Lopiem vajag īpašus miežus 0

Valsts Stendes graudaugu selekcijas institūtā lauka izmēģinājumos trīs gadus salīdzināts dažādu miežu formu graudu ķīmiskais sastāvs. Pētījumā graudu kvalitāte novērtēta  51 vasaras miežu šķirnei. Graudu kvalitāte ir atkarīga ne tikai no graudu fizikālajiem parametriem, bet arī no to ķīmiskā sastāva.

Reklāma
Reklāma
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Veselam
Neviens to pat nenojauta – pasaulē populāros kosmētikas produktos vēzi izraisošas ķīmiskas vielas 800 reižu pārsniedz normu 33
Lasīt citas ziņas

Miežu lietošana lopbarībā paaugstina graudu izmantošanas efektivitāti un vienlaikus samazina vides piesārņojumu ar dzīvnieku gremošanas traktā nesagremojamiem ķīmiskajiem savienojumiem.

Nobriedušos miežu graudos parasti ir no 80 līdz 90% sausnas. Visu barības līdzekļu, arī miežu, sausnu veido organiskās un neorganiskās vielas. Pie organiskajām vielām pieder slāpekli saturošas vielas (kopproteīns) un slāpekli nesaturošas vielas (ogļhidrātu, koptauki, vitamīni). Miežu graudos šo komponentu attiecības dažādām šķirnēm ir atšķirīgas.

CITI ŠOBRĪD LASA

* Ogļhidrāti miežu graudos ir galvenais enerģijas avots. Miežu enerģētiskā vērtība galvenokārt ir atkarīga no cietes daudzuma graudos un mazāk no nesagremojamiem kokšķiedras komponentiem, tādiem kā celuloze un lignīns, necietes polisaharīdi –glikāni un arabinoksilāni jeb hemiceluloze. Ciete veido lielāko grauda endospermas daļu, kas miežu graudu sausnē var variēt no 53 līdz 67%. Ciete sastāv no polimēriem amilozes un amilopektīna. Amilozes un amilopektīna atšķirīgā ķīmiskā struktūra un attiecības nosaka cietes īpašības. Vairākumam miežu ciete satur amilopektīnu no 70–80% un amilozi no 20–30%, tas ir, attiecībā 3:1. Ciete grauda endospermā uzkrājas cietes granulu veidā, kas nosaka miežu graudu cietību. Par šo graudu kvalitātes rādītāju un to, kā tas ietekmē cietes izmantošanas efektivitāti dažādām mājdzīvnieku sugām, lasiet Agro Topa 2010. gada augusta numurā.

* Necietes polisaharīdi – β–glikāni un arabinoksilāni galvenokārt sastopami grauda aleirona slāņa un cietes šūnu apvalkos, kas ir 3–5 m plāni. Miežu cietes šūnu apvalki satur 75% β–glikānu, 20% arabinoksilānu un 2% celulozes. Šķirnēm ar lielu –glikānu daudzumu ir biezāki cietes šūnu apvalki. β–glikāni miežu sausnā parasti ir no 2 līdz 7%. Necietes polisaharīdu īpašības ir svarīgas saistībā ar miežu graudu uzturvērtību un tiem ir nozīme gan pārtikā, gan lopbarībā. No vispārējā veselības viedokļa, tāpat kā visiem zīdītājiem, arī mājdzīvniekiem β–glikāni pozitīvi ietekmē imūnsistēmu un tiem piemīt holesterīna līmeni pazeminošs efekts.

β–glikānu daudzums graudu sausnā alus ražošanai piemērotiem miežiem nedrīkstētu pārsniegt 4%.  β–glikāni negatīvi ietekmē barības vielu sagremojamību gan mājputniem, gan cūkām, īpaši sivēniem. Tāpēc lopbarības miežu graudiem, izmantojot tos šo mājdzīvnieku ēdnāšanā, vēlamāks ir samazināts β–glikānu daudzums. Savukārt atgremotājiem mājdzīvniekiem miežu β–glikāni ir labi sagremojami un novērota pat pozitīva ietekme uz veselību un pārējo barības vielu izmantošanas efektivitāti. Turklāt, izbarojot miežu graudus ar cietu endospermu, uzlabojas β–glikānu uzsūkšanās liellopu kuņģī. Tāpēc atgremotājiem augstvērtīgāka ir šķirne ar palielinātu β–glikānu daudzumu graudos.  

