Mobilā versija
+4.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
18. janvāris, 2013
Drukāt

Locītavas var bojāt daudzas kaites

Foto - Imants PrēdelisFoto - Imants Prēdelis

Sāpes locītavās liek apstāties ikdienas skrējienā. Protams, ceram, ka tās pāries, taču, ja tas divu nedēļu laikā nav noticis, locītavas ir pietūkušas, ilgāk nekā stundu saglabājas stīvums, kļūst grūti staigāt, kāpt pa kāpnēm, pacelt rokas un māc nepamatots nogurums, kas atpūšoties nepāriet, vajadzētu vērsties pie ārsta, mudina P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas reimatologs Jānis Arājs.


Locītavu sāpes var izraisīt aptuveni divsimt slimības. “Daudzi vispirms sāk lietot pretsāpju un pretiekaisuma līdzekļus un pie ārsta dodas tikai tad, kad vairs nevar izturēt, taču, ja sāpes radušās pirmoreiz, drošāk būtu noskaidrot to iemeslu laikus,” iesaka Marika Karlsone, kura jau daudzus gadus sirgst ar reimatoīdo artrītu.

 

Kamēr nav 
beigušās kvotas

Lai diagnozi noskaidrotu par valsts līdzekļiem, vispirms jāvēršas pie ģimenes ārsta, kurš nosūtīs uz izmeklējumiem un nepieciešamības gadījumā pie speciālista – reimatologa, kurš ārstē locītavu slimības, vai traumatologa ortopēda, kas dziedē traumas sekas, iedzimtas vai iegūtas nopietnas deformācijas.

M. Karlsone iesaka nevilcināties ar ārsta apmeklējumu un negaidīt gada nogali, kad ārstniecības iestādēs mēdz beigties kvotas. Viņa pati pierakstījusies pie speciālista jau pagājušā gada novembra beigās, bet tikšot uz konsultāciju tikai martā. Vidēji rindā pie reimatologa jāgaida trīs mēnešus. Maksājot no savas kabatas, pie ārsta var tikt agrāk, taču ne katram ir tādas iespējas. Turklāt tad arī izmeklējumu izmaksas būs jāsedz pašam.

 

Kā izmeklēt locītavas

Ārsts locītavas iztaustīs un pārbaudīs muskuļu spēku. Rodoties aizdomām par locītavu slimību, būs jāveic asinsanalīzes un reimotesti, nosakot eritrocītu grimšanas ātrumu (EGĀ), kas ir paaugstināts hronisku slimību gadījumā, C reaktīvo olbaltumu (CRO), kas atspoguļo iekaisuma izteiktību, reimofaktoru (RF) – antivielu kompleksu un anti CCP – specifisku olbaltumvielu. Šie rādītāji liecina par reimatoīdā artrīta iespējamību. Nāksies veikt arī urīna analīzes un aknu proves, lai pārliecinātos, vai var droši lietot medikamentus.

“Reimatoīda artrīta sākumu parasti nevar palaist garām, jo ir ļoti slikta pašsajūta, bet, ja slimība noris mierīgi, dažkārt diagnozi uzreiz nevar noteikt,” pieredzē dalās M. Karlsone.

Slimības radītas izmaiņas kaulaudos rentgena uzņēmumā var redzēt, ja tā ilgst jau vairāk nekā divus gadus. Vienmēr būtu jāizmeklē abas attiecīgās locītavas. Piemēram, ja smeldz labais celis, jāpārbauda arī kreisais. Diemžēl ģimenes ārsts nereti nosūta uz rentgena izmeklējumu tikai vienai pusei, taču reimatologs, lai gūtu vispusīgāku informāciju par slimību, vēlas redzēt abu pušu locītavu uzņēmumus. Tas ir vislētākais izmeklējums, taču diagnozes noteikšanai ar to nepietiek. Abas puses nepieciešams pārbaudīt arī ultrasonoskopiski. Šis izmeklējums palīdz novērtēt mīkstos audus, locītavu saišu stāvokli, vai locītavās nav palielināts šķidruma daudzums, radušās skrimšļaudu izmaiņas un iekšējais locītavas apvalks “iegrauzies” locītavā. Ja vien iespējams, vislabāk šo izmeklējumu veikt, kad locītavas sāp un šķidrums ie­stiepis kapsulu. Citādi slimības sākumā izmaiņas var nebūt redzamas, un par to var neliecināt arī asinsanalīzes.

