Pasaulē
Eiropa

Lokomotīves manevrē0


Eiropas Tautas partijas kampaņas startā otrdien Atēnās Manfreds Vēbers tika pasniegts kā visus mūs pārstāvošs, apspēlējot viņa uzvārda “Weber” pirmos divus burtus, kas angliski nozīmē “mēs”.
Eiropas Tautas partijas kampaņas startā otrdien Atēnās Manfreds Vēbers tika pasniegts kā visus mūs pārstāvošs, apspēlējot viņa uzvārda “Weber” pirmos divus burtus, kas angliski nozīmē “mēs”.
Foto: Aristidis Vafeiadakis/ZUMA WIRE/SCANPIX

Gandrīz visi Eiropas politisko saimju izvirzītie “Spitzenkandidaten” – vadošie kandidāti jeb Eiropas Komisijas priekšsēdētāja amata pretendenti – ieguvuši bagātu pieredzi darbā Eiropas Parlamentā vai Eiropas Komisijā.

 

Vēbers un Timmermanss

Eiropas Tautas partijas (ETP) kandidāts, Vācijas kristīgo bloku un konkrēti Bavārijas Kristīgi sociālo savienību pārstāvošais Manfrēds Vēbers ir Eiroparlamenta deputāts kopš 2004. gada un vada ETP politisko grupu kopš 2014. gada. Viņš toties nekad nav strādājis valdībā. To var uzskatīt par trūkumu, bet savā ziņā uzlūkot kā plusu, jo Berlīnes nostāja ne vienmēr bijusi Eiropu vienojoša. Un kaut gan kanclere Angela Merkele paudusi viņa kandidatūrai atbalstu “no visas sirds”, Vēbera viedoklis, piemēram, gāzes vada “Nord Stream 2” izbūves sakarā atšķiras no Vācijas valdības ieturētās līnijas. Viņš atkārtoti izteica iebildumus pret šo projektu nedēļas sākumā intervijā izdevumam “Polska The Times”.

Oficiālu priekšvēlēšanas kampaņas tūri Vēbers uzsāka otrdien Atēnās, kad publiskoja divpadsmit punktos īsi izklāstītu sava veida rīcības programmu jeb manifestu. Viņš neatbalsta Turcijas uzņemšanu ES, paredz palielināt robežsardzes personāla skaitu un pilnvaras, izveidot “Eiropas FIB”, institucionālo reformu jomā ir ieceres ieviest jaunu efektīvāku tiesiskuma principu aizstāvības mehānismu, atcelt novecojušus tiesību aktus un samazināt funkcionāru skaitu, taču tiek uzskaitīti arī vairāki sociāla rakstura solījumi – radīt piecus miljonus darba vietu, lai palīdzētu cīnīties pret jauniešu bezdarbu, atvieglot hipotekāro kredītu izsniegšanu jaunām ģimenēm, izstrādāt “pretvēža ģenerālplānu”, veicināt senioriem paredzētu viedo māju ierīkošanu, akcentēt bērnu tiesības, iekļaujot tirdzniecības līgumos klauzulu par bērnu darba aizliegumu. Tāpat pausta apņemšanās sekmēt videi draudzīgu tehnoloģiju ieviešanu un panākt, lai tiktu noslēgts starptautisks līgums par vienreiz lietojamu plastmasas izstrādājumu aizliegšanu.

Žana Kloda Junkera vadītās Komisijas pilnvaru termiņš beidzas novembrī, tātad pēc breksita. Junkers aiziet, bet viņa atstātā augstākā krēsla tīkotāju pulkā ir arī sociālistu izraudzītais EK priekšsēdētāja pirmais vietnieks Franss Timmermanss, kuram tādējādi cīņā par amatu gribot negribot nākas uzņemties Komisijas veiksmju un neveiksmju galvenā iemiesotāja lomu. Daudziem viņa persona saistās ar sankciju procedūru, kas ievadīta pret Poliju, un citiem “audzināšanas” pasākumiem tiesiskuma principu ievērošanas jomā.

Tas diez vai vairo Timmermansa izredzes, lai gan viņam šķietami piemīt amatam nepieciešamās iezīmes: dzimis – teju simbolisks fakts – Māstrihtā, pārvalda sešas valodas, bijis diplomāts, Eiropas lietu valsts sekretārs Nīderlandes valdībā un ārlietu ministrs, turklāt izdevums “Politico” viņu nodēvējis par “ES labāko komunicētāju 21. gadsimtā”. Timmermanss izmanto šīs spējas, lai mēģinātu saliedēt iespējami plašākas aprindas zem ilgtspējīgas attīstības, aprites ekonomikas un sociālā taisnīguma lozungiem.

Pastāv variants, ka saglabāsies Eiroparlamenta vairākuma kodols, ko tagad veido ETP grupa un Sociālistu un demokrātu progresīvās alianses grupa. Tas izrietēja arī no telekanāla “France 24” un radiostacijas “RFI” pagājušajā nedēļā sarīkotajām debatēm starp Vēberu un Timmermansu. Dzīvāka vārdu pārmaiņa izvērtās gandrīz vienīgi par stingras budžeta politikas lietderību un ietekmi. Tiesa, debates ilga aptuveni pusstundu, tāpēc dalībnieki nepaguva īpaši izvērsties. Varbūt jāpiemin vienīgi migrācijas problēmu sakarā izteiktā Vēbera ideja par Āfrikas lietu komisāra amata ieviešanu un kaimiņu kontinentam nepieciešamo Māršala plānu. Bet skaidrs arī, ka Parlamenta vairākums vairs nebalstīsies uz divām politiskajām saimēm vien, vajadzēs rast sabiedrotos.

