Mobilā versija
-0.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Svētdiena, 4. decembris, 2016
3. janvāris, 2014
Drukāt

Locīt liesmas nepakļāvību
. Saruna ar mākslinieku Agri Dzilnu

ReklāmfotoReklāmfoto

Nedēļām ilga gatavošanās no idejas līdz taustāmai koka un salmu konstrukcijai, tad – mirklis ugunīgās stihijas, kas uz brīdi notverta formā, un jaunas uguns skulptūras mūžs var sākties no gala. Uguns skulptūra reizē ir skaistuma rašanās un iznīcība, tā ir procesa māksla, kas jau 20 gadus ir mākslinieka, dizainera un uguns tēlnieka Agra Dzilnas aizraušanās, dzīvesveids un arods. Pēc nedēļas viņa un Ulda Balgas veidotais uguns objekts būs vērojams Otrajā pasaules uguns skulptūru festivālā, kas no 16. līdz 18. janvārim notiks Rīgā, Ķīpsalas pludmalē.

Nu jau uguns skulptūras un dažādi uguns objekti kļuvuši par mūsu ikdienu – svētkos, saulgriežos un citos brīvdabas pasākumos tās priecē aci un sirdi, dažiem – rada gandrīz maģisku pārdzīvojumu un modina pa filozofiskai domai par skaistuma mirstīgo dabu. Vēlme savaņģot, notvert formā karsto un spožo stihiju vai vēl vairāk – likt tai dejot pēc saviem noteikumiem – jau divdesmit gadu savaldzinājusi arī Agri Dzilnu, kuru var uzskatīt par vienu no pirmajiem uguns skulptūru virziena aizsācējiem Latvijā. Nu jau viņu un komandu radīt apjomīgus uguns objektus aicina veidot Austrijā, Zviedrijā, Igaunijā, jau vairāk nekā desmit gadu tie skatāmi tepat Rojā, ikgadējās Senās uguns dienās augusta beigās un citur.

Ar mākslinieku vienojamies, ka atbilstošākais viņa nodarbei būtu apzīmējums “uguns tēlnieks”, lai gan, iespējams, mākslas zinātnieki izbrīnā rauktu uzacis par šāda jauna žanra radīšanu. Ikdienā gan Agris ir grafikas dizainers, kura darba instruments lielākoties ir specializētas dizaina datorprogrammas. Agris ir arī dizaina pasniedzējs vairākās augstskolās. Bet savā, uguns tēlnieku, lokā viņš un kolēģi par sevi jokojot saka – dedzinātāji. “Tās ir ļoti atbildīgas rotaļas ar uguni, kam pašā pamatā ir forma, ko veido uguns,” nosaka Agris.

Kā mākslas žanru uguns tēlniecību pirmie esot definējuši zviedri – tieši Zviedrijā arī pirmoreiz 1998. gadā notika Eiropas uguns skulptūru čempionāts, kurā vienuviet uguns skulptūru veidotājus pulcinājis pasākuma rīkotājs, zviedru tēlnieks un kolorīts bārdainis Gunnars Karls Nīlsons, kurš, starp citu, ir arī Rīgā gaidāmā pasaules uguns skulptūru festivāla kurators. Agris atzīst, pašu gan mulsinot tie “čempionāti”, labāk būtu to dēvēt par konkursu, jo uguns skulptūras tomēr nav nekāds sports, kurā kāds varētu apvainoties, ka nedabū pirmo vai trešo vietu. Pērn tāds pirmais pasaules uguns skulptūru čempionāts rīkots arī Tallinā, kur Agra komanda ieguva otro vietu. Mākslinieks uzsver, uguns skulptūras netop, strādājot vienatnē. Agra komandas biedrs ir uguns tēlnieks un fotogrāfs Uldis Balga, ar kuru kopā pirms 20 gadiem Strenčos uz Gaujas saliņas dibinātā radošā grupa “Akciju sabiedrība”, toreiz tajā iesaistījies arī fotogrāfs Aldis Māris Dubļāns, gleznotāja un datorgrafiķe Solvita Zariņa. Toreiz A. Dzilna, kā pats saka – “svaigi izcepts mākslinieks pēc akadēmijas” –, ar dizainera diplomu kabatā kopā ar kolēģiem aizrāvās ar procesuālo mākslu jeb performanci, kurā uguns bijusi tikai piedeva. Vēlāk, jau pagājušā gadsimta nogalē, viesojoties Stokholmā, kādā bukletā nejauši atrastā ziņa par uguns skulptūru čempionātu visu ievirzījusi pavisam jaunās sliedēs – atmetot visu lieko un pievēršoties ugunij. Toreiz mākslinieku projektu apstiprināja Zviedrijas puse, un iznākumā viņi pat iekļuva čempionāta finālā.

