Mobilā versija
Brīdinājums +4.3°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
24. janvāris, 2013
Drukāt

LMB nominācija “Gada jaundarbs”

krpetersonsm2

Izvirzīti: Ruta Paidere „Tempera”, Kristaps Pētersons (attēlā) Otrais Liepājas koncerts un Mārtiņš Viļums „Tvyjōraan”.

Ruta Paidere “Tempera”, pirmatskaņojums 10. martā Lielajā ģildē / Sinfonietta Rīga, diriģents Normunds Šnē.
Ruta Paidere studējusi kompozīciju Latvijā, Vācijā un Anglijā. Patlaban māca mūzikas analīzi un solfedžo Hamburgas Mūzikas augstskolā un ar savu kamermūziku un orķestra darbiem gūst atzinību Eiropas un ASV festivālos.
Rutas Paideres opusa “Tempera” pamatideja ir doma par laiku. Autore saka: “Pagājušu gadsimtu mākslas darbi ir šķietami vienīgā iespēja, kā padarīt laiku “taustāmu”, notveramu. Bet arī tā ir tikai ilūzija, tādēļ – mana alegorija ar gleznu restaurāciju.
Gleznu restaurēšanas praksē gadsimtu gaitā aizvien lielāku nozīmi ieguvusi atziņa, ka laika pēdas – patina, izmaiņas krāsas intensitātē, varbūt pat rievas un plīsumi – nav līdz pēdējai detaļai jāizdzēš un jāizkoriģē, gleznu pastāvīgi “uzlabojot”, līdz galu galā no lielo meistaru oriģinālā pieskāriena gandrīz nekas vairs nav palicis pāri. Laiks, tā plūdums un pagājība ir pārāk liela kategorija, lai to ignorētu vai pret to cīnītos, un mūsdienu progresīvie restaurētāji to akceptē, pret mākslas darbiem un laika zīmogu tajos izturoties pavisam citādi nekā agrākos laikos, kad, piemēram, gleznu tīrīšanai noderēja pat sīpols. Pēc restaurētāju daudzajām darbībām oriģināls kaut kad kļūst par šķietamību – tas jau sen ir mūsu pašu laiks, kas ielauzies šajos mākslas darbos pastāvīgo uzlabojumu un pārgleznojumu rezultātā.
Šīs pārdomas radīja atmosfēru un pamatideju kompozīcijas sākšanas fāzē. Orķestris sadalīts četrās dažādās grupās, un vienai no tām ir mazliet augstāks skaņojums nekā pārējām grupām. Orķestra grupu dažādie skaņojumi manā darbā sasaucas ar šādu laiku pārklāšanos un arī pašu pārgleznošanu. Skaņdarba procesā tie savijas viens ar otru tiktāl, ka dzirde arvien mazāk uztver šo mikrotonālo starpību.
Tempera ir eļļas krāsas priekštece, kuras īpatnība ir ļoti lēna žūšana un sevišķa izturība. Citādā ziņā tā ir komplicēta krāsa, grūti uzklājama un nepakļāvīga, turklāt pakļauta optiskām izmaiņām – laika gaitā kļūst vai nu spēcīgāka vai daudz vājāka, tas atkarīgs no temperas paveida.”