 

Konservatīvie

Vēbera ieskatā sociālisti un liberāļi ir ETP “dabiski sabiedrotie”. Taču partneru lokā tāpat iekļaujama Eiropas konservatīvo un reformistu grupa, kas balsojumos bieži pieslejas Tautas partijai. Bet, viņaprāt, nevajadzētu atraidīt arī Mateo Savīni “Līgu” ar nosacījumu, ka Itālijas vicepremjera partijas cilvēki pamet Marinas Lepēnas savākto un faktiski joprojām stipri ietekmēto kompāniju (“Nāciju un brīvības Eiropu”) un piebiedrojas konservatīvajiem. Tomēr situācija arvien nav izkristalizējusies, tāpat kā Salvīni nodomi.

Savukārt breksita haoss vājina Konservatīvo un reformistu saimi, ko 2009. gadā Apvienotās Karalistes premjera Deivida Kemerona ierosmē izveidoja no ETP aizgājušie briti. Parlamenta grupā kupli pārstāvēta arī Polijas partija “Likums un taisnīgums” un Beļģijas “Jaunā flāmu alianse” (“N–VA”), taču nākotne ir dažādu spekulāciju miglā tīta. Tiek runāts par “Itālijas brāļu” vai Salvīni “Līgas” un Orbāna “Fidesz” varbūtēju piepulcēšanos vai alianses iespējām, taču šie ambiciozie politiķi varētu ķerties pie patstāvīgu ieceru īstenošanas.

Tikmēr Konservatīvo un reformistu listes vadošais kandidāts Jans Zahradils, čehu eirodeputāts ar lielu stāžu (no 2004. gada), bijušā premjera Vāclava Klausa politiskais padomnieks, klāsta savas priekšvēlēšanu kampaņas tēmas. Galvenās prioritātes ir trīs – reformēt Eiropas izpildvaras iestādes decentralizācijas virzienā, padarīt ES par līderi pasaules tirdzniecībā un ES ārējo robežu nostiprināšana. Zahradils pozicionējas arī kā Austrum­eiropas valstu interešu aizstāvis un Francijas prezidenta Emanuela Makrona vīziju kritizētājs.

 

Liberāļi

Vai deputāti, kuri ievēlēti no Francijas valdošās partijas un tās sabiedroto listes ar nosaukumu “Renesanse”, iekļausies Eiropas Liberāļu un demokrātu apvienības grupā? Lūk, viens no intriģējošākajiem jautājumiem. Liberāļi, saglabādami plašākas manevra iespējas, izvirzījuši nevis vienu “Spitzenkandidat”, bet gan augstāko amatu pretendentu “Eiropas komandu”. Tajā izceļas ES konkurences komisāre bijusī Dānijas premjere Margrēte Vestagere, taču viņa nokaitināja Makronu, noraidot dzelzceļa transporta lieluzņēmumu “Alstom” un “Siemens” apvienošanos. Vestagere pirms pāris nedēļām viesojās Parīzē, lai aizstāvētu savus un kopumā Komisijas lēmumus, un kā vienmēr darīja to pārliecinoši, bet tas negarantē viņai franču atbalstu.

 

Zaļā un citas nokrāsas

Ekoloģijas tēmas ir topā, tāpēc šīs jomas speciālisti vai politiskie entuziasti atrodami gandrīz katrā deputātu kandidātu sarakstā. Uz panākumiem, protams, cer arī, ja tā drīkst sacīt, autentiskie zaļie, kuri pērnruden Berlīnē notikušajā kongresā iebalsoja “Spitzenkandidaten” statusā vācieti Ska Kelleri un nīderlandieti Basu Ekautu. Abi ir eirodeputāti un sakās esam atvērti sadarbībai pat ar labējo Tautas partiju, taču izvirza attiecīgas prasības. Viņi varētu noplicināt elektorāta apcirkņus galvenokārt radikāli kreisajā flangā, ko pārstāv Eiropas Kreiso spēku partijas izvirzītie vadošie kandidāti – slovēniete Violeta Tomiča un Beļģijas tēraudrūpniecības nozares arodaktīvists Niko Kijē.

Bet šos kandidātus spēj aizēnot bijušais Grieķijas finanšu ministrs, Eiropas kustības “DieM 25” dibinātājs Janis Varufakis, kurš pieteicies startēt Vācijā. Kāpēc tur? “Ja jūs gribētu panākt pārmaiņas Romas impērijā, vajadzētu sākt ar Romu. Vācija ir Eiropas ekonomikas sirds, motors, kas to darbina, vai nu mums tas patīk vai ne.” Un Vācijai eiropeiska domāšana esot raksturīgāka nekā, piemēram, Francijai. Arī viņa programmatiskās nostādnes ir zaļi ietonētas un paredz, teiksim, ES budžeta palielinājumu, ko segtu oglekļa dioksīda nodoklis un finanšu transakciju nodoklis.

LA.lv