Mobilā versija
+15.3°C
Rudīte, Everts
Otrdiena, 22. augusts, 2017
7. februāris, 2017
Drukāt

Aivars Eipurs: Literatūru periodikā! (5)

Eipurs

Aivars Eipurs

Jaunie autori konsultācijās nereti jautā, kādas ir kāpnes uz pirmo grāmatu. Uzsveru, ka būtiski ir iekarot un pieradināt lasītājus ar publikācijām periodikā.

Un ne tikai pieradināt lasītāju, bet pārbaudīt sevi – vai teksti ir tādi, ka attiecīgie drukātie izdevumi vai portāli tos ņem pretī. Ja ņem, tad tas jau kaut ko nozīmē un iespējams, ka tavi sacerējumi ir vismaz kas līdzīgs dzejai vai prozai. Jo kultūras un literārās periodikas – ja tāda ir – redaktori ir atbildīgi par to, kādus prozas vai dzejas tekstus viņi publicē. Mūsdienās daudzi autori, sajutuši, ka grāmatu var izdot katrs, ja vien tam ir nepieciešamais materiālais segums, izdod grāmatas par saviem vai kāda labvēļa līdzekļiem un parasti bez redaktora. Pēc tam brīnās, ka nav kļuvuši pazīstami un atzīti. Uz brīdi esi sevi apliecinājis, bet tad sāc kost pirkstos. Reizēm tā gadās arī labiem autoriem, ja neieklausās padomos un grib visu sasteigt. Lai vai kā, periodika sasniedz plašāku lasītāju loku un jau atzītie laikabiedri blakus saviem tekstiem aiznesīs pie lasītājiem arī tavus. Vēlāk atdarīsi citiem ar to pašu.

Tad autors jautā: “Bet ja mani dzejoļi ir labi, tomēr žurnāla redaktors neņem pretī? Var taču būt tā, ka tikai viņam nepatīk!” Tad iesūti vai nes citur! Taču, ja neņem pretī ne portāls “Satori”, ne “Punctum”, ne žurnāls “Domuzīme”, tad laikam tās kvalitātes pagaidām nav; nevar būt, ka visi pret tevi sazvērējušies.

Cits jautājums, vai šī periodika ir pietiekamā daudzumā. Te domāti augšminētie izdevumi, kā arī “Latvijas Avīzes” pielikums “Kultūrzīmes”. Sāksim ar to, ka neviens no šiem nav tikai literārs izdevums. Ir, protams, vēl laikrak­sti, kuri raksta par literatūru, kā “Neatkarīgā Rīta Avīze” un laikraksta “Diena” pielikums “Kultūras Diena un Izklaide”. Laikraksts “Diena” gadu gaitā ar literatūras publicēšanu spēlējies kā ar karstu kartupeli – te jā, te nē – atkarībā no papildu finansējuma. Arī patlaban, ko nu pašus tekstus, tāpat par literatūru sanāk ne katrreiz. Nupat “Kultūrzīmēs” diskusijā “Vai nācijai vajag kultūras periodiku?” (“KZ” 31.01.2017.) pašu kolēģis uzslavē avīzes “Diena” kultūras nozares rakstu autorus un redaktorus, kuri katrs savā mākslas sfērā jau pāris gadu desmitus veidojuši attiecības ar lasītājiem. Ilglaicīgu literatūras nozares speciālistu te neatradīsiet, jo tāds avīzē sen nav bijis, ir laikraksta īslaicīga sadarbība ar vienu vai otru. Šķiet, laikrakstam tas nav bijis svarīgi. Arī “Neatkarīgā Rīta Avīze” šajā ziņā neiespringst; te kultūras procesu vērotājs gan pats ir rakstnieks, taču citi autori, kuri raksta par literatūru, avīzē neparādās, arī literāro tekstu nav. Es ne līdz galam saprotu, kāpēc citām tēmām avīzēs nav vajadzīgs papildu finansējums, bet literatūrai ir vajadzīgs. Pie tam literatūra no citiem mākslas veidiem atšķiras ar to, ka periodikā ir iespējams publicēt oriģinālus.

