Mobilā versija
-2.2°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
8. aprīlis, 2013
Drukāt

Lodveida zibens
 – joprojām mīklaina parādība (1)

Foto - STOCK.XCHNG un www.wikimedia.orgFoto - STOCK.XCHNG un www.wikimedia.org

Pasaules zinātnes prāti jau sen interesējas par lodveida zibeņiem. Pusotra gadsimta laikā, tos pētot, izvirzītas visneiedomājamākās hipotēzes, kas mēģina skaidrot šā fenomena iedabu. Ļoti bieži to identificē ar NLO, pūloties vienu neizprotamu parādību izskaidrot ar citu tikpat neizskaidrojamu…


 

Pūķi un ugunssuņi

Nav grūti iedomāties, kādas šausmas pārdzīvojuši mūsu tālīnie senči, sastopoties ar šo nesaprotamo un biedējošo parādību. Par to liecina arī senatnes hronikas. Piemēram, kādā 1663. gada Krievijas klosteru hronikā minēts: “.. un uguns uz zemes krita daudzās sētās un uz ceļiem, un ganībās, un ļaudis no tā bēga, bet tas tikai vēlās tiem nopakaļ, taču nevienu neapdedzināja, bet vēlāk pacēlās augšā debesīs.”

Senatnes mīti un leģendas lodveida zibeni atainoja dažādos veidolos. Visbiežāk to attēloja kā monstru ar ugunī kvēlojošām acīm vai Cerberu, ko uzskatīja par Sātana sargsuni, kurš apsargā ieeju Ellē. Ik pēc laiciņa tas iznākot pastaigāties virs zemes, un tad satikšanās ar šo suni nes nelaimi. Daudzu tautu pasakās darbojas pūķi, kas spļauj uguni.

Vahas upes krastos Tadžikistānā ir kāds noslēpumains kurgāns, kas izveidots no ieapaļiem akmeņiem. Mūsdienu zinātne apgalvo, ka tas tur parādījies Maķedonijas Aleksandra laikā. Savukārt vietējā folklora no paaudzes paaudzē vēsta leģendu par ugunīgu pazemes valstību un tajā mītošajiem ļaunajiem gariem. Nereti tie parādoties kurgāna virsotnē, sēra smakas pavadīti. Parasti šos dēmonus apraksta kā milzīgus suņus ar ugunīgām acīm. Bet, piemēram, angļu tautas ticējumi ir vārda vistiešākajā nozīmē pārpilni ar vēstījumiem par “spokainiem suņiem, kas no mutes spļauj ugunīgas liesmas”.

Pirmās dokumentālās liecības par lodveida zibeņiem fiksētas Romas impērijas laikos. Senajos manuskriptos, piemēram, aprakstīti notikumi 106. gadā p. m. ē.: “Virs Romas parādījās gigantiskas sarkanas vārnas. Tās savos knābjos nesa nokaitētas ogles, kas krita lejā un aizdedzināja namus. Puse Romas tad bija ugunsgrēka ieskauta.”

Līdzīgas liecības ir arī no viduslaiku Francijas, Portugāles un citām zemēm.

Šodienas pētnieki uzskata – lielākā daļa mītu, pasaku un leģendu balstīta gluži reālos notikumos.

 

Velna pļaviņa

Daudz pētījumu šajā virzienā bijis Krievijā. Piemēram, Maskavas inženieri un elektriķi Sergeju Martjanovu un viņa domubiedru entuziastu grupu ārkārtīgi ieinteresēja neparastas parādības Pleskavas apkaimē. Tur ir kāda klusa vietiņa, tā dēvētā Velna pļaviņa, kur atbilstoši vietējo iedzīvotāju nostāstiem vasarā un rudenī mēdzot izaugt tik daudz sēņu, ka – pļauj kaut vai ar izkapti. Taču vecāki ļaudis tomēr izvairās doties uz šo vietu, bet atbraucējiem katrā ziņā izstāstīs par kādu neizskaidrojamu melnu būtni ar ugunīgām acīm un svelmējošu rīkli.

Lūk, kā Martjanovs apraksta savus iespaidus pēc Velna pļaviņas apmeklējuma: “Tur tad arī man pretim no krūmiem izvēlās mīklainā melnā lode. Es acumirklī apstulbu – pa tās virsmu skraidīja uguns šautriņas. Netālu bija paliela lietus ūdens lāma. Tumšais objekts sāka dzirksteļot un šņākuļojot ievēlās peļķē. Gaisā pacēlās biezs tvaika mākonis, vienlaikus atskanēja arī skaļš plaukšķis. Pēc tam lode acumirklī izgaisa, it kā būtu vārda tiešā nozīmē iekritusi zemē. Tajā vietā palika tikai pēkšņi apvītusi zāle.”

