Mobilā versija
Brīdinājums -2.5°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
3. janvāris, 2013
Drukāt

Lobot aktiermākslas sīpolu
. Saruna ar G. Grasbergu

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Pasākumu atklās aktieris Gundars Grasbergs, nolasot 1915. gada 10. augustā laikrakstā "Dzimtenes Vēstnesis" publicēto rakstnieku Ata Ķeniņa un Kārļa Skalbes sacerēto un Krievijas Valsts Domes deputātu Jāņa Goldmaņa un Jāņa Zālīša parakstīto uzsaukumu "Pulcējaties zem latviešu karogiem".

Nacionālā teātra aktieris Gundars Grasbergs aktiera amatu salīdzina ar sīpolu – lobi kaut visu mūžu, bet katra jauna loma atkal un atkal paraujot vaļā kādu īpašību, par kuru pats līdz tam tikai esi nojautis.

 

Šoreiz raibā kā sīpols kompānijā – kopā ar dziedātāju Ievu Paršu, pianistu Aldi Liepiņu, sitaminstrumentālistu Edgaru Saksonu un mūzikas žurnālistu Orestu Silabriedi Gundaru Grasbergu ieraugām ārpus teātra, koncertuzvedumā „Dūdieviņš”, kas veltīts Vizmas Belševicas daiļradei.

 

Ar Gundaru Grasbergu sarunājamies vēl gadumijas priekšvakarā, kas tradicionāli ir kopsavilkumu un pārskatu laiks. Aktierim, kurš Nacionālā teātra „štatā” jau sešas sezonas, gadumija ir rimts mēģinājumu laiks, jau sākusies gatavošanās janvāra beigās gaidāmajai „Venēcijas tirgotāja” pirmizrādei. „Jauks un salīdzinoši brīvs laiks, jo nespēlēju „Sudraba slidās”,” pasmaida aktieris, kurš ir viens no aizņemtākajiem teātrī – pašreiz vien viņš piedalās septiņās repertuāra izrādēs.

Aktiera smaidam iemesls gada nogalē ne viens vien – aizvadīts radošiem izaicinājumiem pilns gads, kā teic pats Gundars, galvenais, godam izturēts pārbaudījums profesionālajai varēšanai. Protams, stāsts par Voiceka lomu Kirila Serebreņikova iestudētajā Georga Bīhnera izrādē „Voiceks”, par kuru Gundars izpelnījās Nacionālā teātra sezonas labākā aktiera godu un goda zīmi – Kārļa Sebra gredzenu. Voiceka loma atstāšot pēdas vēl ilgāku laika periodu, atzīst aktieris.

„Ja aktierim iedod lielāku uzdevumu, lielāku lomu, tā viņu savā ziņā atver un iedod impulsu paraudzīties uz savu varēšanu vai nevarēšanu. Voiceks iedeva enerģiju lielam laika periodam, jo Serebreņikovam ir pilnīgi cita pieeja teātrim – viņš ir ļoti mūsdienīgs savos uzskatos, lai gan akadēmiski izglītība.

Mums viņš iedeva ne tikai konkrētus uzdevumus, kas jāizpilda konkrētajā darbā, bet, kā labs pedagogs, norādīja uz dažādiem punktiem, kas man kā aktierim jāņem vērā. Notika profesionāla izaugsme.”

G. Grasbergs ir pārliecināts – aktieris aug un domā caur dramaturģiju, vai citādi brieduma periodā lielie aktieri vēloties nospēlēt, piemēram, Hamletu? „Tur ir visa dramaturģijas tēmu esence, tāpat arī Bīhnera „Voicekā” – gan nenovēršamā pasaules gala tēma, gan mazā cilvēka eksistence – tas, kā netiek ievērots cilvēks, kurš sabiedrības acīs nenozīmē neko – cik ļoti tiek spļauts virsū visam, ko nesaprotam. Ja esi spiests sevī uzsūkt šīs tēmas, skaidrs, tas atver mazliet citu skatu uz dzīvi.”

Nav noslēpums, „Voiceks” turpina raisīt radikāli pretrunīgu skatītāju reakcija – no sajūsmas līdz pat zāles pamešanai. Gundars atzīst, savādi, bet izrādot šo darbu Starptautiskā festivālā „Teritorija” Maskavas Nāciju teātrī ar neizpratni neesot saskāries. Skaidrs, ikreiz, saskaroties ar neizpratni, pārņem mazliet bezcerība, ir pat sāpīgi. „Jo kāpēc mēs spēlējam – protams, lai tas kaut kā skartu tos cilvēkus, kas ir zālē. Bet man ir zvanījuši, esmu saņēmis vēstules, kurās teikts, cik daudz izrāde kādam nozīmējusi. Iespējams, Nacionālā teātra ēka daudzus gadus ir piedāvājusi citas estētikas darbus, kas runā ar viņiem citā tonī. Varbūt Serebreņikova tonis kādam šķita par asu – un es cienu arī šo attieksmi.”

Kā vienā cilvēkā var sadzīvot, piemēram, tik radikāli atšķirīgi tēli kā Voiceks un Blaumaņa Skroderdienu Joske? Gundars smejas – darīt „jebko” prasot aktiera profesija – pat ja tas nozīmējot dziedāt un dejot Brodvejas līmenī, vai pat izpildīt operas cienīgas partijas (Frolo loma „Parīzes Dievmātes katedrāle”), galu galā jāpieņem – katram režisoram sava reliģija.

