Mobilā versija
Brīdinājums -0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
23. marts, 2012
Drukāt

Lolita Cauka: “Pasauli vairs pārveidot negribu”

cauka_ts_11

Latvijas Teātra darbinieku savienība kā katru gadu, atzīmējot Starptautisko teātra dienu, pasniegs balvas teātra māksliniekiem par izciliem sasniegumiem. Nākampirmdien Eduarda Smiļģa Teātra muzejā Lilitas Bērziņas balvu saņems Nacionālā teātra aktrise Lolita Cauka. 


Balvai viņa tika izvirzīta par Violetas lomu T. Letsa lugā “Osedžas zeme” Valtera Sīļa režijā, spilgti nospēlētām otrā plāna lomām – Veco Zapu “Ādama stāstā”, Kņazieni Mjagkuju Tolstoja “Annā Kareņinā”, kā arī dzimtsarakstu nodaļas darbinieci R. Paula un L. Langas lugā “Leo. Pēdējā bohēma”.

Atšķirībā no “Spēlmaņu nakts” skatuves naglām, ko var saņemt vairākkārt, Lilitas Bērziņas balvu piešķir tikai reizi mūžā un uz visiem laikiem.

 

– Egoisms, greizsirdība, narkomānija – jūsu atveidotā Violeta “Osedžas zemē” pavisam noteikti nepieder sievietēm, kas rosinātu vēlmi līdzināties. Kā tuvojāties šim spēcīgi uzrakstītajam, taču skarbajam tēlam?

L. Cauka: – Grūti un mokoši. Kā visi labi autori, T. Lets dod variāciju iespējas. Bet savam ceļam lomas atveidē jāatrod tieši savējais, īstais, vienīgais. Katrā cilvēkā, arī aktierī paslēpts viss. Ja domājam tur tikai labo esam, sevi idealizējam. Ja saredzam tikai slikto, pārāk noliekam. Dzīvē bieži, labu gribēdams, izdari ļaunu, bērnu mīlestību gribi pirkt par katru cenu. Varbūt mana varone citādi būtu dzīvojusi savu dzīvi, ja tikusi pāri vīra nodevībai, māsas nodevībai… Izšķirīgi, kurām iekšējām kolīzijām ļaujam izpausties uz āru, cik protam pār sevi valdīt un vairāk vai mazāk vadīt pašiem savu dzīvi. Saskaroties ar Violetu, negaidīti atklāju: oho, manī ir arī kaut kas tāds…

– Cik jums pašai izdevies vadīt savu dzīvi, būt sava likteņa lēmējai?

– Viss ir aktiera rokās, un aktiera rokās nav nekas. Ja tevi režisors nepamanīs, neko darīt. Ja dod skaistu lomu, viss atkarīgs no sevī, no savā dzīvē sakrātā. Bagāts radošs posms vairākus gadus man bija Mazajā zālē. Mikam (režisors Mihails Kublinskis) padevās interesantas izrādes, bet viņš tolaik bija tā kā mazliet kritis nežēlastībā. Atceros, kādā uzvedumā puse izrādes darbība risinājās baseinā ar ūdeni. Kad pēc vairākiem gadiem baseins parādījās uz lielās skatuves, visi pārsteigumā noelsās: o, kāda izdoma! Taču nekā jauna tur nebija. Daudzējādā ziņā Mihails Kublinskis bija tāds režisors, kas gāja laikam pa priekšu.

– Daudziem ar jūsu vārdu vispirms saistās jaukā Rūta, viena no trim līgavām “Vella kalpos”. Ja jūs tagad satiktu to meiteni, kas toreiz filmējās latviešu visu laiku labākajā bestsellerā, kā jūs abas saprastos?

– Es uz viņu skatītos ar lielu sirsnību. Kāda naivitāte, tīrība, ticība pasaulei, teātrim! Taču skatuve nav rožu dārzs. Pēc lielās nodarbinātības un titullomām aktrises karjeras sākumā Liepājas teātrī man nāca tukšs posms.

 

Pēkšņi tevis vairs it kā nav, nulle ar mīnusa zīmi. Vispār tādi brīži nemaz nav tik slikti, pat svētīgi. Tikai – nekļūt ļaunam, ciniskam, nenodot sevi. Nemeklēt aplinkus ceļus un iet garām tām durvīm, pie kurām varētu regulāri pieklauvēt. Tam nedrīkst ļauties. Lai tad, kad tukšuma posms ir galā, varētu tālāk strādāt tīrām rokām.