Protams, Martjanovs centās atminēt šīs fenomenālās parādības iedabu. Viņš piesaistīja arī citu jomu speciālistus, piemēram, fiziķus. Nākamajā Velna pļaviņas apmeklējuma reizē pētniekiem līdzi jau bija dažādi elektromēraparāti, kas spēj reģistrēt jaudīgus elektriskos lādiņus. Tos izvietoja apkārt pļaviņai, un pētnieki sāka gaidīt. Pēc dažām dienām mēraparātu bultiņas pēkšņi sakustējās un sāka strauji virzīties pa labi. Acumirklī pļaviņas vidū parādījās spoža liesma, kas gan ļoti drīz nodzisa. Taču tūlīt pat no zemes izlīda “kaut kas tumši pelēks”. Jāpiebilst, ka lodes melnā krāsa nav nekas neparasts, jo pētnieki jau sen fiksējuši tumšas krāsas lodveida zibeņus.

Tad sākās īstu brīnumu sērija. Lode sākusi uzvesties gluži kā saprātīga būtne – tā apripoja visu pļaviņu pa tās ārējo apli, turklāt secīgi sadedzinot tur izvietotos mēraparātus. Izkusa gan dārgā videokamera, gan tās statīvs, bet “kaut kas tumši pelēkais” šķietami mierīgi atgriezās pļaviņas centrā un gluži kā dzēšlapā iesūcās atpakaļ zemē.

Ekspedīcijas dalībnieki bija pamatīgā šokā un ilgi nespēja atgūties. Noslēpums kļuva vēl neatminamāks. Kaut vai tāpēc, ka lodveida zibeņi parasti mēdz uzrasties vētras laikā, bet tajā dienā laika apstākļi, raugoties no cilvēku viedokļa, bija absolūti ideāli.

Tad iespējamo noslēpumainās parādības skaidrojumu piedāvāja fiziķis A. Anohins. Viņš atgādināja, ka vētras var rasties arī zem zemes. Dažādos mūsu planētas reģionos pastāvīgi eksistē vai negaidīti rodas no jauna zemes virskārtas kristālisko iežu lūzumi. Deformācijas laikā kristālos parādās lielas jaudas elektriskais potenciāls un iestājas tā dēvētais pjezoelektriskais efekts. Acīmredzot tādā veidā pazemes zibeņi spraucas laukā, lai nokļūtu virs zemes.

Novosibirskas rietumu daļā, netālu no lidostas, vairākus gadus bijuši redzami dažādi ugunīgi objekti. To diametrs ir no dažiem centimetriem līdz pat vairākiem metriem, tie parādās dažādos augstumos, bet nereti uzšaujas gaisā tieši no pazemes. Ģeologi šo parādību saista tieši ar kristālisko iežu lūzumiem.

Zinātnieki, kuri nodarbojas ar lodveida zibeņu pētīšanu, tos bieži vien dēvē par “lodītēm” vai “rausīšiem”. 1902. gadā Sāmsalā novērota bezgala interesanta parādība. Deviņgadīgais Mikels Mjatliks kopā ar vienaudžiem pastaigājās Kāli ezera piekrastē, kad pēkšņi viņu priekšā uzradusies savāda būtne – neliela izmēra pelēka lodīte “aptuveni vienas pēdas diametrā”, kas bez skaņas ripojusi pa taciņu. Puišeļi pat centušies to noķert, taču, likusi mazliet paskraidīt sev pakaļ, “lodīte” strauji nozudusi krūmos. Turpmākie meklējumi nav vainagojušies panākumiem.

Neparastas parādības aculiecinieks bijis arī krievu rakstnieks Maksims Gorkijs. Atpūšoties Kaukāzā kopā ar Antonu Čehovu, viņš novērojis, kā “lode atsitusies pret kalnu, nolauzusi milzīgi klinti un tad ar apdullinošu troksni pati uzsprāgusi”.