„Ir nobrukusi agrākā sistēma, kad teātrī bija tikai viens mākslinieciskais vadītājs, kādi Nacionālajā teātrī bija Jaunušans, Freibergs. Kādreiz skatītājs dzīvoja šī viena vadošā režisora ticībā, caur to auga arī trupa. Tagad mēs vairāk līdzināmies projektu teātrim, kur katrs nāk ar savu jaunu viedokli. Esmu to pieņēmis, pielāgojies, tas jau pat šķiet normāli, taču saprotu skatītājus, kuri šādi tiek apžilbināti.”

Gundars teic – šajā sezonā gribējies mazliet „distancēties” no teātra, no pēdējo sešu gadu saspringtā darba riteņa. Ārpus teātra kopā ar dziedātāju Ievu Paršu un režisoru Uģi Brikmani izveidots dziesmots projekts „Ziedonis. Dziesmas”, kurā skanēja dziesmas ar Imanta Ziedoņa tekstiem. Rudenī tam sekojis koncertuzvedums ”Dūdieviņš”, kurā pēc Gundara ierosmes saulē celta Vizmas Belševicas daiļrade.

„Radās ideja izveidot programmu, kas būtu veltīta cilvēkiem ārpus Rīgas – laukos. Kaut ko ļoti tuvu sirdij, ļoti skaistu un skaudru. Un atkal mēs pārliecināmies, ka mēs, latvieši, savas saknes apjaust un sajust, kur tiecas mūsu zari, varam vienīgi caur mūsu pašu rakstnieku un dzejnieku runāto un izsāpēto. Kā piemēram caur Belševicas un viņas dēlu Jāņa un Klāva Elsbergu dzeju.”

Mūsu laikā dzejas izrādes esot nepelnīti aizmirstas kā žanrs, dzeja tiek tik maz runāta un pasniegta cilvēkam – piedalīties šādos dzejas uzvedumos Gundaru daļēji mudinājis maestro Raimonda Paula teiktais, kad Nacionālajā teātrī tapusi viņa jubilejas koncertprogramma. Un tad jau ausīs skanējušas 80. gadu „Mikrofona aptaujas” dziesmas – tas, ar ko tagadējie trīsdesmitgadnieki bērnībā auguši, kaut vai tā pati „Kamolā tinēja”, arī Jura Kulakova „fantastiskās” dziesmas ar Elsberga vārdiem. „Galu galā izrādījies, ka Orests Silabriedis ir komponējis veselu dziesmu ciklu – vokāli sarežģīta, bet ļoti skaista mūzika.”

Mūzikas izpratne Gundaram, izrādās, skolotam kontrabasa spēlmanim, nav sveša. Tomēr jau toreiz, studējot Jelgavas mūzikas koledžā, lielāku vilkmi nekā kontrabasa stīgas raisījušas pasaules un latviešu literatūras stundas, līdz virsroku guvusi sajūta, ka vairāk saista teksts un vārds. Skaidrs arī – nemaz negribējies pavadīt visu mūžu pie orķestra nošu pults. Pēcāk, jau studējot Latvijas Kultūras koledžā, tur sastaptā runas pedagoģe Dzintra Mendziņa atvērusi saprati par to, ko nozīmē būt aktierim un G. Grasbergs nokļuvis starp Liepājas teātra kursa topošajiem aktieriem.

Tiesa, kontrabass joprojām ir nodeva, ko nākas „maksāt” arī uz teātra skatuves – pamatīgais instruments Gundaru pavada teju katrā izrādē – gan „Latgola.lv”, gan „Trīs vīri kūrortā”, iepriekš arī „Jūdas skūpsts”un „Mirušās dvēseles”. Aktieris smejas, nu jau pietiekot, bet reizē priecājas par dziesminieka Kārļa Kazāka aicinājumu piespēlēt viņa jaunā albuma atvēršanā (11. I) Nacionālajā teātrī – tiesa, te kontrabasu nomainīšot tā elektriskais radinieks, basģitāra.

Par muzicēšanu mājās, kur aug G. Grasberga un viņa sievas, Nacionālā teātra atrises Ingas Misānes-Grasbergas divi dēli, gan esot jāaizmirst. Gundars pasmaida: „Vecākais dēls atklātā tekstā saka – ej, lūdzu, savā teātrī un dziedi. Jaunākajam puikam vēl mazliet var padziedāt šūpuļdziesmas. Var just, ka viņam tīk mūzika.”

Guntars atklāti saka, šobrīd profesionālā ziņā esot pienācis izvērtēšanas, pārdomu posms. „Ir gan gan kāds sen nepadarīts darbs kopā ar Jāni Peteru un Raimondu Paulu – ir brīnišķīgs materiāls – Jāņa Sudrabkalna sarakste ar Birutu Skujenieci, kā arī Sudrabkalna dzeja, kurai tapis diezgan daudz muzikālā materiāla. Esam nobrieduši kopā ar režisoru Valdi Lūriņu, Ditu Lūriņu pavasarī kopā izdarīt šo darbiņu.”

 

 

 

 

 

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+