Mobilā versija
+6.8°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
26. jūnijs, 2013
Drukāt

LLU izskolotie lauksaimnieki zina, ka paliks Latvijā


Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Jauni un apņēmīgi – tādi ir Latvijas Lauksaimniecības universitātes Lauksaimniecības fakultātes absolventi, ar kuriem tikos brīdi pirms izlaiduma. Viņiem nenāksies domāt, kur meklēt darbu – jaunajiem lauksaimniekiem darba vietas jau zināmas. Lielākoties tās ir ģimenes vai pašu zemnieku saimniecībās.


 

Saimnieki un saimniekbērni

Toms Buķevics, kurš nule diplomēts kā agronoms ar specializāciju uzņēmējdarbībā lauksaimniecībā, jau strādā par agronomu uzņēmumā “Dobele Agra” un nodibinājis arī savu saimniecību. “Dobele Agra” turklāt nav pirmā Toma darbavieta. Pirms tam viņš jau bijis agronoms agrofirmā “Tērvete”, kur sākotnēji nonācis praksē no augstskolas. Vai viegli savienot nopietnus darbus un mācības? “Ja guļ ne vairāk kā sešas stundas, tad var,” atbild Toms. “Turklāt mācībās noder daudz kas no darbā uzzinātā.”

Savā 110 hektāru lielajā saimniecībā, kurā gan lielākā daļa zemes ir nomāta, Toms audzē kviešus un miežus, bet nākamgad sēšot arī rapsi. Nākotnē iecerējis nodarboties arī ar cūkkopību.

Toma kursabiedrs Paulis Vuškāns arī jau paguvis nodibināt savu zemnieku saimniecību, to izdarījis, mācoties universitātes priekšpēdējā kursā. Saimniecība, kas dibināta uz vecāku piemājas saimniecības bāzes un kurā patlaban ir 87 hektāri zemes, saņēmusi atbalstu Jauno zemnieku projektā – tā ietvaros no struktūrfondu līdzekļiem tika segti pat 80 procenti no izmaksām lauksaimniecības tehnikas iegādei un angāra celšanai. “Tas bija liels atbalsts, lai atspertos,” atzīst Paulis.

Saimniecības dibināšanu un vadīšanu ar mācībām izdevies apvienot tāpēc, ka pēdējā studiju gadā daudz laika atvēlēts praksei. Pauļa saimniecība atrodas gana tālu no Jelgavas – Ilūkstes novadā. Patlaban saimniecībā ir vien 13 govis, bet Paulis prāto par paplašināšanos.

“Turpināšu strādāt vecāku un vecvecāku zemnieku saimniecībās,” atklāj Ingars Ronis, kurš arī izskolojies par agronomu uzņēmēju. “Audzējam piena lopus, kviešus, rapšus, miežus, kukurūzu.” Ingars neplāno saimniecības paplašināt, taču vēlas panākt, lai tās darbotos efektīvāk. Viens no mērķiem – paaugstināt vidējo izslaukumu. Patlaban govs vidēji dod 7,5 tonnas piena gadā, iecerēts izslaukumu kāpināt uz vairāk nekā 10 tonnām gadā. “Izslaukums gan kāpj jau tagad. Uzcēlām jaunu kūti, kur govis nepiesien, un ieguvums jūtams,” teic Ingars. Mūziku govju labsajūtai, kā tagad ierasts modernākajās saimniecībās, gan pagaidām neatskaņo, bet tāda iecere esot.

Līga Liepiņa fakultātē apguvusi zootehniķa specializāciju un arī domā strādāt savu vecāku saimniecībā “Līcīši”, kurā nodarbojas ar kazkopību un kazas piena pārtikas produktu ražošanu: “Jāpalīdz vecākiem, jo pienācis brīdis, kad viņiem gribas drusku atkāpties no lielajiem darbiem. Tas ir mans pienākums. Par savas saimniecības dibināšanu pagaidām neesmu domājusi, vecāku saimniecība šķiet gana perspektīva. Tur ir ne tikai kazas, bet arī vistas, buļļi un citi dzīvnieki, jo nodarbojamies arī ar lauku tūrismu. Saimniecība iet plašumā.” Arī Līgas māsa apguvusi saimniecībā noderīgu profesiju – kļuvusi par veterinārārsti. Brālis saimniecībai palīdz ar savām jurista un uzņēmēja zināšanām, bet otrs brālis – ar pavāra prasmēm.