 

Skatījos, kā mana draudzene Astrīda Kairiša mēģina. Runājām, vērtējām, kas izdevies, kas ne. Tikpat labi es būtu varējusi sēdēt zālē un aiz skaudības grauzt nagus. Bet tajā nosacīti tukšajā laikā es daudz ieguvu.

Tagad dīvainā kārtā manos gados esmu ļoti aizņemta. Protams, apzinoties, ka teātris ir jauno māksla, nebūvēju dižas nākotnes ainas un gaisa pilis. Tas nebūtu reāli. Pat pasaules dramaturģijā mana vecuma sieviešu lomu nav daudz. Mani baida kas cits – jauno aktieru pārprodukcija. Ir ļoti daudz talantīgu cilvēku, bet nekad viņi visi nevar būt nodarbināti. Ir nevalstiskie teātri, projekti, taču formas saglabāšanai vismaz jaunībā aktierim ir jāstrādā regulāri. Baidos, ka regularitātes trūkuma dēļ pēc gadiem būs daudz salauztu likteņu. Jaunais cilvēks nebūs īstenojies aktiera profesijā, neko citu dzīvē neapgūs, jo viņam būs grūti atteikties no narkotikas, ko sauc – teātris. Ar trim bieži vien netalantīgiem un pat ar ļaunuma piedevu slacītiem spalvas vilcieniem aktieri var iznīcināt arī kritiķis. Piemēram, kritiķu dēļ mūsu Nacionālajā teātrī vairs nav Ivara Stonina. Viņš bija starp maniem jaukākajiem partneriem, zinu, cik aizrautīgi strādāja. Un ne ar kādu narcismu neslimoja! Tās bija augstprātīgas, tukšas pļāpas, muļķības. Nepelnīts nopēlums var salauzt jaunu cilvēku, viņš var zaudēt ticību sev. Un tāds mākslā kļūst impotents. Negribu, lai mūsu darbu vienmēr slavētu. Gaidu pamatojumu, vērtējumu, analīzi, kādēļ nav izdevies labi iecerētais. Esmu lasījusi arī daudz labas kritikas. Piemēram, ar interesi gaidu Edītes Tišheizeres recenzijas. Varu nepiekrist viņai, oponēt, strīdēties, bet Edīte vienmēr raksta ar cieņu pret aktieri, darba darītāju.

– Skarbu kritiku izpelnījies arī iestudējums “Kapu svētki”.

– Jaunajai autorei Aivai Birbelei ar akmeni nemetīšu, jo spēlēju viņas lugā. Zināt, kas jocīgi? Kā uz skatuves atskan “bļ…”, zālē gluži vai ovācijas; pasprūk “mauka” – tas pats. Atliek iemest vienu necenzētu vārdu, un zāle uzvirmo. Pēc tam garderobē, mēteļus velkot, un pa kaktiem čukst: fui, fui, fui… Protams, rupjībām nebūtu jāskan no teātra skatuves. Bet arī citās situācijās esmu novērojusi dīvainas nesakritības starp latviešu publiski skaļi teikto un šaurākā lokā runāto. Tāda savāda, neizprotama divkosība.

– Esat starp retajām aktrisēm, kurai izdevies vienu un to pašu skaistu lomu – kalponi Līzi Blaumaņa “Indrānos” – spēlēt teātrī un pēc pāris gadiem kinofilmā.

– Teātrī Kublinska režijā Velta Līne un Kārlis Sebris radīja brīnišķīgu veco Indrānu pāri. Visiem likās, tas jāiemūžina filmā. Pirmajā filmēšanās dienā mēs ar filmas režisoru un scenārija autoru Gunāru Cilinski tā sastrīdējāmies, ka gandrīz aizgāju no uzņemšanas laukuma.

 

Iedomājos: lauki, kalpone “Indrānos”, tātad esmu, kādu Dievs radījis. Izķemmē matus, nomazgā muti un bez neviena smiņķa ej un spēlē. Cilinskis, liels estēts un dāmu skaistuma cienītājs, negrimētu ieraudzījis, smalki aizrāda: varbūt skropstas mazliet spilgtākas, lūpas arī. Es pretim.