 

Mobilās lodes cilvēka ceļā
Ball_lightning

Krievu avoti uzskaita vēl virkni mīklainu tikšanos ar lodveida zibeņiem. Piemēram, gadījums ar mākslinieku Vladimiru Lomakinu, kurš 1967. gada 6. jūlijā plkst. 13.30, strādājot savā darbnīcā, ieraudzījis, kā tieši no pretējās sienas ar čaukstoņu, kas līdzīga grāmatas lapu šķirstīšanai, ļoti lēnām izlien būtne ar tumši brūnām acīm un viscaur klāta ar spalvu. Tās ķermeņa garums bijis aptuveni 20 centimetru, bet gar sāniem bijis kaut kas attāli līdzīgs spārniem. Nolidojusi no sienas mazliet vairāk par vienu metru, būtne atsitās pret lineālu, ko mākslinieks izmantoja savā darbā, un acumirklī izzuda. Bet tad Lomakins sev priekšā uz grīdas ieraudzījis lodīti, kas līdzīga diegu kamoliņam. Viņš pārsteigumā pieliecies, lai to paceltu un izmestu laukā, taču tajā vietā ieraudzījis tikai pelēkas krāsas mākonīti, kas jau pēc dažām sekundēm iztvaikojis.

1977. gada 20. novembrī ap plkst. 19.30 pa šoseju netālu no Palangas savā volgā kopā ar pasažieriem braucis inženieris A. Bašķis. Un viņi visi ieraudzījuši nepareizas formas lodi aptuveni 20 centimetru diametrā, kas lēni šķērsojusi – “pārpeldējusi” – šoseju. Augšpusē lode bijusi melna, bet malās sarkanbrūna. Mašīna pārbrauca tai pāri, un “būtne” pagriezās pretējā virzienā, turpinot savu nesteidzīgo gaitu.

Pasaules informācijas avotos minētas krietni vien senākas liecības par šo mīklaino parādību. Negaisa laikā 1718. gada 15. aprīlī Francijas pilsētā Kueņjonā manīti vienlaikus trīs lodveida zibeņi aptuveni viena metra diametrā. 1720. gadā, arī negaisa laikā, mīklaina lode nokritusi kādā citā nelielā Francijas pilsētiņā. Tā atsitusies pret akmens torni, pilnībā to sagraujot. Bet 1845. gadā Parīzē Senžaka ielā lodveida zibens caur kamīnu iekļuvis kāda strādnieka istabā. Pelēkas krāsas kamols haotiski pārvietojies telpā, tad pacēlies gaisā, ieskrējis atpakaļ dūmvadā un tur ar troksni uzsprādzis.

Angļu laikraksts “Daily Mail” 1936. gada 5. novembrī publicējis ziņu par lodveida zobeni. Tajā citēts kāda aculiecinieka stāstījums: viņš redzējis nokaitētu lodi, kas lēnā gaitā nolaidusies no debesīm. Tad tā atsitusies pret māju, sabojājot telefona vadus un aizdedzinot logu koka rāmjus. Lode pazudusi ūdens baļļā, kurā ūdens uz neilgu brīdi uzvārījies.

Dažus nepatīkamus mirkļus 1960. gadā piedzīvojusi ASV GKS kravas lidmašīnas KC–97 apkalpe. Lidojot aptuveni sešu kilometru augstumā, lidmašīnā pēkšņi uzradies kāds nelūgts viesis. Tā bija ugunīga lode aptuveni metru diametrā, kas “ieradās” tieši pilotu kabīnē. Dažādos virzienos brīdi palidoja starp lidmašīnas vadītājiem un tad tikpat acumirklīgi izzuda.

 

Traģiskie gadījumi

Tomēr ne gluži vienmēr satikšanās ar lodveida zibeni beidzas bez sekām. Cieš arī cilvēki. Piemēram, ievērojamā krievu zinātnieka Mihaila Lomonosova palīgs G. Rihmans 1752. gadā šādā situācijā gāja bojā. Lodveida zibens trāpīja viņam tieši galvā.

Traģisks atgadījums bijis arī ASV Ņūmeksikas štatā 1953. gadā. Lodveida zibens ielidojis lielā ūdens rezervuārā un tur uzsprādzis. Sagruva vairākas mājas, bet bojā gāja četri cilvēki. 1977. gada 7. jūlijā divas ugunīgas bumbas nokrita brīvdabas kinoteātrī Ķīnas provincē Fudzjaņā un tur uzsprāga. Bojā gāja divi pusaudži, bet panikā nopietnus miesas bojājumus guva vēl apmēram 200 cilvēku.