Kristaps Pētersons Otrais Liepājas koncerts, veltījums Visvaldim Ziediņam, pirmatskaņojums 21. septembrī Liepājas Latviešu biedrības namā / Liepājas Simfoniskais orķestris, soliste Kristīne Blaumane (čells), diriģents Atvars Lakstīgala.
Kristaps Pētersons studējis kontrabasa spēli un kompozīciju JVLMA. Patlaban Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mūziķis, savulaik koncertu producents. Ieguvis I vietu UNESCO kompozīciju konkursā ROSTRUM jauno komponistu konkurencē. 2012. gada decembrī Kristapa jaundarbu pirmatskaņoja Ensemble Modern.
Kristaps Pētersons par Otro Liepājas koncertu:
“Par ko? Pamatuzstādījums ir indivīda spēle ar savu iztēli. Indivīda tēlu personificē soliste, viņas iztēli – orķestris. Skaņdarba struktūra ir veidota kā skanošu telpu virkne Mebiusa lentes formā (H-Es-E-C/C-As-G-H). Tā ir tāda vieta, no kuras nevar izkļūt – tāpat kā no sevis nevar izkļūt.
Ceļa karte. Lai iekļūtu skaņdarbā, jālieto dzirde un jādzird katrs instruments. Katra instrumenta tembrs ir kā nepieradināts zvērs. Viņu nevar piejaucēt, viņš nepakļaujas. Tas, ko es varu izdarīt, ir – radīt tādus apstākļus vai vides, vai telpas, kurās viss, ko šie zvēri dara, veido citu, jaunu saturu. Kad klausīsieties, ievērojiet šīs vides vai telpas un klausieties, ko šie tembri dara.
Kas būs? Cita starpā izmantoju trokšņus kā muzikālas skaņas, šajā gadījumā tādas, kas saistās ar koku. Tas nav nekas neparasts laikmetīgajā mūzikā, bet varētu būt nepierasti nepieradinātam klausītājam. Ziniet, tas sanāk līdzīgi kā tagad sensacionālā liepājnieka Visvalža Ziediņa darbi, kur dažādi sadzīviski priekšmeti ir iekomponēti mākslas darbā, tur iegūstot citas kvalitātes pakāpes nozīmi un jēgu. Man bija liels pārsteigums Ziediņa darbu izstāde “Arsenālā”. Viņš ir īpašs mākslinieks. Kaut arī Ziediņš nav novators pasaules kontekstā, viņam ir savs spēcīgs vēstījums. Un tādēļ neizbēgami savu Liepājas koncertu veltu viņam.”

Mārtiņš Viļums Tvyjōraan, pirmatskaņojums 3. novembrī Lielajā ģildē / Sinfonietta Rīga, diriģents Normunds Šnē.
Mārtiņš Viļums studējis kompozīciju Rīgā un Viļņā, kur absolvējis Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmiju. Patlaban šīs augstskolas lektors. Ieguvis I vietu UNESCO starptautiskajā komponistu sacensībā Rostrum. Dzīvo Viļņā, interesējas par lietuviešu folkloru, spēlē folkroka grupā un raksta mūziku teātra izrādēm.
Mārtiņš Viļums: “Tvyjōraan pašradītajā valodā nozīmē “Parādības“. Skaņdarbu droši vien nebūtu viegli ierāmēt kādā tradicionālas izpratnes (simfonijas / kamersimfonijas) formā. Drīzāk to varētu dēvēt par simfonisku tēlojumu. Šī ir viena no manām subjektīvākajām kompozīcijām, kuras idejas un skaņu procesu veidolu pamatā ir dzīves laikā kā dažādu pasauļu pieskārieni iezīmējušies mentāli redzējumi. Pasaules izpeld no mijkrēšļiem, rūsas, apputējušiem rakstiem, apdzeltējušiem un aizmiglotiem atmiņu skatiem. Saprotams – šie muzikālie veidojumi gala rezultātā ir abstraktas skaņu formas, kuras katrs uztvers citādi, veidos savas “smilšu pilis“, “vēju“ un “jūru“… Mūzika ir cita zeme un noslēpums, kuru katrreiz radām sevī no jauna. Reizēm tā ir gaiša un skaidra, reizēm apdzisusi un blāva. Skaņdarba rakstīšanas procesā meklēju balansu starp iedzīvinātu un apstādinātu laiku – starp notikumiem/parādībām un to kontemplāciju.
Kompozīcijas formveides principi aktualizējami dažādu skaņu telpu polifoniskā perspektīvā. Atšķirīga skanējuma telpu kompozicionālā izveide balstīta uz manis paša jau agrāk izkristalizētiem mikrosonoristiskās kompozīcijas principiem – skaņu tembrālās, mikrointonatīvās attiecības gradējamas triju sonoro lauku polifonā muzikālā materiāla reljefā, kura atšķirīgas pakāpes veido:
•    skaidri artikulētu skaņu telpa (ietver dinamizēta tembra, ritma, skaļuma un augstuma–melodijas artikulācijas aspektus),
•    foniskās skaņas (vāji artikulēti skaņas parametru aspekti, jeb “pusskaņas“),
•    ēnu skaņas (izvērsti un attīstīti skaņas attaca elementi), kuras formējamas bez izteikta, stabila skaņu augstuma (piem., šņākoņa).”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+