Tā kā abu mākslinieciskās “Akciju sabiedrības” biedru aizraušanās ir arī fotogrāfija, sākotnēji uguns skulptūras tapa kā fotografēšanas objekti. Agris pasmaida, reizēm iznāk, ka uguns skulptūra ir efektīgāka bildē, reizēm – otrādi. Bet lielākā bauda tomēr ir pašā uguns skulptūras radīšanas procesā no idejas līdz liesmai. Viss sākas ar kopā sanākšanu, ideju ģenerēšanu. Agris teic, viņam kā lauku zēnam, kurš nokļuvis pilsētā un lielāko daļu laika pavada pie datora, šī ir tāda “atraušanās”, izbraukšana ārpus pilsētas. Pēcāk ideja tiek pārnesta datora 3D modelēšanas programmā, tai seko materiālu – koka, salmu, skrūvju – pasūtināšana, un vairākas dienas notiek pašas skulptūras konstruēšana “dabā”, nereti piesaistot ne vienu vien brīvprātīgo palīgu. Reizēm darba apjomu un monumentālitātes dēļ jāņem talkā pat celtnis, bet pašiem – jābruņojas ar alpīnista iemaņām.

Iznāk, ka uguns skulptūras top punktā, kurā sastopas tēlniecība, arhitektūra, māksla un nejaušība. Izaicinājums ir radīt ko vērienīgu ar cilvēka rokām, ar pašu spēku. Vēl labāk, ja izdodas īstenot kādu jaunu niansi uguns skulptūru veidošanā. Agris stāsta – ir statiski objekti, kur skaista ir pati forma un tās degšana, bet viņiem kā māksliniekiem interesantāki ir kinētiski objekti, kad degšanas procesā mainās formas, kaut kas pārsveras. Tie arī ir sarežģītākie uzdevumi. No citiem uguns skulptūru veidotājiem, kuri savus darbus nereti veido ar tēlnieciskām iezīmēm, Dzilnas un Balgas objektus atšķir dizaina ievirze.

Uguns un laika apstākļi nav līdz galam aprēķināmi, un brīdis, kad dedzini, ir arī tāda testēšana. “Tajā mirklī ir kaut kas, ko nemaz nevar izteikt. Spēks, kas nāk no uguns, kad pār muguru skrien tirpiņas. Tāda pacelšanās uz augšu, kad līdzi parauj tā varenība. Uguns, kā zināms, ir viens no pieciem stihiskajiem elementiem, saistīts ar pārējiem četriem. Reiz pat veidojām skulptūru, kurā ūdens hieroglifs degot pārtop uguns hieroglifā. Pret uguns stihiju ir jāizturas ar milzīgu pietāti – ar to nerotaļājas. Paši esam apsvilinājušies, respektējam šo spēku.”

Agris pasmaida – nekāds teorētiķis gan neesot, tomēr bez savas “apakšdomas” radīt šādu mākslu nemaz nevarot. Jā, uguns ir neviennozīmīga – to var uztvert gan kā postu, katastrofu, bet viņš to cenšas veidot kā mākslu, kas dod spēku. “Uguns var iznīcināt un arī – radīt dzīvību. Man gribētos to noturēt dzīvajā pusē, lai mūsu objekti neatgādinātu degošas celtnes un ir arī māksla. Mūsu senčiem baltiem uguns bija svētki, rituāls. Latviešiem, protams, tā dedzināšana ir lielākā Jāņos, bet, piemēram, zviedri to vairāk darīja novembrī, veļu laikā. Mūsu lielākais darba laiks iznāk vasarā, bet to var darīt jebkurā gadalaikā.”

Šajā reizē uguns skulptūru čempionātā sabrauks arī uguns tēlnieki no 12 pasaules valstīm. “Akciju sabiedrība” Ķīpsalas pludmalē veidos sešus metrus augstu uguns skulptūra “Reiz…”, simboliski apspēlējot gan senatnīgo “reiz dzīvoja”, gan matemātisko reizināšanas tēmu – jo reizināt var ne tikai lietas un matemātiskas vērtības, bet arī, piemēram, sajūtas.

Pēc tam? Agra sapnis ir vērienīgs uguns teātris, izrāde, kuras dekorācijas būtu veidotas kā uguns skulptūras. Kopā ar režisoru Gunti Gailīti esot apcerējuši operas “Baņuta” dekorāciju uguns metus. Gribētos izveidot arī kādu vērienīgāku kinētisku objektu.

“Negribu, lai šī mūsu nodarbe pārvērstos par darbu vai iztikas avotu. Nauda nekad nav tik liela, lai nedomājot varētu no tā pārtikt – labi, ja sedzam savus izdevumus. Reizēm jau kāds pasūtītājs nosaka – kādu salūtu mēs par to naudu būtu dabūjuši! Bet ir arī teikuši – nekāds salūts te nestāv blakus.”

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+