Dāvis Pundurs līdztekus studijām jau divus gadus strādājis par agronomu krusttēvam piederošajā 1000 hektārus plašajā zemnieku saimniecībā “Ģēģeri”. “Samērā veiksmīgi audzējam rapsi, kviešus, tāpēc citu darbu nedomāju meklēt,” teic Dāvis.

Nauris Cielava, kurš specializējies lauku uzņēmējdarbībā, strādās Latvijas Slieku audzētāju asociācijā un plāno veidot arī savu slieku audzētavu. Līdz sliekām puisis nonācis studiju laikā, kad arī diplomdarbu rakstījis par šo derīgo radību audzēšanu. “Kad bija jāizvēlas diplomdarba tēma, par sliekām biju tikai dzirdējis, bet man tā likās perspektīva nozare, jo sliekas ražo dabiskas izcelsmes organisko mēslojumu, tāpēc nolēmu diplomdarba ietvaros šo jomu izpētīt dziļāk.”

 

Bērnības sapņu piepildījums

Kāpēc jauni cilvēki izlemj savu dzīvi saistīt ar laukiem? “Es jau kopš bērnības zināju, ka gribēšu būt saimnieks laukos,” atbild Ingars. “Vecāki un vecvecāki visu laiku strādāja laukos, un mani tas arī interesēja. Jau no astoņu gadu vecuma braucu ar traktoru. Tikai no govīm tajās laikā vēl baidījos.”

Arī Toms nekad nav šaubījies par to, ko vēlas dzīvē darīt: “Savā saimniecībā pats esmu sev priekšnieks, man neviens nenorāda, ko un kā darīt. Pats vari baudīt sava darba augļus. Ja kaut kas neizdodas, arī vari vainot tikai sevi. Jaunieši jau izjutuši arī to, ko nozīmē lepnums un gandarījums par labi apkoptiem laukiem un ražu.

“Ja ir skaists lauks, to apskatot, ir laba sajūta,” saka Toms. “Gadās jau arī, ka nav skaisti, tad jādomā, ko lietas labā varētu darīt.”

Šovasar, vismaz pagaidām, graudaugi zeļot labi. “Dažreiz piezvanu kursabiedram, prasu, ko dari. Viņš man atbild, ka skatās, kā graudi aug,” stāsta Paulis.

Līga pēc vidusskolas devusies strādāt uz ārzemēm un gribējusi studēt Vācijā. Dokumentus studijām meitas vietā iesniedza mamma, un Līga tomēr atgriezās. Turpina gan ik pa laikam strādāt ārzemēs saistībā ar zirgkopību. “Kad pabraukāju apkārt, tad tomēr redzu, ka mājās ir foršāk, jo te es strādāju sev, savas ģimenes, nevis kāda cita labā. Tomēr savā saimniecībā strādāt ir grūtāk nekā nostrādāt pie cita astoņas stundas un iet mājās. Savā saimniecībā vienmēr gaida kāds darbs,” spriež Līga.

Kā lauku dzīves priekšrocības jaunie saimnieki min dabu visapkārt, svaigu gaisu, klusumu. Paulis saka: pilsētā viņš nogurst no ļaužu burzmas. Dāvis norāda: mūsdienās, dzīvojot laukos, nav jāatsakās arī no kultūras dzīves baudīšanas. Ar auto ātri vien var nokļūt pilsētā.

Toms, Paulis un Ingars saka: viņiem nekad nav ienākusi pat prātā doma, ka vajadzētu pārcelties uz ārzemēm. Nauris gan, esot studentu apmaiņas programmā Spānijā, ļoti ieinteresējies par šo valsti un pieļauj iespēju, ka uz kādu laiku varētu tur atgriezties.

Līga piebilst: ja gadās padzīvot ārzemēs, paplašinās redzesloks. Ingars norāda: aizbraukt pieredzes apmaiņā jau var, tomēr mājas ir Latvijā un “tepat pietiek ko darīt”.

