Literatūra tuvplānā 0
Pazīstamais amerikāņu dzejnieks un publicists Edvards Hiršs, kura vectēvs, starp citu, nācis no Latvijas, savā populārajā grāmatā “Kā lasīt dzejoli un iemīlēties dzejā” (How to Read a Poem and Fall in Love with Poetry, 1999) runā par lasītāja un dzejas attiecībām kā aizraušanos un kaislību, atzīdams, ka šajās attiecībās ir svarīga arī lasītāja sagatavotība.
Domājot par to, kas un kā šodienas realitātē var tuvināt lasītāju un grāmatu, lasītāju un rakstnieku, svarīgi izmantot tās iespējas, kas virtualitātes un atsvešinātības laikmetā gan izved rakstnieku dienas gaismā, gan rada tiešu, personisku kontaktu starp lasītāju un rakstnieku. Tas ir ne tikai vienkāršs veids, kā atklāt grāmatas autora dzīvo, cilvēcīgo seju, bet, esmu pārliecināts, var būtiski palielināt interesi par literatūru. Tāpēc pērngad diskusijās par literatūras attīstības stratēģiju kā prioritāte tika izvirzīta lielāka bibliotēku un citu iestāžu aktivitāte, organizējot tikšanās ar rakstniekiem; tas prasa arī attiecīgu finansējumu. Vērosim šīs idejas īstenošanu.
Nāk prātā Dzejas dienas, kad kopā ar Amandu Aizpurieti Jelgavas ģimnāzijā tikāmies ar vidusskolēniem un bijām priecīgi pārsteigti par emocionālo, saturīgo sarunu. Pēc jautājuma par attiecībām ar dzeju ārpus literatūras stundām kāda meitene, piemēram, pastāstīja, ka piepeši jutusi nepieciešamību pēc latviešu dzejas, kad viņa bija devusies ilgākā ārzemju ceļojumā. Citi neslēpa, ka paši iemēģina roku pantiņu rakstīšanā.
Šādas tikšanās apliecina, ka tās ir nepieciešamas. Saruna par literatūru kā interesantu alternatīvu. Un varbūt par literatūras pastāvēšanu vispār, jo lasīšanas paradumu tendences liecina, ka priekšstati par literatūru un lasīšanu daļā jauniešu aprobežojas ar dažu izklaidējošu interneta vietņu apskatīšanu.
Ļoti svarīgs ir veids, kādā mēs uzrunājam jebkuru lasītāju jebkurā vecumā. Un būtiski ir nenokavēt. Es sliecos piekrist novērojumam, ka cilvēki parasti interesējas par tām mākslām, kuras iepazīst jau bērnībā. Ja bērnu neviens nav vedis uz teātri, ir liela varbūtība, ka arī pieaugušo kārtā viņš par teātri neinteresēsies. Tas pats attiecas uz vizuālajām mākslām un literatūru. Turklāt mana saskarsme ar jauniešiem liecina, ka pieņemamais zināšanu līmenis par latviešu literatūras klasiku nereti pārvēršas gandrīz vai tukšumā, ja gadās izteikties par mūsdienu literatūru un rakstniekiem. Bieži atbildes variants ir: “Nu, protams, Ziedonis…” Un klusums. Zīmīgi, ka kaut ko līdzīgu gan pats, gan atstāstos esmu dzirdējis no literatūras skolotājiem. Protams, te varētu ieslīgt garās pārdomās par to, vai šābrīža literāti spēj radīt tikpat spilgtus un tautai svarīgus, aktuālus darbus. Tomēr pārrāvuma fakts ir nenoliedzams, atsaucot atmiņā Jāņa Rokpeļņa kādā intervijā pausto izbrīnu, ka dzejas pasākumos gandrīz nemana literatūras skolotājus. Es teiktu vēl vairāk – nemana arī valodniekus, filologus, kuru interese par dzeju kā valodas kvintesenci man šķiet neizbēgama un dabiska pašsaprotamība, bet mūsdienu literatūras ignorēšana – tikpat jocīga kā situācija, ja skolās un universitātēs netiktu pamanītas visas mūsdienīgās un laikmetīgās norises.
Ir svarīgi pārvērtēt latviešu literatūras mācību saturu skolās. Ja laikā, kad multimediālā vide turpina visaptveroši pārņemt mūsu ikdienu un pastāv ar senākiem laikiem nesalīdzināmas izklaides iespējas, literatūra tiek apieta arī skolā, tad kā lai jaunajai paaudzei pārmet intereses un zināšanu trūkumu par šo būtisko cilvēka garīgo izpausmi.
Izšķiroša nozīme ir prasmei raisīt interesi par literatūru kā aizraujošu un kvalitatīvu izklaidi. Literatūra ne vien bagātina pieredzi; tās lasīšana un izpratne arī prasa pieredzi. Tāpēc ir nopietni jādomā, kā motivēt cilvēkus, kas ikdienā strādā ar jaunatni. Jādomā, kā viņus iepazīstināt ar visaktuālāko literatūru, jo ir skaidrs, ka, to nepārzinot, viņi nevar pilnvērtīgi un pārliecinoši uzrunāt jauniešus. Tie, kas paši kaislīgi mīl literatūru, ne tikai raisa lasīšanas aizrautību citos, bet kļūst par būtisku resursu, lai Latvijā izaugtu jauni raiņi, vācieši un raupi.
