Mobilā versija
+0.2°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
16. jūlijs, 2013
Drukāt

LNMM direktore Māra Lāce: 
Paldies Dievam, muzeji deg reti


Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

– Sākšu ar tēmu, kas patālu no Mākslas muzeja – esat žūrijā, kas izskata izstāžu pieteikumus Rīgas Mākslas telpā. Vai jau esat kaut ko no pieteikumiem redzējusi un varat novērtēt?


– SIA “Rīgas nami”, kas ir Rīgas Mākslas telpas apsaimniekotājs, bija izsludinājuši konkursu izstāžu pieteikumiem, kura termiņš pagarināts līdz 31. jūlijam, līdz ar to ekspertu grupai darbs sāksies pēc tam. Projektu pieteikumi netiek skatīti pa daļām, tie visi jāvērtē kopā, savstarpējā kontekstā, lai izvēlētos labākos. Tā nu mēs, pieaicinātie eksperti – es, Helēna Demakova un Jānis Dripe –, kā arī Rīgas domes struktūrvienību pārstāvji, gaidām.

Var būt dažādi ceļi, kā nonāk līdz izstāžu programmai. Viens ir, kad zāles mākslinieciskais vadītājs vai kurators to veido, otrs tāds, ko izvēlējās Rīgas namu vadība – konkurss ar pieaicinātiem ekspertiem kā vērtētājiem. Katrai izvēlei ir savi plusi un mīnusi. Jāpiebilst, ka Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā izstāžu pieteikumus, tostarp pašu speciālistu pieteiktos, tāpat skata zinātniskā padome, kur arī darbojas astoņi pieaicinātie dažādu jomu eksperti. Lēmumu pieņemšanā viņiem var būt ļoti liela nozīme, jo tas ir skats no malas.

– Ņemot vērā ierobežoto izstāžu platību Rīgā un to, ka nākamais gads uzliek īpašu atbildību, jo Rīga būs Eiropas Kultūras galvaspilsēta, kā šajā zālē būtu jāizskatās izstādēm 2014. gadā?

– Attiecībā uz 2014. gadu ir mazliet mulsinoši, ka konkurss izsludināts tik vēlu, jo pie nākamā gada projektiem jau bija jāstrādā. Mums, piemēram, jau divus gadus rit darbs pie 2014. gada izstāžu sagatavošanas.

Ko es gribētu? Jāņem vērā, ka Rīgas Mākslas telpa ir municipāla izstāžu zāle ar izteiktu akcentu uz laikmetīgo mākslu. Protams, katrs īpašnieks var veidot savu skatījumu, bet jāvērtē situācija kopumā. Mana interese gan kā ekspertam, gan skatītājam noteikti būtu augstvērtīga laikmetīgā māksla, procesi un aktualitātes ar izteiktu šodienas skatījumu.

Un, protams, arī starptautiskā aprite, jo mums Rīgā ir tiešām maz vietas un šī zāle gan apjoma, gan izvietojuma dēļ ir ļoti būtiska Rīgas kultūrtelpai, īpaši situācijā, kad kvalitatīvu eksponēšanas zāļu skaits visai būtiski samazinājies. Pieļauju, ka viens no iemesliem, kādēļ mani uzaicināja par eksperti, ir tas, ka pārējās institucionalizētās mākslas telpas Rīgā ir LNMM pārraudzībā, proti, es zinu, kādu mākslas ainu rādīsim mēs.

– Kādi ir Nacionālā mākslas muzeja plāni nākamgad?

– 2014. gada izstāžu plāns visās LNMM izstāžu vietās ir pilnībā noslēgts. Pat ja mums piedāvātu ko ļoti, ļoti interesantu, būtu gandrīz neiespējami kaut ko mainīt.

Organizēto izstāžu apjoms visās LNMM struktūrvienībās ir visai liels. Akcentēšu tikai tās, kas iekļautas Rīgas kā Eiropas Kultūras galvaspilsētas programmā. Izstāžu zālē “Arsenāls” gadu iesāksim ar projektu “1914”, par kuru jau diezgan daudz runāts. Tā ir ideja, kas veidojusies ciešā sadarbībā ar biroju “Rīga 2014” un ar kuras atklāšanu 17. janvārī lielā mērā sāksies Eiropas Kultūras galvaspilsētas sarīkojumi.

Kopš Pirmā pasaules kara sākuma nākamgad būs pagājuši simt gadu, un mēs vēlamies mākslas valodā runāt par to, kas bija karš, ko tas devis tīri cilvēcīgi, kā šajā laikā brukusi vecā pasaule un, ejot bojā impērijām, veidojušās jaunās nacionālās valstis. Izstādes pamatideja – caur šausmām, sabrukumu, iznīcību nonākt līdz atkalradīšanai un nepārtrauktai cerībai.