Lodveida zibens uzbrukumam bijuši pakļauti arī alpīnisti.

1978. gada 17. augustā, kāpjot Kaukāza kalnos, alpīnistu teltī ieripojis spoži liesmojošs dzeltenas krāsas lodveida zibens. Tad tas turpinājis virzīties pa nometni, dedzinot guļammaisus un nesaudzējot arī cilvēkus. Ievainojumi izrādījās daudz nopietnāki nekā parastie apdegumi.

Viens alpīnists gāja bojā, bet pārējie guva dažādus smagus sakropļojumus. Cietušo muskuļu šķiedras bija apsvilinātas līdz pat kaulam, proti, tā, it kā pilnā sparā būtu darbojies metināmais aparāts!

Malaizijā, Kualalumpurā 1980. gadā parādījies lodveida zibens izraisīja nopietnu traģēdiju. Nodega vairākas dzīvojamās mājas, turklāt ugunīgā lode burtiski vajājusi cilvēkus, nosvilinot apģērbu ar visām no tā izrietošajām traumatiskajām sekām.

 

Jaudīgais tūkstošveidis

Kas tad īsti ir šī parādība – lodveida zibens? Zinātnieki aprēķinājuši, ka katru dienu uz mūsu planētas plosās vismaz 44 000 vētru, bet ik sekundi zemē ietriecas vismaz 100 zibeņu! Taču tie visi lielākoties ir tā dēvētie parastie jeb lineārie zibeņi, kuru mehānisms speciālistiem sen zināms un ir pietiekami labi izpētīts. Parastie zibeņi ir viena no daudzveidīgajām elektriskā lādiņa formām. Ļoti ātra jonizētās gāzes uzkaršana izraisa tās izplešanos un tas jau ir skaņas vilnis jeb tas, ko pazīstam kā pērkonu.

Tomēr joprojām pētniekiem nav izdevies pieņemami izskaidrot to, kas ir lodveida zibens. Tam nepieciešama dažādu zinātnes jomu speciālistu kopdarbība – sākot ar kvantu fiziku un beidzot ar neorganisko ķīmiju. Tomēr ir vairākas precīzas pazīmes, pēc kurām lodveida zibeni var atšķirt no citām dabas parādībām.

 

zibens11. Kāpēc šos zibeņus vispār dēvē par “lodveida”? Vairākums aculiecinieku uzsver, ka redzējuši tieši bumbu. Tiesa, nereti novērotas arī citas formas – sēne, bumbieris, lāse vai bezveidīgi miglai līdzīgi sabiezinājumi.

2. Krāsu gamma ir daudzveidīga – lodveida zibens var būt dzeltens, oranžs, sarkans, balts, zilgans, zaļš, no gaiši pelēkā līdz absolūti melnam. Ir daudz dokumentālo apliecinājumu tam, ka lodveida zibens bieži mēdz būt neviendabīgā krāsojumā vai arī tā krāsas acu priekšā spēj strauji un bieži mainīties.

3. Vistipiskākais lodveida zibeņu izmērs ir no 10 līdz 20 centimetriem diametrā. Retāk novērojami mazākie – 3 – 10 centimetri, un lielākie – 20 – 35 centimetri diametrā.

4. Attiecībā uz lodveida zibeņu temperatūru speciālistiem ir dažādi viedokļi. Visbiežāk min 100 – 1000 grādus (C). Zināms, ka lodveida zibens spēj acumirklī izkausēt stiklu, izlidojot vai ielidojot pa aizvērtu logu.

5. Tā dēvētais enerģijas blīvums – enerģijas lielums uz vienu apjoma vienību – lodveida zibenim ir vienkārši satriecošs. Par to liecina šīs parādības radītās katastrofālās sekas.

6. Lodveida zibens spīdēšana uzliesmojuma laikā svārstās no dažām sekundēm līdz pat vairākām minūtēm. Lodveida zibens var spīdēt gluži kā parasta 100 vatu eklektrospuldzīte, bet bieži vien spēj pamatīgi apžilbināt – teju līdz aklumam.

7. Izplatīts uzskats, ka lodveida zibens pārvietojas, it kā viegli rotējot ar ātrumu 2 – 10 metri sekundē. Katrā ziņā tam nav ne mazāko problēmu panākt bēgošu cilvēku.

8. Lielāko daļu savu “vizīšu” lodveida zibens parasti noslēdz ar sprādzienu, bieži vien sadaloties vairākās nevienmērīgās vai līdzīgās daļās vai vienkārši tūlīt izgaist.

