Foto: Environwaste.com

Londonā atkritumos atrastais kauls, visticamāk, tomēr nepieder pāvestam 1

Atkritumu apsaimniekošanas uzņēmuma darbinieks Londonā starp izmestajiem priekšmetiem atradis kārbiņu, kurā glabājas kaula fragments. Pati kārbiņa aizzīmogota ar sarkanu vasku, pārsieta ar sarkanu auklu un tai pievienots padzisis uzraksts “Ex Oss. S Clementis PM”, tādējādi norādot, ka kauls piederējis pāvestam Klementam, raksta “Smithsonian.com”.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

Atkritumu apsaimniekošanas uzņēmums paziņojis – kaut arī viņi pieraduši pie neparastiem priekšmetiem, kas izmesti atkritumos, starp tiem ir, piemēram, kaķa izbāzenis zīdaiņa kombinezoniņā, Alberta Enšteina kailportrets, kā arī piezīmju grāmatiņa, kas piepildita ar teikumu “Es esmu velns”, svētā kauls gadījies pirmoreiz.

Vēsturnieki gan uzsver, – ir ļoti maza iespēja, ka kaula fragments tiešām varētu būt ņemts no nelaiķa pāvesta Klementa skeleta. Pirmkārt, nav īsti skaidrs, kur viņa mirstīgās atliekas apbedītas. Pāvests Klements bijis amatā vai no no 88. līdz 97., vai arī no 92. līdz 101. gadam. Leģenda vēsta, ka imperators Trajāns viņu padzinis no Romas strādāt akmeņlauztuvēs Grieķijā, kur viņš pieņēmis kristīgo ticību, cenšoties atvieglot dzīvi saviem biedriem. Pēc tam, kad Klements lūdzies pēc veldzes izslāpušjaiem akmeņlauztuvju strādniekiem, noticis brīnums – no zemes izplūdis avots. Tas radījis Klementam daudz sekotāju, taču varas iestāžu pārstāvji viņu piesējuši pie enkura un imeetuši Melnajā jūrā. Tā pati leģenda vēsta, ka viņš vispirms apbedīts klosterī Krimā, bet pēc tam pārvests uz Sv. Klementa baziliku Romā.

CITI ŠOBRĪD LASA

Tomēr tiem, kuri tic, ka Londonas atkritumos patiešām varētu uzrasties pāvesta kauls, derētu pārlasīt Umberto Eko spožo romānu “Bodolīno”. Viduslaikos katoļu baznīca ne tikai dedzīgi pielūdza svēto mirstīgās atliekas, bet ar tikpat lielu dedzību tās viltoja, tādējādi pelnot naudu. Pret šādu rīcību iestājās Mārtiņš Luters, un patiesībā tas ir grēks, kuram ir pat savs vārds – simonija.

Tomēr jautājums, ko uzņēmumam darīt ar atradumu, kurš tomēr ir kāda cilvēka, kaut aŗi ne pāvesta, kauls, paliek atklāts. Ikviens, kuram ir viedoklis, to var paust “Environwaste” blogā.