Datortomogrāfijā labāk nekā rentgena izmeklējumā var novērtēt kaulaudus, skriemeļus un starpskriemeļu diskus, taču jāņem vērā, ka, veicot šo izmeklējumu, organisms saņem piecsimt reizes lielāku staru devu nekā plaušu rentgena pārbaudē, tādēļ, kā uzsver dakteris Arājs, to vajadzētu izdarīt ar apdomu, izvērtējot iegūto izmeklējumu datu nozīmību diagnozes noteikšanai.

Bez paša smalkākā izmeklējuma magnētiskās rezonanses nevar iztikt, ja nepieciešams niansētāk aplūkot mīkstos audus, pārbaudīt menisku, cīpslu un skrimšļaudu stāvokli, pārliecināties, vai kaulu smadzenēs nav radusies tūska.

 

Fakti

* Iekaisīgas locītavu slimības izpaužas ar sāpēm, pietūkumu, rīta stīvumu, kustību ierobežojumu un lokālu siltumu. Reimatoīdajam artrītam, kas parasti sākas sīkajās locītavās, raksturīgas sāpes no rītiem, grūtības noturēt priekšmetus un atvērt burkas. Tas var uz nenoteiktu laiku atkāpties, atsākties viļņveidīgi – rudeņos un pavasaros – vai arī noritēt progresējošā formā, kad nepārtraukti jālieto spēcīgas iedarbības zāles.

* Osteoartrīta un citu līdzīgu slimību gadījumā, kad izdilst locītavas skrimslis, sāpes pastiprinās kustoties. Pirmā pazīme ir smeldze un stīvums pēc ilgākas atrašanās miera stāvoklī.

* Atšķirīgi izpaužas vielmaiņas traucējumu izraisītas slimības, pie kurām pieder podagra. Tad pārslodzes, alkohola lietošanas vai citu provocējošu faktoru ietekmē locītavās nokļūst urīnskābes kristāli, 2 – 3 dienas izraisot sāpju lēkmi, bet pēc tam cilvēks atkal jūtas vesels.

* Pēkšņas sāpes mēdz rasties arī dažādu infekciju, reaktīva artrīta, pārslodzes un traumas gadījumā, taču vairākums slimību, piemēram, osteoartīts un reimatoīdais artrīts, sākas pakāpeniski.

* Ne vienmēr locītavu sāpes liecina par to bojājumu kā, piemēram, reimatiskas sirds kaites, onkoloģiskas slimības, reaktīva artrīta un vairāku zarnu saslimšanu gadījumā.

* Tiem, kas ilgāk nekā divus mēnešus lieto specifiskus medikamentus (kortikosteroīdos pretiekaisuma līdzekļus), jāveic kaulu blīvuma pārbaude – osteodensitometrija. Reizi 2 – 3 gados jāizdara locītavu rentgenogramma, lai pārliecinātos, vai locītavu bojājums nav progresējis.

* Ar ģimenes ārsta nosūtījumu par speciālista konsultāciju jāmaksā 3 lati, rentgenogrammu 2 – 7 lati, datortomogrāfiju 10 – 15 lati, magnētisko rezonansi 20 – 25 lati. Par saviem līdzekļiem speciālista konsultācija maksā vidēji 15 – 25 latus, rentgenogramma 7 – 12 latus, datortomogrāfija ap 55 latiem, magnētiskā rezonanse 70 – 160 latus.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+