“Krīzes gadi ir izvilkti, un tagad viss iet uz augšu. Kāpēc tad būtu jābrauc prom?” vaicā Paulis. Gan viņš, gan citi jaunie saimnieki valsts izaugsmi jūtot arī savās saimniecības: piena un graudu iepirkumu cenas kāpj uz augšu.

“Sāku saimniekot tieši ekonomiskās krīzes laikā, tāpēc nemaz nezinu, kā bija pirms tam. Varbūt tā arī ir labi, jo tagad redzu, kā viss iet uz augšu,” piebilst Toms.

Jaunie lauksaimnieki uzsver: lauksaimniecība ir perspektīva nozare, jo pārtika cilvēkiem vienmēr būs vajadzīga, tā ir prece, no kuras nekādos krīzes gados neatsakās.

 

Divas universitātes

Jaunieši stāsta, ka turpmākai saimniekošanai laukos studijas bijušas patiesi noderīgas. “Vai katrā lekcijā iedomājos – tas jāizmēģina arī mājās,” stāsta Ingars. “Daudz ko no universitātē stāstītā jau biju mājās apguvis praksē, bet te nāca klāt dažādi noderīgi sīkumiņi, knifiņi.”

Bet otra “universitāte” bijusi kursa biedru pieredze, ciemošanās viņu saimniecībās, kur arī atklājies šis tas pašu mājās ieviešams.

“Mums kursā pārstāvēti faktiski visi Latvijas reģioni un visas lauksaimniecības nozares, jo nākam no dažādām saimniecībām,” secinājis Toms. “Ja nezinu, kā rīkoties savā saimniecībā, vienmēr
 varu piezvanīt kādam kursabiedram, kurš ieteiks, kā rīkoties.”

Paulis sākumā nemaz nav gribējis savu saimniecību. Domājis gan palikt dzīvot laukos, vecāku mājās, bet cerējis atrast algotu darbu ārpus mājas. Taču kursabiedri – saimnieki un saimniekdēli – Pauli tā ieintriģējuši ar saimniekošanas pieredzi, ka arī Latgales puisis nolēmis: bez saimniecības neiztikt. “Puiši man teica: tev vajag darīt, tev ir iespējas. Jāsaka viņiem paldies, ka iemeta man lūpā saimniekošanas āķi,” atceras Paulis.

Kad jautāju, kas būtu jāmaina valsts lauksaimniecības politikā, jaunie saimnieki saka: vēl esot par jaunu, lai sniegtu padomus politiķiem. Bet, runājot par lauku dzīves grūtībām, Ingars bilst, ka zemes cena gan šobrīd ir tik augsta, ka saimniecībām grūti paplašināties.

Paulis saka: pašvaldībām, iznomājot savu zemi, vajadzētu dot priekšroku jaunajiem zemniekiem, lai motivētu viņus palikt Latvijas laukos. Darbam dažkārt traucējot arī garie birokrātijas ceļi.

Laukos maz palicis labu strādātāju, un jaunie saimnieki atšķirībā no lielsaimniekiem ne vienmēr var atļauties samaksāt kvalificētam darbiniekam tik, cik viņš prasa. Par mazāku naudu atrastie toties var pazust uz pāris nedēļām tieši siena laikā. Dāvis, kaut nāk no lielsaimniecības, arī tieši darbaspēka trūkumu uzskata par vislielāko problēmu. “Cilvēki sākuši baidīties no fiziska darba,” viņš secina un piebilst, labs mehanizators un tehnikas pārzinātājs “Ģēģeros” mēnesī nopelna vismaz 600 latus.

 

Uzziņa

Latvijas Lauksaimniecības universitāte šovasar svin 150 gadu jubileju. Par savu pirmsākumu augstskola uzskata 1863. gadu, kad Rīgas politehnikumā tika izveidota lauksaimniecības nodaļa.

Patlaban LLU Lauksaimniecības fakultātes pamatstudijās var iegūt profesionālo bakalaura grādu lauksaimniecībā un kādu no četrām kvalifikācijām – “agronoms ar specializāciju laukkopībā”, “agronoms ar specializāciju dārzkopībā”, “ciltslietu zootehniķis”, “lauksaimniecības uzņēmuma vadītājs”.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+