×
Mobilā versija
+8.5°C
Līksma, Bārbala
Trešdiena, 25. aprīlis, 2018
9. aprīlis, 2018
Drukāt

Līvija Volkova: mūžs, veltīts Blaumanim (2)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Līvija Volkova

Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABA) Mūža balva šogad piešķirta literatūrzinātniecei, Blaumaņa pētniecei LĪVIJAI VOLKOVAI. Savu pētījumu galveno objektu, iespējams, latviskāko rakstnieku, viņa iemīlējusi skolā 20. gadsimta 40. gados – visdziļākajā padomju laikā –, bet literatūrzinātnē nokļuvusi nejauši.

Vai bērnībā lasījāt Blaumaņa darbus?

L. Volkova: Nē, pie Blaumaņa nonācu vidusskolā, kur man bija brīnišķīga latviešu valodas skolotāja. Viņa pati ļoti mīlēja Blaumani un centās arī mums, skolēniem, atklāt viņa dziļumu. Jāsaka, vidusskolas gados, kaut gan tā bija 40. gadu otra puse, padomju laiki, latviešu literatūru mācīja nesalīdzināmi pamatīgāk nekā šobrīd, neatkarības laikā.

Pēc skolas studējāt ķīmiju, bet, kad paziņoja LALIGABA nominantus, pieminējāt stenografēšanu. Tā ar ķīmiju īsti nesaistās.

Mana krustmāte bija savulaik strādājusi pie notāra, mācēja stenografēt un pazina Konstantīnu Karuli, kurš ir ne tikai valodnieks, bet arī mūsu stenogrāfijas sistēmas autors. Krustmāte mani pierakstīja uz kursiem un man iepatikās, kaut gan tas prasīja divus gadus un milzīgu treniņu. Es, protams, stenografēju savas piezīmes, bet studenta gados varēju arī drusciņ nopelnīt. Un piedevām tādā kārtā nokļuvu arī rakstnieku kongresos, Teātra savienības kongresos – man kā ķīmijas skolotājai taču citādi prātā nebūtu nācis uz tiem iet…

Interesanti, ka izvēlējāties ķīmiju, – medicīnu nedrīkstējāt studēt, jo vecāki bija izsūtīti, bet literatūrai taču šādu šķēršļu nebūtu.

Literatūra man ļoti patika, es jau arī uz mediķiem gribēju iet tieši literatūras dēļ. Kad mācījos vidusskolā, klasē ļoti populārs bija Arčibalda Džozefa Kronina romāns “Citadele” par jaunu ārstu Anglijas ogļraktuvēs. Šķiet, to visi bijām izlasījuši, un no 16 klases skolēniem pieci aizgāja studēt medicīnu. Es, protams, savas biogrāfijas dēļ netiku, bet tas ir liktenis – ja būtu tikusi, šodien būtu ārste…

Nejaušība zināmā mērā bija arī tas, ka, aizbraucot uz Eduarda Veidenbauma “Kalāčiem”, kuri saistīti arī ar jūsu dzimtu, tur ieraudzījāt viņa stenografētos pierakstus…

Bija laikam tā, ka Eduarda vecāko brāli Kārli pārbaudīja, vai viņš derīgs karadienestam, atklāja kaut kādu kaiti, tādēļ viņš kādu laiku bija Rīgā, bet Eduards saimniekoja “Kalāčos”. Taču viņam saimniekošanā īpaši neuzticējās, tāpēc tika paņemti rentnieki – mana vecvectēva Jāņa Ciguža ģimene, viņš pieminēts pāris vietās Veidenbauma vēstulēs. Tur arī piedzima mana vecmamma Emīlija Ciguze. Bet ar Veidenbauma stenogrāfiskajiem pierakstiem bija sarežģīti, jo viņš stenografēja vāciski, un katrai valodai ir sava sistēma, turklāt tā, ko lietoja Veidenbaums – Ārenda sistēma –, nebija pati izplatītākā. Mācījos krietnu laiku.

Lai visu mūžu veltītu vienam rakstniekam – tur tomēr jābūt valdzinājumam apakšā, ar spītību nepietiek.

Kad jautā, kas ir vairāk – valdzinājums vai raksturs –, grūti pateikt. Protams, ja nebūtu aizraušanās, būtu ļoti grūti. Pie Blaumaņa nokļuvu tādējādi, ka mani strādāt “Brakos” uzaicināja Elza Rudenāja – viņa tolaik vadīja Madonas novadpētniecības muzeju, bija fantastiska, plaši pazīstama muzejniece. Brakos vide ir tik pateicīga, lai atklātu Blaumani – kā viņš to iesūc sevī, pārveido, kā tā parādās mākslas tēlos. Īpaši tas attiecas uz “Indrāniem”, tur ļoti konkrēti – Mālkalniņš, ko Edvarts grib norakt, un Pirtsgrava, avots un Noliņa ābele. Vēlāk mani uzaicināja strādāt Andreja Upīša muzejā Skrīveros, bija ļoti interesanti, tas man deva salīdzinājumu par abu rakstnieku daiļrades metodēm. Skrīveros koncentrējām visu uzmanību romānam “Zaļā zeme”, sevišķi saistībā ar pirmo nodaļu, Brīviņa braucienu, kurš atbaida lasītājus, sevišķi skolēnus. Vadot ekskursijas, parādījām, ka ar Upīti var rīkoties sistemātiski, līdz ar romānu iziet katru Dīvajas līkumu.

Pati esat teikusi, ka jūtaties kā lauku bērns, jādomā gan, mazliet piespiedu kārtā.