9. Visgrūtāk ir izskaidrot lodveida zibens uzvedību.

To nebaida nekādi šķēršļi, tam ļoti patīk ienākt cilvēku mājokļos caur logiem, vēdlodziņiem u. tml. Ir liecības par to, ka lodveida zibens spēj mierīgi iziet cauri pat visbiezākajām sienām, kokiem un akmeņiem. Novērots, ka tas nav vienaldzīgs pret elektrības rozetēm, dažādiem slēdžiem, kontaktiem. Nokļūstot ūdenī, lodveida zibens spēj zibenīgi to uzvārīt.

Šīs mīklainās bumbas bieži vien bez jebkādas izšķirības sadedzina vai izkausē visu, ko sastop savā ceļā. Ir piefiksēti īpaši mīklaini gadījumi, kad lodveida zibens sadedzinājis cilvēka apakšveļu, atstājot absolūti neskartu virsģērbu. Tas acumirklī “noskuvis” visu cilvēka apmatojumu vai izrāvis no rokām metāliskos priekšmetus, pašu cilvēku aizsviežot tālu prom.

Reiz lodveida zibens monolītā gabalā sakausēja visas monētas, kas bija kāda nelaimīgā upura maciņā, bet itin nemaz neskāra papīra banknotes. Kā superaugstfrekvences elektromagnētiskā starojuma intensīvs avots tas spēj izsist no ierindas tālruņus, televizorus, radiouztvērējus un citas iekārtas, kurās izmantotas spoles un transformatori. Bet nereti lodveida zibens izstrādā īpaši unikālus “stiķus”. Piemēram, sastopoties ar lodveida zibeni, cilvēkiem pēkšņi no pirkstiem pazūd visi gredzeni. Turklāt šāda zibens izstarojumi ļoti nelabvēlīgi iespaido cilvēka psihi, provocē halucinācijas, nemotivētas galvassāpes un baiļu sajūtas.

 

Versijas un hipotēzes

Zinātnieki piedāvā dažas šīs mīklainās dabas parādības rašanās hipotēzes. Tiesa, pietrūkst drošas lodveida zibens radīšanas metodikas kontrolējamos laboratorijas apstākļos. Pagaidām eksperimenti nav devuši neapstrīdamus rezultātus. Zinātnieki pēta “kaut ko”, bet nevar apgalvot, ka pēta tieši pašu lodveida zibeni.

Visizplatītākie bijuši ķīmiskie modeļi, bet tagad tos nomainījušas “plazmas teorijas”. Atbilstoši tām zemes dzīļu tektonisko spriegumu enerģija var atbrīvoties ne tikai zemestrīču rezultātā, bet arī kā elektriskie lādiņi, elektromagnētiskais starojums. Lineārie un lodveida zibeņi, kā arī plazmoīdi, proti – koncentrētas enerģijas sabiezējumi.

Vācu fiziķis A. Meisners atbalsta teoriju, ka lodveida zibens ir karstas plazmas kamols, kurš mežonīgā ātrumā griežas, pateicoties sākotnējam impulsam, ko tam piešķīris lineārais zibens.

Elektrotehniķis G. Babats jau Otrā pasaules kara laikā veica eksperimentus ar augstfrekvences strāvām un negaidīti izraisīja lodveida zibeni. Tādā veidā radās vēl viena hipotēze: centrtiecīgajiem spēkiem, kas tiecas saraut ugunīgo lodi gabalos, pretdarbojas lielā griešanās ātrumā dzimstošie noslāņojušos lādiņu pievilkšanās spēki. Taču arī šī hipotēze nespēj izskaidrot lodveida zibens pastāvēšanas ilgumu un tam piemītošās grandiozās enerģijas.

Daži pētnieki izteikušies, ka lodveida zibens ir tā dēvētā lielizmēra svārstību kontūra. Zibens uztver radioviļņus, kas rodas pērkona lādiņos, proti, saņem enerģiju no malas. Vēl citi atbalsta pieņēmumus, ka lodveida zibens ir veidojums, kas radies, parastajam lineārajam zibenim saduroties ar gāzveida ķīmiski aktīvām vielām. Tās katalizatora klātbūtnē sadeg kā dūmu un putekļu daļiņas. Tiesa, zinātnei vēl nav zināmas vielas ar tik kolosālu siltumradīšanas spēju.

