Mobilā versija
Brīdinājums +0.5°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
29. jūnijs, 2012
Drukāt

Locītavu sāpes sākas… vēderā 


Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Ja sākušas sāpēt locītavas, parasti bez medikamentiem neiztikt. Taču mūsdienās cilvēki arvien biežāk meklē alternatīvas metodes, lai atveseļotos dabīgi, bez “ķīmijas” lietošanas.

 

Viena no iespējām, kā šādā veidā atjaunot locītavu kustīgumu un atbrīvoties no sāpēm, ir uzticēties osteopāta zināšanām par mūsu ķermeni kā vienotu, kustīgu veselumu un prasmei ar īpašu pieskārienu jeb osteopātiskās palpācijas starpniecību atklāt un novērst problēmas patieso cēloni.

 

Rētaudi izjauc līdzsvaru

“Ap katru locītavu atrodas elementi, kas to fiksē, kustina, norobežo un balsta. Tie visi rada zināmu līdzsvaru. Tiklīdz tas zūd, tiklīdz rodas iestiepums un saspringums, veidojas arī nestabilitāte, neprecizitāte, neatbilstība un nepareiza slodze, kas veicina locītavas “iznēsāšanos” jeb skrimšļa nodilšanu. Piemēram, ceļa locītava ar katru soli pakļauta gan triecienam no apakšas, gan svara spiedienam no augšas. Tiklīdz šie spēki neatrodas līdzsvarā, celis kļūst šķībs,” skaidro osteopāts Andris Zemītis.

Locītavu līdzsvaru var izjaukt vesela virkne slimību, piemēram, vielmaiņas jeb hormonālie traucējumi, iekaisīgas slimības vēdera vai krūšu dobumā, piemēram, plaušu karsonis, hepatīts, kuņģa čūla. Jebkurš iekaisums rada rētaudus, kas nav tik elastīgi kā normālie audi. Rētaudi veidojas arī pēc operācijām, ievainojumiem. Tiklīdz organismā izveidojas šāds rētaudu perēklis, cilvēks kļūst asimetrisks un locītavas tiek noslogotas nepareizi. Pēc osteopāta teiktā, ļoti uzņēmīgas ir tieši ceļa un gūžas locītavas.

 

“Veicu ļoti interesantu pētījumu par aklās zarnas operācijām. Izrādās, cilvēkiem, kam veikta šī operācija, vēlīni – pēc 20 – 25 gadiem, ir daudz lielāks risks saslimt ar koksartrozi – vienu no biežākajām gūžas locītavas artrozēm,” stāsta Andris Zemītis.

 

Locītavas jutīgi reaģē uz apkārtējo audu saspringumu. Vietās, kuras pakļautas stiepšanas reakcijai, kaulaudi nodilst vai veido osteofītus jeb tā saucamos radziņus. Tie mēdz būt ne tikai mugurkaulā, bet arī ceļa vai pleca locītavās.

 

Rentgens 
pirkstu galos

Vislabāk pie osteopāta vērsties tad, kad problēmas ar locītavām tikko radušās. Tas ļaus ievērojami attālināt to brīdi, kad būs nepieciešama endoprotezēšanas operācija. Lai gan Andris Zemītis iesaka paņemt līdzi arī iepriekš veiktos izmeklējumus, audu iestiepuma un saspringuma reakcijas, ko jūt īpaši trenētās osteopāta rokas, ļauj atklāt patieso sāpju un diskomforta cēloni, kamēr, piemēram, rentgena uzņēmums parāda, ka locītava ir deformējusies, bet neļauj secināt, kādēļ tas noticis.

Ja pacients sūdzas par sāpēm mugurā vai pleca locītavās, osteopāts vainu, visticamāk, meklēs pavisam citā ķermeņa daļā, piemēram, krūškurvī vai vēdera dobumā. “Visbiežāk nākas cīnīties ar iekšķīgo slimību sekām,” novērojis Andris Zemītis. Piemēram, pārslimots aknu iekaisums vai plaušu karsonis vistiešākā veidā ietekmē mugurkaula locītavas, jo rētaudi savelk saites, ar kurām šie iekšējie orgāni “piestiprināti” pie mugurkaula. Reizēm osteopātam cilvēks nemaz nav jāizmeklē, atliek vienīgi pavērot, kā viņš staigā.

Osteopāts ir uztrenējis savas rokas tā, lai sajustu vissīkākās izmaiņas audu elastībā. Tās atklājis, viņš ar īpašām kustībām, kas reizēm atgādina masāžu, reizēm iztaustīšanu vai pabraucīšanu, cenšas tos padarīt mīkstākus, pakļāvīgākus. Dažreiz speciālistam pietiek tikai uzlikt rokas kādai ķermeņa vietai, lai iedarbotos uz audiem.

 

“Visiem dzīvajiem audiem piemīt biofizikālās īpašības. Vispirms tie ir blīvi, stingri, bet, tiklīdz tos sāk pareizi un mērķtiecīgi kustināt, tie atslābst, kļūst “šķidrāki”,” skaidro ārsts, piebilstot, ka osteopātijā to sauc par gēla un sola konsistences maiņu šūnās.

 

Šāda iedarbība izmaina un uzlabo kustīgumu ne tikai “cietajos” audos, bet arī tuvumā esošajās locītavās.

Ja locītavu problēmu cēlonis ir vielmaiņas jeb hormonālie traucējumi, osteopāts ķeras pie… pacienta galvas. “Cilvēka galvaskausam ir šuves, kuras veido padevīga audu struktūra – skrimslis, tādēļ iespējams veikt pavisam nelielas kustības. Tās tomēr ir pietiekamas, lai stimulētu vielmaiņas regulācijas centrus galvas smadzenēs,” stāsta Andris Zemītis. Osteopāts dod impulsu, iekustina audus, bet pārējo paveic organisms pats, liekot lietā savu spēju pašatjaunoties un pašdziedināties.

Osteopātija neaizstāj tradicionālo medicīnu, bet gan to papildina. Ja pacientam jau nepieciešama locītavu endoprotezēšanas operācija, tā jāveic, neko darīt.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+