbūt gaida mediķu palīdzību.
Ceļsargus pasūtīju kādā reklāmas žurnālā. Domāti tiem, kuri veic kādu darbu, stāvot uz ceļiem. Estētiski un glīti uzliktņi.
Rāpoju apkārt savam apaļajam galdam. Domāju – tāds nieks vien ir. Taču jau pirmajā reizē pārsteigta atskārtu pretējo – grūti! Dažreiz pat sviedru lāsojums izsitas. Taču man patīk! Soļoju četrrāpus apmēram 13 minūtes.
Neviens nemācīja, kā pareizi rāpot, vados pēc intuīcijas. Cenšos turēt stingru vēderu, lai mugura neieliecas. Kakls ir taisns, zods nedaudz uz leju. Man prieks, ka kustības izdodas harmoniskas. Jūtu, kā vienmērīgi kustas un izstiepjas mugurkauls, katrs skriemelītis ieliekas savā vietā. Četrrāpus poza atslogo muguru. Ne velti mazs bērns to dara vispirms.
Rāpoju lēnām, maziem solīšiem. Dažreiz tempu palielinu. Tad minu uz papēžiem savam kungam. Abi smejamies, iedomājoties, cik traki komiski tas izskatītos vērotājam no malas.
6. Baudīt ķirbi un seleriju
Strādājot Ķīnā, priecājos par turieniešu ēšanas paradumiem. Ēdiens ir liess, un visu pasniedz atsevišķi – rīsus, dārzeņus, vistas gabaliņus. Mēs visu krāmējam uz viena šķīvja, vēl mērci pa virsu…
Man garšo vienkāršs ēdiens. Brokastis gan mūsu ģimenē ir bagātīgas. Baudām ūdenī vārītu auzu pārslu putru vai tumi – tā ir svēta lieta jau gadu desmitiem! Pielieku putrai arī žāvētus augļus, kādu banānu vai riekstu. Tāpat vārīta ola brokastīs. Vēl gatavoju salātus, to sastāvdaļas atkarīgas no sezonas.
Nesen uzzināju par asinsgrupu diētu. Izrādās, ja to gribētu ievērot, nedrīkstētu ēst neko, kas man garšo! Pat auzu pārslas ne! Kā tad lai dzīvoju?! Domāju, ka labāk mieloties ar mēru, nevis ievērot pārlieku striktus nosacījumus, kas laupa baudīšanas priekus.
Man tīk dārzeņi. Bezgala garšīga ir selerijas sakne, to cepu kā karbonādi. Nomizoju selerijas bumbuli, sagriežu plānās šķēlēs. Dažreiz katru šķēli apvārtu miltos un olā, bet labi garšo arī tāpat. Apcepu, uzlieku pannai vāku, lai samīkstinās.
Daudz lietojam ķirbjus, kas izaug pašu dārzā. Spiežam sulu – ķirbis, burkāns, ābols. Kā es saku – iedzeram vitamīnu bumbu, tad diena būs izdevusies.
Ķirbja mizu izžāvēju un samaļu kafijas dzirnavās – iznāk pulveris. Pa tējkarotei piešauju putrai, zupai vai dārzeņu šķovim. Ļoti veselīgi, miza satur daudz labu vielu, arī tās, kas nepieciešamas kaulu, locītavu un skrimšļu stiprumam.
7. Uzvilkt mundruma pulksteni
Daudz staigāju. Pa Rīgu pārvietojos kājām. Neuzticos sabiedriskajam transportam, jo mūždien jāzaudē laiks sastrēgumos.
Savulaik, starptautiskā baleta konkursa laikā, Korejas māksliniece iemācīja paņēmienu, kā atgūt možumu – sevi jāpliķē. Sāk ar kamiešiem, pēc tam rokas, ķermeni, kājas – līdz pat papēžiem. Tas veicina asinsriti, it kā reanimē, iedzīvina ķermeni, atjauno to.
Mundrumā noturēties ir vienkārši – visu laiku jāizjūt pozitīvs stress. Tas neļauj apstāties, piespiež domāt. Esi allaž darbībā, procesā. Nesamierinies ar to, kas tev jau ir! Ja nodarbes nav, tā jāizdomā. Priecājies, ka esi vajadzīgs citiem!
Ļoti bieži nodomāju – man viss vēl priekšā! Citādi prātot neatļaujos.