Turpat “Arsenālā”, tikai rudens pusē, būs 20. gadsimta slavenā avangarda māk-slinieka un “nepareizā latvieša” Gustava Kluča darbu izstāde. Tās veidošanā sadarbojamies ar Valsts Laikmetīgās mākslas muzeju Salonikos Grieķijā, kur atrodas ļoti liela viņa darbu kolekcija, kā arī Valsts Tretjakova galeriju un V. Majakovska muzeju Maskavā. Jācer, ka nekādi politiskie vai sociālekonomiskie aspekti neietekmēs projekta realizāciju.

Mākslas muzejā “Rīgas Birža” 2014. gada programmā iekļauti trīs projekti. Divi ar izteiktu skatu uz pagātnes kultūras mantojumu, un viens – Vijas Celmiņas personālizstāde – rāda šobrīd slavenākās latviešu mākslinieces pasaulē veikumu…

– … Un dārgākās…

– Jā, viņas lielie darbi tiek pārdoti par miljoniem. Ļoti, ļoti sarežģīts projekts. Deponēsim lielāko daļu eksponātu, tādēļ esam sasieti ciešā ķēdītē ar tādiem muzeju milžiem kā Nacionālā galerija Vašingtonā, Ņujorkas Modernās mākslas muzejs, Kartjē fonda kolekcija Parīzē u. c. Taču viss attīstās daudz labāk, nekā sākotnēji bijām cerējuši.

Rīga ar šo izstādi ir iestājusies Vijas Celmiņas lielo izstāžu ķēdītē.

– Vai ir cerība, ka arī pati māksliniece apmeklēs izstādes atklāšanu?

– Man ir visai liela pārliecība, ka viņa ieradīsies. Pēc Vijas Celmiņas izstādes LNMM ārzemju mākslas departaments mākslas muzejā “Rīgas Birža” strādā arī pie projekta ar nosaukumu “Tutanhamona dzintars”, kas ļaus pievērst uzmanību mūsu visai apjomīgajai Ēģiptes kolekcijai – tajā ir apmēram 140 oriģinālo priekšmetu. Tās veidošanā sadarbojamies ar Baltijas, Skandināvijas, Itālijas un Ēģiptes muzejiem. Projekts vēl ir veidošanas un lielu izvēļu stadijā, skatīsimies, kā tas attīstīsies arī saistībā ar politiskajiem notikumiem Ēģiptē.

Vēl viens projekts biržā būs par gleznotāju un teorētiķi Voldemāru Matveju, kurš 20. gadsimta sākumā interesējās par tā saukto primitīvo tautu kultūru.

Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā gadu sāksim ar Rīgas 20. gadsimta 20. – 30. gadu porcelāna izstādi, ko parādījām Maskavā pagājušā gada rudenī. Gada otrajā pusē būs ļoti ekstravagantās un visai skandalozās franču mākslinieces Orlānas darbu izstāde, kur līdzīgi kā citos ar franču kultūru saistītos projektos veidojas veiksmīga sadarbība ar Francijas institūtu.

– Rīga ne tikai būs Eiropas Kultūras galvaspilsēta, bet arī svaigi pārgājusi uz eiro. Vai jau zināt, cik nākamgad maksās muzeja biļete?

– Par šo jautājumu nemaz negribu izteikties. Muzeja biļete eiro maksās tik, cik līdz šim maksāja latos, pārvēršot pēc oficiālā kursa. Divas zīmes aiz komata, tātad 2,13; 2,85 vai 4,27 eiro – kā nu kura.

– Cik ārkārtīgi neērti…

– Izcili neērti! Bet, tā kā muzeji ir valsts institūcijas, kuru sniegtie maksas pakalpojumu cenrāži tiek apstiprināti Ministru kabinetā, šobrīd atļauts izdarīt tikai tehniskus grozījumus, jo, protams, nekādā veidā nedrīkstam apkrāpt cilvēku – loģiski, es arī negribu, ka mani apkrāpj.

Tāpat nedrīkstam samazināt savus prognozējamos ienākumus, tādējādi esam interesantā situācijā. Esmu šo jautājumu uzdevusi attiecīgajām amatpersonām, jo domāju, ka būsim unikāla valsts, vienīgā pasaulē, kur muzeja biļetes cenā būs divi cipari aiz komata…

– Kā bija Igaunijā, tur taču arī mainījās nauda?

– Igaunijā muzeju sniegtos maksas pakalpojumus neapstiprina Ministru kabinets. Tur muzeja direktors ir tiesīgs pieņemt lēmumus, reaģēt uz mārketinga izmaiņām, drusciņ strādāt arī kā uzņēmums, kamēr mums tas ir visai ierobežoti. Viņi cenas noapaļoja ļoti ātri, bija oficiāli noteiktais pārejas periods, bet pēc tam muzeji pieņēma visā pasaulē pieņemto cenu sistēmu. Mēs kaut kādas izmaiņas varēsim izdarīt – tā mums skaidroja –,
tikai iesniedzot jau nākamajā gadā Ministru kabinetā jauno maksas pakalpojumu cenrādi. Lai to izskatītu un saskaņotu visās ministrijās, vajadzīgs apmēram gads.