Un vēl pastāv teorija, ka lodveida zibens ir tā dēvētais toroīdais strāvas apvalks un gredzenveida magnētiskais lauks. Kad šie divi spēki savstarpēji mijiedarbojas, no lodes iekšējās daļas izdalās gaiss. Elektromagnētiskie spēki tiecas saraut lodi, bet gaisa spiediens, gluži otrādi, cenšas to sakopot. Ja šie spēki ir līdzsvarā, tad lodveida zibens iegūst zināmu stabilitāti.

Ir arī naivākas versijas. Anomālo parādību pētnieks Vinsents H. Gediss uzskata, ka uz Zemes līdztekus olbaltuma dzīvības formai jau sen eksistē arī kāda cita. Šīs dzīvības, ko pētnieki piedāvā dēvēt par elementāliju, iedaba ir līdzīga lodveida zibenim. Ugunīgajiem elementiem piemīt ārpuszemes izcelsme, bet to uzvedība liecinot par gluži konkrētu intelektu, proti, nepieciešamības gadījumā tie ir spējīgi pieņemt visdažādākās formas.

Amerikāņu fizioķīmiķis Deivids Tērners atbalsta versiju, ka citas pārdabiskās parādības, piemēram, poltergeists un pirokinēze, arī esot saistītas ar lodveida zibeņiem. Šo mīklu pamatā ir līdzīgi elektriskie un ķīmiskie procesi. Tiesa, laboratorijas apstākļos arī šo pieņēmumu pagaidām vēl nav izdevies apstiprināt.

Ir arī vēl oriģinālākas versijas. Lodveida zibeņi patiesībā esot tikai… optiska ilūzija. Šīs idejas būtība ir tāda, ka spēcīga uzliesmojuma laikā parastais lineārais zibens, pateicoties fotoķīmiskajiem procesiem, cilvēka acs tīklenē atstāj tādu kā nospiedumu plankuma veidā. Un šāds “redzējums” varot ilgt līdz pat 10 sekundēm. Tiesa, šo hipotēzi ļoti nopietni apgāž jau uzkrātie lodveida zibeņu fotoattēli…

 

 

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Neatcros vairs, kurā datumā tas bija, vēlu vakarā Liepāā ap pl.23. Nāca negaiss no ezera puses, pie debesīm parādījās tieši tāds aplis, zaigokošs kā bildē- tas ceļoja pa Debes jumu turpu- atpakaļ, brīžam stāvēja uz vietas, kvēloja te spošāk, te blāvk kādas 15 min un beidzot izzuda. Domāju sākumā, ka kāds izšāvis raļeti ar parašūtu, bet tās jau nestāv un vietas un neklejo pa Debess jumu. Žēl tikai, ka nav laba fotoaparāta- ar “ziepju trauku” tumsā nekas nesanāk.Paldies par rakstu.

Ar motorizētu čemodānu var sasniegt ātrumu 13 km/hJa kādreiz lidostā radusies nepieciešamība dažu minūšu laikā nokļūt no viena termināļa uz otru, lai paspētu uz savu reisu, lielisks sabiedrotais būs motorizētais čemodāns "Modobag".
Vietnes "nozagts.com" un "Toma joki" nonākušas arī Drošības policijas redzeslokāSavstarpēji saistītās interneta vietnes "nozagts.com" un "ukradeno.com", kā arī viena no populārākajām sociālā tīkla "Facebook" lapām latviešu valodā "Toma joki" ir Drošības policijas redzeslokā, tomēr dienesta pārstāvji nekomentē šo interneta resursu saistību ar personām, kas saņem Krievijas finansējumu un izplata Krievijas ideoloģisko propagandu.
FOTO: Divi BMW "nesadala" Marijas ielu; viens ietriecas graustā (2)Pēc divu "BMW" automašīnu sadursmes Elizabetes un Marijas ielas krustojumā šovakar, viena no tām ietriecās Marijas ielas graustā.
Uzmanību, šoferīši! Rīt darbu uzsāks vēl 20 stacionārie fotoradari; arī Grobiņā, Līgatnē, Rubenē (5)Pamatojoties uz Ministru kabineta 8.novembra konceptuālo ziņojumu par stacionāro fotoradaru ieviešanas gaitu, otrdien, 6.decembrī uz Latvija autoceļiem sāks darboties otrajā kārtā paredzētie 20 stacionārie fotoradari.
Draugiem Facebook Twitter Google+