 

Vēlāk operators Miks Zvirbulis teica, ka pirmo reizi mūžā sastopot aktrisi, kas cīnās nevis par to, lai uz ekrāna būtu skaistāka, bet pretējo. Biju iedomājusies: nu kā ar krāsotām lūpām, acīm spēlēšu kalponi “Indrānos”! Acu priekšā prototips: mana lauku tante pilnīgi pieglaustiem matiem, bez mazākās smiņķa kārtas. Beigās tā arī palika. Kad filma jau bija gatava, Gunārs Cilinskis atzina, ka taisnība bijusi man.

– Izrādās, esat spītīga.

– Neesmu kaprīza. Bet, ja par savu darbu no visas sirds esmu pārliecināta, varu būt diezgan iecirtīga. Agrāk jaunībā visu, kas uz mēles, teicu tieši acīs. Un, jo ātrāk, jo labāk. Gribēju pārveidot pasauli. Tagad dzīve iemācījusi, ka reizēm labāk paklusēt. Bet tikai ne melot. Dzīvē melus neciešu par visu vairāk. Tāpat kā negodīgumu un lišķību. Man ir vēl kāda pārliecība: nekad nevajag sist gulošos. Diemžēl mūsu profesijā tas bieži notiek. Ja redzi, ka mākslinieka sniegums ir viņa griesti un arī viņš pats apzinās savu gulbja dziesmu, nesit. Paklusē.

– Esat sabiedrībā iemīļoto Siguldas Operas mūzikas svētku rīkotāja Daiņa Kalna dzīvesbiedre. Cik viegla vai grūta ir šī loma?

– Ja mēs ielūkotos daudzstāvu mājas dzīvoklīšos, redzētu, ka gandrīz katra sieviete kaut ko stiepj un stumj (pasmaida)… Nezinu, vai gribētu blakus vīrieti mīkstās čībās ik vakaru pie televizora… Nē, šādi ir daudz interesantāk! Varbūt labāk nekā citi zinu, ka Siguldas opermūzikas svētki divdesmit gados izvērtušies tik krāšņi, pateicoties Daiņa ārprātīgam darbam un pilnīgai apsēstībai ar šo ideju. Savu iespēju un saprašanas robežās viņam palīdzu. Šobrīd esam lielas problēmas priekšā. Arvien vairāk kļūst to, kas nevar atļauties atnākt un nopirkt biļeti visai ģimenei. Tāpēc jau Dainis Kalns meklē sponsoru, lai biļetes cena nebūtu jāceļ vien bagātniekiem sasniedzamos augstumos. Runājam: šogad ir milzu interese no Krievijas bagātā skatītāja, arī Eiropas.

 

Bet vai mums pārvērsties par “Siguldas vilni”, kur bagātajiem izklaidēties un atstāt savu naudu? Tāpēc man sāp nesapratne, kādēļ arī valsts nevarētu atbalstīt opermūzikas svētkus. Negribētos zaudēt to fantastisko noskaņu – kā nāca tauta, kā pēc izrādes sēdēja klusumā, un tikai tad nogranda vētraini aplausi.

 

Skaistums ir pārpildītajos pasažieru vagonos un nevis pārdesmit lepnās mašīnās.

– Ar kādām izjūtām saņemat Lilitas Bērziņas balvu?

– Ar šo aktrisi saistās manas pirmās teātra atmiņas. Kā bērns sēdēju un skatījos “Uguni un nakti”. Joprojām acu priekšā divas lietas – Lilitas Bērziņas melnās bizes un elles skats. Dzīvē caur elles lokiem esmu izgājusi, tagad jātiek pie melnajām bizēm (pasmaida).

 

Radošā vizītkarte

LOLITA CAUKA

Dzimusi 1946. gadā.

1970. gadā sākusi stādāt Liepājas teātrī.

Kopš 1974. gada Nacionālā teātra skatuves māksliniece.

Lomas filmās: “Velna kalpi” (1971) un “Velna kalpi velna dzirnavās” (1972) un “Indrāni” (1991).

Ilggadēja Latvijas Teātra darbinieku savienības vadītāja.

Kopā ar vīru ķirurgu Daini Kalnu piedalījusies Operas svētku rīkošanā un norisē.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+