– Pārejot pie skumjākām tēmām, saprotu, ka ārzemju mākslas kolekcijas daļa, kas glabājās pilī, nav cietusi.

– Nav gan, bet bailes bija drausmīgas.

– Vai pēcugunsgrēka periodā ir bijusi interese no valsts pārstāvjiem apzināt situāciju citos muzejos?

– Protams, ugunsdrošības signalizācijas detektori ir visur, bet mēs atrodamies arī vecās nerekonstruētās ēkās, piemēram, “Arsenālā” sistēma veidota ap 2000. gadu, pēdējie uzlabojumi veikti nesenā pagātnē, bet pati ēka ir morāli nolietota. Visas trauksmes sistēmas pils muzejos nostrādāja, protams, tikai tad, kad sadūmojums jau bija sasniedzis mūsu telpas, jo ugunsgrēks jau nesākās muzeju daļā.

Te jāatceras: kad tika pieņemta pils atjaunošanas programma, tika lemts, ka, sākot tās realizāciju, vispirms pils ir jāatbrīvo no muzeju krājumiem. Vairākus gadus strādājām pie glabātavas izbūves skiču un tehniskā projekta izstrādes Pulka ielā. Jā, varbūt projekts bija par lepnu, bet to jau varēja pārtaisīt, vienkāršot fasādes un tamlīdzīgi.

Tā vietā virzība, būvniecības uzsākšana tika apturēta vispār, un te nu mēs esam. Ja būs ekspertu slēdziens, ka muzeji pilī šajā situācijā nevar atrasties, uzreiz rodas jautājums – kurp tos pārvietot? Es tik daudz nerunāju par mūsu muzeja ārzemju mākslas kolekciju (kaut arī tā ir visai liela problēma), bet, piemēram, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs ar saviem 1,5 miljoniem eksponātu… Uz šo jautājumu grūti saņemt atbildi. Viņiem vajag ekspozīcijas telpas, tāpat glabātavas – ir jāatrod, jāpielāgo telpas. Tās ir milzīgas izmaksas un manā izpratnē sava veida bezizeja, jo palikt nevar, bet arī iet īsti nav kur.

– Pēc paša ugunsgrēka mūsu kolēģi aptaujāja citu muzeju vadītājus, un vēsts bija mierinoša, nekur nekam tādam nevajadzētu atgadīties. Bet ir arī agrāk bijis precedents ar Etnogrāfisko brīvdabas muzeju…

– Negadījumi var notikt visur, no tiem mēs neesam pasargāti, īpaši situācijās, kad muzeja krājums atrodas vienā ēkā vai arī teritorijā ar citām institūcijām. Mēs nekad nevaram garantēt par citu darbību. Tieši tādēļ ļoti liela uzmanība muzeju darbā ir jāpievērš visa veida risku apzināšanai.

Pils ugunsgrēka sakarā vienu brīdi man likās: visi zināja, ka deg prezidenta pils, bet pat daļa no amatpersonām nezināja, ka var degt arī muzeji. Ugunsdzēsēji, manuprāt, strādāja izcili, bet no augstākās vadības puses nebija sapratnes, ka krīzes apstākļos var rasties nepieciešamība kaut ko evakuēt no muzeju vērtībām.

– Es tonakt gulēju bērna miegā un nākamajā rītā sākumā vispār nesapratu, kas noticis…

– Daži mani kolēģi arī gulēja bērna miegā. Bet es, var teikt, iebraucu ugunī – mani veda mājās no Baibas Skrides koncerta Jūrmalā, un, uz tilta uzbraucot, nevarēju saprast: kā var būt sastrēgums vienpadsmitos vakarā?! No kurienes? Un, kad ieraudzīju… Viena lieta vēl no Daugavas, bet no Pils laukuma puses – tad vispār likās, ka sirds apstāsies.

Jāsaka gan, paldies Dievam, muzeji deg reti, visās tā sauktajās atmiņas institūcijās drošībai pievērš ļoti lielu uzmanību. Un vēl – ļoti ceru, ka pēc šā gadījuma tie, kas lemj par līdzekļu piešķiršanu, labāk sapratīs mūsu prasījumus drošībai. Jo reizēm jau ir tā, ka nesaprot… Mana vislielākā cerība, ka mēs varēsim atgriezties pie krātuvju kompleksa būvniecības Pulka ielā idejas atjaunošanas pilnā apjomā un ka beidzot projektam būs virzība.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+