Nē, lauki nebija piespiedu kārtā. Manus vecākus izveda 1941. gada jūnijā, man tikko bija palikuši desmit gadi, un es brīnumainā kārtā paliku pie pilsētas vecmāmiņas, tās pašas, kura piedzima “Kalāčos”. Nezinu, ko viņa ar izvedējiem bija runājusi un kā, bet mani atstāja mājās. Savukārt otra vecmāmiņa, tēva māte, bija īsta lauciniece, un mēs pie viņas braucām vasarā ciemos. Bet, kad vecāku vairs nebija, es, katru vasaru no pavasara līdz rudenim tur dzīvojot, iegāju lauku dzīvē daudz pamatīgāk. Man tur bija brālēns un māsīca, mums bija īsta lauku dzīve. Tur man ļoti patika. Ļoti, ļoti.

Jūsu tēvs neatgriezās, mamma, kā saprotu, puslegāli…

Jā, tēvs nomira Sibīrijā, mamma atbēga 1948. gadā, kad biju vidusskolniece. Toreiz daži tā darīja, bet lielākoties jau visus salasīja un aizsūtīja atpakaļ. Mamma pati teica, ka viņai Sibīrijā bija vieglāk, vismaz katrs klauvējiens pie durvīm nelika sarauties. Rīgā sākās šausmīgs sasprindzinājums, jo bija sarežģīti pat iziet laukā pastaigāties – es tad vienmēr vispirms atvēru durvis uz kāpņutelpu, paskatījos, vai neviena nav. Daudz palīdzēja paziņas, radi, viņa palaikam dzīvoja uz laukiem. 1949. gadā, kad vēl gāju skolā, mani pavasarī sauca uz čeku un pratināja, bet ļoti solīdi, jāsaka. Gan jau viņi saprata, ka zinu, kur mamma ir, bet ierakstīja, ka pazudusi. Un tad mums palīdzēja paziņa, kam bija pazīstams cilvēks izpildkomitejā. Mammai, par laimi, bija trīs kristīti vārdi, un viņa no Erīnas Volkovas kļuva par Mariju – dzimtajā uzvārdā – Lagzdiņu. Tātad arī šajās iestādēs bija ļaudis, kuri palīdzēja, un par viņiem arī kādreiz kaut ko labu vajadzētu pateikt, nevis mest visus pār vienu kārti.

Knuts Skujenieks apaļajā galdā par čekas maisiem teica, ka, pēc viņa domām, mēs pret šo lietu izturamies pilnīgi nepareizi – to vajadzētu uztvert kā iespēju saprast, kas mūs pašus līdzīgos apstākļos varētu piespiest tā rīkoties, nevis kā iespēju atriebties.

Es tam piekrītu, un arī Mārai Zālītei, kurai bija intervija “SestDienā”. Mēs taču zinām, ka liela daļa čekas aģentu vārdu glabājas drošā vietā Maskavā, par viņiem mēs nekad neuzzināsim, un tie šeit dzīvo pavisam mierīgi. Sākumā man šķita, ka būtu interesanti zināt, kurš tad bija vainīgais, bet, jo tālāk šis process iet, jo negatīvāka attieksme man pret to rodas. Uzkrītoši, ka patlaban saistībā ar čeku parādās tikai inteliģence, tie, kuri mūs padomju laikos ar savu darbošanos garīgi uzturēja. Gandrīz vai iznāk, ka cita neviena aģenta nav.

Domāju arī par Komiteju kultūras sakaru veicināšanai ar tautiešiem ārzemēs. Protams, toreiz inteliģence gribēja tikt uz Rietumiem, gribēja tur dzīvojošos literātus aicināt šurp. Atceros, kā Rakstnieku savienības zālē satikāmies ar Veltu Tomu. Tas bija tik pacilājoši – šī saikne, apziņa, ka arī tur ir latvieši, ka varam ar viņiem kontaktēties, mums ļoti daudz deva. Bet tagad tiem, kas mēģināja kaut uz brīdi izlauzties no padomju garīgā cietuma, tādējādi arī drupinot tā sienas, tas skaitās lielais noziegums.

Jūsu pētniecības periods ir bijis garš, ar padomju laika ierobežojumiem, neatkarības sākumgadu sajukumu un jaunākajiem laikiem, kad, kā mēdzam skumji jo­kot, pētniecībai jāiekļaujas projektu termiņos.

Pēdējos gadus esmu pensijā, tāpēc man nekādu termiņu nebija, bet padomju laikos, rakstot par Veidenbaumu, gan bija. Toreiz izdevniecības “Liesma” kritikas un literārā mantojuma redakcijā redaktori darīja svētu darbu, cenšoties dabūt cauri cenzūrai to, kas dažkārt bija grūti dabūjams, zināja, ko nosvītrot, lai paliktu kaut kas cits – svarīgāks. Man toreiz ļoti palīdzēja vēl pavisam jaunā redaktore Silvija Radzobe, es viņu uzskatu par līdz­autori, jo viņa faktiski izglāba manu manuskriptu. Tas bija nodots, to lasīja galvenā redaktore, bet toreiz akceptētais Veidenbauma pētnieks bija Alfons Vilsons – ļoti pareizs padomju pilsonis. Redaktore izsauca Silviju Radzobi pie sevis un jautāja: “Vai Volkovas pētījums atšķiras no Vilsona rakstiem?” Cits būtu apjucis, teicis – nē, tad jau nebūtu vērts jaunu pētījumu rakstīt, bet Silvija noreaģēja ļoti ātri: “Nē! Tas pats!” Tā viņa faktiski izglāba manu grāmatu. Vienīgais, ko cenzūra nosvītroja, bija teikums, ko citēju no Veidenbauma “Apcerējuma par privātīpašumu”: “Zeme, uz kuras dzīvo latvieši, pieder latviešiem.”

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. “Blaumaņa zelts” ir arī jūsu zelts. PALDIES par to!

Draugiem Facebook Twitter Google+