Ināra Šure: Loģiski, ka pie samilzušās darbaspēka problēmas investori norauj stopkrānu 1
Autore: Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas (LPUF) padomes priekšsēdētāja Ināra Šure
Pārtikas nozarē ir daudzas samilzušas problēmas, kurām nepieciešams steidzīgi rast risinājumu. Lai to paveiktu, pie reāliem darbiem būtu jāķeras klāt ne vien Zemkopības, bet arī citām ministrijām.
Piemēram, darbaspēka problēma nav tikai vienas ministrijas vai pārtikas nozares jautājums, jo ietekmē un arvien vairāk un tiešāk negatīvā nozīmē skars valsts ekonomiku kopumā.
Mēs par darbaspēka problēmu runājam divus gadus, piedāvājam risinājumus, bet dzīvē tie netiek ieviesti.
Nianse, ko vēlos uzsvērt – trūkst ne vien augsti kvalificēta darbaspēka, bet arī vidējas kvalifikācijas speciālistu, piemēram, operatoru pie ražošanas līnijām, elektrokāra vadītāju, konditoru, maiznieku utt. Pārtikas nozarē vidēji pietrūkst ap 10% darbinieku.
Darbaspēka trūkums savukārt kavē investīciju piesaisti – kāpēc ieguldīt jaunas ražošanas līnijas uzstādīšanā, ja pietrūkst darbaroku, lai apkalpotu esošās jaudas. Loģiski, ka investori norauj stopkrānu.
Pārtikas nozare, kas nodrošina ap 20% no valsts eksporta kopīgās vērtības, patlaban ir nonākusi apburtajā lokā – no mums prasa celt ražīgumu, kāpināt eksporta apjomus, bet tas nav iespējams bez investīcijām.
No šī loka ir jāizraujas un nav jāizgudro divritenis.
Mēs esam par kontrolētu imigrācijas politiku, ko igauņi jau sekmīgi realizē, saprotot, ka darbaspēka trūkums ir kā spēkrats, kas mēģina braukt uz priekšu ar norautu stāvbremzi.
Mēs pārmaksājam ārvalstu darbiniekiem, jo likums nosaka maksāt valsts vidējo algu, kas pārsniedz nozares vidējo algu. Mūsu priekšlikums ir mainīt šo regulējumu.
Lai uzņēmumi varētu celt produktivitāti un savu konkurētspēju gan vietējā, gan starptautiskajos tirgos, piedāvājam ieviest kontrolētu ārvalstu darbaspēka ievešanu uz ierobežotu laiku.
Tas palīdzētu rast trūkstošās darbarokas, un uzņēmumi šajā laikā varētu investēt, lai celtu ražīgumu.
Runājot par nodokļu sistēmu, visi labi atceras, ka valdība solīja neveikt nekādas izmaiņas līdz 2021. gadam. Aprīļa sākumā Saeimas deputāti noraidīja priekšlikumu piemērot samazināto PVN likmi pārtikai.
Ar šo lēmumu tika ignorēts, ka Latvija ir starp ES valstīm ar vienu no augstākajiem PVN slogiem uz pārtiku, jo lielākajā daļā ES dalībvalstu piemēro samazinātās PVN likmes pārtikas produktiem.
Ja reiz ir cieta apņemšanās nodokļus neaiztikt, tad varam saprast, ka šobrīd lēmums bija negatīvs.
Tas, ko nevaram saprast – kāpēc tagad galdā ir celts priekšlikums ieviest jaunu akcīzes nodokli bezalkoholiskajiem dzērieniem? Turklāt mērķis ir jauno nodokli ieviest 2020. gadā, pārkāpjot solījumu nodokļus nemainīt, kur nu vēl ieviest jaunus līdz 2021. gadam.
Pirms izteikt šādus priekšlikumus, īpaši jau nodokļu jomā, būtu vērtīgi izanalizēt citu valstu pieredzi.
Nav tālu jāmeklē. Dānijā akcīzes nodoklis bezalkoholiskajiem dzērieniem tika piemērots kopš aizvadītā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem. 2014. gadā dāņi šo nodokli atcēla, un šo dzērienu patēriņš faktiski nav palielinājies.
Arī Igaunija apsvēra šādu risinājumu, bet, izvērtējot visus par un pret, atteicās no ieceres, neredzot ieguvumus.
Mūsu aicinājums būtu politiķiem labāk koncentrēties uz problēmām, kam ir nepieciešams risinājums un nepieciešams ātri, nevis nākt klajā ar populistiskām iniciatīvām, nometot mēslainē pašu dotos solījumus.