Latvijā ir 800 publisko bibliotēku, bet, pieskaitot skolu bibliotēkas, – 2000. Augstāk minētajā diskusijā lasām, ka šobrīd Latvijas Nacionālā bibliotēka izdala VKKF finansēto kultūras izdevumu, tostarp žurnāla “Domuzīme”, bezmaksas eksemplārus 32 reģionu galvenajām bibliotēkām. Un viss. Tāpat kliedzošs ir fakts, ka nu jau darbību izbeigušo, tobrīd vienīgo literāro žurnālu “Latvju Teksti” 2014. gadā abonējušas tikai 30 no 800 publiskajām bibliotēkām! Šajā kontekstā var tapt skaidrāks, ka jaunais autors ir izbrīnījies, ka piedāvāju viņam tapt par atzītu autoru caur periodiku. Jo, aizejot uz bibliotēku, viņš vai viņa attiecīgo izdevumu pie periodikas jaunumiem neredz.

No otras puses, par “veco” autoru. Ja viņa darbs vai darbi ir tikko publicēti “Domuzīmē”, tad ko? Būt pieklājīgam un pāris gadus likties mierā, jo citiem arī vajag? Arī tāpēc es aicinātu atrast vietu vēl kādam, varbūt tikai literāram izdevumam, visticamāk, avīzei. Kaut vai ikmēneša. Nebūtu slikti sagaidīt Latvijas simtgadi, ne tikai dziedot “Latvija” priekšā un pakaļā, kā izteicies vēl kāds kolēģis, bet atceroties arī to, kas ir pa vidu. Igaunija un Lietuva ir paturējušas savus literāros izdevumus visus šos gadus. Kas mums traucē?

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. Normāls un interesants autors var atrast publicēšanās vietu – žurnāls ir tikai optiska parādība, nekas vairāk. Ja padomā, ko Latvijas bibliotēka iegūst no žurnāla, kas atspoguļo drumstalas, nevis veido miesu literatūrai – procesu, mijiedarbību, virzību, izaugsmi. Tas nav. Ir pasnobiski. Ir satori, kur var lasīt, nelasīt, bet veidojas autoru atpazīstamība.
    Neesmu cītīgs lasītājs, tomēr brīvākos brīžos aplūkoju piedāvāto, tomēr lasu interesantāko. Saprotu, ok, šis nav man, tas ir štruntīgs, bet ir kopskats. Tomēr ne Latvijas literatūra kopumā. Un piesauktā periodika neko nemainīs, ja tajā neaptverts paliks to autoru loks, kas lasītājam zināms un pasaka to, ko lasītājs pasacīt gluži tā, kā rakstošais, nevar. Šeit, Kultūrzīmēs, būsi pamanījis, ir periodiskums un daudzveidība. Pērc vai lasi interneta formātā, taču ērti un labi. Vieni lasa šo, citi ko citu. Labi sāktas lietas der noturēt, atbalstīt un turpināt. Laikraksta pielikums ir viena forša lieta. Pie vienas reizes izlasu gan to, kā top sevārdi un segburti, gan to, kā vienuviet Latvijā kalnus smalki dēvē par Gaiziņu, Čiekurkalnu vai hūti – cituviet par Bastejkalna pretmetu – izļurkātu kepku.
    Ka tikai latviski drukā. Un latgaliski.

  2. Es nelasu grāmatas, jo man nepatīk to darīt.Es skatos Tv.Patīk arī telefonu skatīties

  3. apnicis šis biedrs

  4. Nepatīk tā mūsd lit.

Jaunajā sezonā vairākos teātros būtiskas izmaiņas štatāJauna teātra sezona vienmēr raisa interesi – kādi autori ieraudzīs skatuves gaismu, kuriem režisoriem tiks uzticēti iestudējumi un par ko teātris tajā runās.
Draugiem Facebook Twitter Google+