Mobilā versija
+2.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
17. aprīlis, 2012
Drukāt

LNB ēku būvējot, lasīšanas iemaņu veicināšana atzīta par nesvarīgu

biblioteka_leta

Nevaru spriest, cik daudzi mūsdienu Latvijas varasļaudis iepazinušies ar 15. gadsimta itāļu domātāja Nikolo Makjavelli darbiem un vai vispār zina šo pretrunīgi vērtēto personību, taču viņu rīcībā spilgti izpaužas sekošana Milānā dzimušā filozofa formulētajiem ciniskajiem principiem par labu valdnieku.

 

Viens skan apmēram šādi: vispirms atņem cilvēkiem visu un, kamēr tauta cenšas to sagremot, kādu mazumiņu atdod – skanēs pateicības.

Nupat tā noticis ar lasīšanas veicināšanas mērķprogrammu “Bērnu un jauniešu žūrija”, kas pēc desmit ražīga darba gadiem pirms Lielajiem lasīšanas svētkiem pavasarī Ķīpsalā uzzināja par sev liegto Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) atbalstu. Latvijas Bibliotekāru biedrības (LBB) priekšsēdētāja un žūrijas koordinētāja Silvija Tretjakova no VKKF saņēmusi atbildi, ka, lai gan programmā iesaistījušās ap 600 bibliotēku Latvijā un latviešu centros pasaulē, šis “projekts ir mazāk prioritārs iesniegto projektu sakarā”. Bet nu Lieldienu gaisotnē Kultūras ministrija (KM), pārplānojot budžetu, žūrijas darba turpināšanai piešķīrusi 13,8 tūkstošus latu. Alleluja! – lasīšanas veicināšanas pro­grammā iesaistījušies bibliotekāri var mazliet uzelpot: ap 17 tūkstošiem žūrijas darbā iesaistīto bērnu un jauniešu vismaz patlaban vēl nevajag sacīt paldies par atsaucību un sveiki. Vārgais padēklis tomēr ļauj cerēt, ka dzīvība šajā ar bibliotekāru milzīgu pašaizliedzību rūpīgi iekoptajā ligzdā neapdzisīs tuvākajā nākotnē.

Gluži cilvēcīgi un arī pēc inerces pirmajā brīdī gribētos vainot VKKF, kas, liedzot atbalstu minētajai mērķpro­grammai, atbalstījis dažu rakstnieku darbu tapšanu. Taču, aplūkojot pērn žūrijas vērtējumam piedāvāto grāmatu kolekciju, fonda tiesāšana tik vienkārša nebūt neliekas: no 20 darbiem vien puse ir latviešu autoru sacerētie, un arī tad, kā saka, aiz matiem no pagātnes krājuma kaut ko izvelkot; jo sevišķi jauniešus interesējošajā lauciņā.

 

Ja nebūs latviešu oriģinālliteratūras darbu pašiem mazākajiem lasītājiem, kad veidojas attieksme pret grāmatu un savas tautas kultūru, tad tukšas mucas skaņas vērtība mūsu politiķu patriotiskajiem saukļiem. To, ka jēdziens “latviešu inteliģence” kļūst arvien abstraktāks, var ļoti labi redzēt LTV 1. programmas erudīcijas spēlē pirmdienu vakaros.

 

Pat pieņemot, ka prātnieku sacīkstē piedalās avantūristiski noskaņoti un uz aklu vēlmi ceroši humanitāro zinātņu studenti un jauni speciālisti, arī tad kļūst neomulīgi, vērojot šos erudītus vienotā frontē klūpam pret pašiem vienkāršākajiem ar latviešu literatūru saistītajiem jautājumiem.

Lai kā gājis ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) projektu, par Gaismas pili lepni nosauktā ēka top un tās tehniskais aprīkojums solās būt vismaz Eiropas līmenī. Diemžēl attieksme pret bērnu un jauniešu žūriju liecina: par ēku un tās piepildījumu gādājot, pie nesvarīgajām malā nostumta lasīšanas uzturēšana un veicināšana. Bet kam tad vēl, ja ne pirmkārt lasītājam vajadzīgs dārgais nams? Politiķi pret kultūras līmeņa augšanas nodrošinājumu izturas arvien paviršāk un nievīgāk tāpēc, ka pārliecināti: radošajiem ir sīksta dzīvība, gan jau neizlaidīs garu. Tai pašai lasīšanas mērķprogrammai kaut ko atkal sakasīs caur labdarības projektu “Sirsniņa prasa, lai bērniņš lasa”, arī vietējās pašvaldības no sava klaipiņa piegriezīs, varbūt atsauksies necerēts mecenāts vai žūrijā vērtējamās grāmatas nopirks bibliotekārs. Tā aizpērn izdarīja Inese Germane no Pildas. Šajā bibliotēkā no 120 lasītājiem vairāk nekā puse ir bērni, un 29 pagājušajā gadā darbojās žūrijā. Līdzdalība tajā, uzskata bibliotekāre, attīsta ne vien lasīšanas, bet arī pilsoniskajai stājai nepieciešamās iemaņas. “Nav šīs puses bērniem daudz tādu iespēju. Un kā es varētu bērniem, kuri ar tādu sajūsmu iesaistījušies, pateikt: viss, beidzam… Nopirku tās grāmatas. Pērn, paldies, palīdzēja pašvaldība.”

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+