Ļodzīgais tilts uz laimīgo zemi. “LA” reportāža no Austrijas un Vācijas pierobežas 3
Raudoši bērni, izmisums, sīrieši ar maģistra grādu, ārsti un inženieri. “Bēgļi” no Marokas, kuri ieradušies meklēt darbu celtniecībā. Irākiešu jaunieši, kuri izskatās kā atbraukuši “Erasmus” programmā ar pilnu servisu. Pārguruši brīvprātīgie, kuru viedoklis daudz neatšķiras no to demonstrantu uzskatiem, kuri iebilst pret imigrantu uzņemšanu: bēgļu par daudz, mēs netiksim galā, šis viss ir jāaptur. Policisti, kuriem noriebies katru dienu stāvēt sasvīdušo zeķu smirdoņā un darīt policistam pazemojošu darbu, bet kuri nedrīkst neko skaļi teikt. Sīrietis, kurš pārmet Vācijai: “Ja jau viņiem mūs tā vajag, kāpēc neatsūta lidmašīnas uz Stambulu, bet liek iet šo pazemojošo ceļu?” Cilvēki, kuri domā, ka Vācijā viņiem uzreiz būs māja un mašīna, un kuri pēc tam rūgti viļas. Irānietis, kurš kājām grib iet atpakaļ uz Tuvajiem Austrumiem, jo Vācijā viņam vairs nepatīk. Vācijas pierobežas pilsētiņas Freilassingas iedzīvotāji, kam jāstāv sastrēgumos robežkontroļu dēļ. Austrieši, kuri blefo, cenzdamies visus bēgļus uzgrūst vāciešiem un pat bēgļu noziegumus nereģistrē – jo tad nāktos reģistrēt pašus bēgļus pie sevis.
Šāda aina man paveras, vairākas dienas uzturoties Vācijas un Austrijas pierobežā un vērojot, kā notiek migrantu pārvietošanās un sadale. Atjaunojot robežkontroli ar Austriju, bēgļu plūsmu uz Vāciju no haotiskas straumes izdevies pārvērst organizētā procesā. Bēgļu pieplūdumu gan kontrole nemazina. Galveno labumu tā sniedz pašiem migrantiem – viņu ceļš kļuvis drošāks un ērtāks. Kā notiek robežpāreja? Par to reportāža no Austrijas–Vācijas robežas.
Reportāžu lasiet 25. novembra “Latvijas Avīzē” vai “Latvijas Avīzes” e-izdevumā.