* Barības līdzekļu, arī miežu, sagremojamības raksturošanai parasti izmanto divus radītājus – neitrāli skaloto kokšķiedru (NSK; angliski NDF – neutral detergent fibre) un skābi skaloto kokšķiedru (SSK; angliski ADF – acid detegent fibre), kuri raksturo kokšķiedras daudzumu lopbarībā. NSK sastāvā ietilpst hemiceluloze, celuloze, lignīns, lignificētais slāpeklis jeb nepieejamais proteīns, nešķīstošās pelnvielas un silīcija oksīds. Tas ietekmē dzīvnieka sausnas, enerģijas un barības uzņemšanas spējas. SSK jeb lignocelulozes sastāvā ir celuloze, lignīns, lignificētais slāpeklis, silicija oksīds. NSK un SSK ir praktiski nesagremojams gan cilvēka, gan neatgremotāju mājdzīvnieku zarnu traktā. Starp dažādiem miežu genotipiem NSK var variēt no 12 līdz 20%, bet SSK no 4 līdz 8%. Pieaugot kokšķiedras daudzumam, barības sagremojamība samazinās. Šī sakarība pastāv visām dzīvnieku grupām, bet īpaši mājdzīvnieku sugām ar vienkāršu kuņģi, tas ir, cūkām un putniem. Tāpēc miežu šķirnēm ar samazinātu kokšķiedras daudzumu ir paaugstināta lopbarības vērtība. Tomēr neliels kokšķiedras daudzums barības devā ir svarīgs visiem mājdzīvniekiem, kas nodrošina barības pārvietošanos zarnu traktā un sekmē toksisko vielu izvadīšanu.

Reklāma
Reklāma

* No lopbarības graudu sausnā ietilpstošajām organiskajām vielām liela nozīme ir slāpekli saturošām vielām jeb proteīnam. Miežu graudu sausnā ir no 8–20% kopproteīna. Proteīns miežos, tāpat kā citos graudaugos, ir 20 aminoskābju apkopojums. Aizvietojamās aminoskābes sintezējas dzīvnieka organismā, bet neaizvietojamās aminoskābes obligāti jāuzņem ar barību, lai nodrošinātu normālus maiņas procesus organismā.

Lizīns ieņem īpašu vietu aminoskābju vielu maiņā, jo tas gandrīz pilnībā tiek izmantots olbaltumvielu veidošanai organismā, bet pārējās aminoskābes, kas arī ir nepieciešamas cūku barībā, olbaltumvielu ražošanā netiek izmantotas pilnīgi.

Proteīna daudzumam graudos pieaugot, samazinās neaizvietojamo aminoskābju saturs. Tas ir tāpēc, ka pieaug rezerves proteīna hordeīna daudzums, kas satur daudz aizvietojamo aminoskābju – glutamīnskābi un prolīnu –, bet maz lizīna. Liels glutamīnskābes un prolīna daudzums miežu proteīnā nav vēlams, jo dzīvniekiem šīs aminoskābes praktiski nav izmantojamas. Tas rada apkārtējās vides piesārņojumu ar slāpekli saturošiem savienojumiem.

* Svarīgs lopbarības miežu kvalitātes rādītājs ir lipīdu jeb tauku daudzums graudos. Mieži parasti satur 2–3% koptauku, kur apmēram 30% tauku ir koncentrēti grauda dīglī.  Tauki ir nozīmīgs enerģijas avots un var nodrošināt dzīvnieku, rēķinot uz vienu masas vienību, ar 2,25 reizes lielāku enerģiju nekā ogļhidrāti. Tauki ir arī svarīgs dzīvnieka ķermeņa termoregulators. Miežu graudi ar lielu tauku daudzumu atvieglo to malšanas procesu. Kailgraudu miežiem ar vaskveida endospermu parasti raksturīgi ļoti daudz koptauku, kas var sasniegt pat 6%.

Minerālvielas miežu graudos dzīvnieku vajadzībām nav pietiekamā daudzumā. Minerālvielas, galvenokārt P, Ca, Mg un K, pārsvarā atrodas miežu grauda aleirona slānī. No minerālvielām lielāka uzmanība tiek pievērsta fosforam, jo tā papildu pievienošana ļoti sadārdzina barības izmaksas. Mieži parasti satur apmēram 0,34–0,45% fosfora.

Miežu graudos apmēram 70% fosfora ir fitīnskābes jeb fitātu formā (vidēji 0,25–0,30% graudu sausnā), ko pilnībā izmanto atgremotājdzīvnieki, bet kas nav izmantojama neatgremotājiem. Tā piesārņo ārējo vidi ar fosforu saturošiem savienojumiem un samazina barības izmantošanas efektivitāti. Fitīnskābe kavē arī citu svarīgu mikroelementu – cinka, magnija un kalcija – apmaiņu organismā, kas netgremotājiem mājdzīvniekiem var izraisīt cinka deficīta problēmas. Fitīnskābe ietekmē samazinās arī proteīna un aminoskābju sagremojamība, jo tā veido kompleksus savienojumus ar proteīniem.

Kalcijs ir vidēji tikai 0,05% no miežu graudu sausnas. Tā ir minerālviela, kas visvairāk nepieciešama gan lopiem, gan putniem, tomēr tā ir samērā lēta un viegli pievienojama dzīvnieku barības devai.

* Mieži satur E vitamīnu, kas ir viens no nozīmīgākajiem dabiskajiem antioksidantiem. E vitamīna daudzums miežu graudos ir ģenētiski noteikts un atkarībā no šķirnes variē no 16,2 līdz 23,8 mg/kg. Mieži ir vērtīgs B vitamīnu, izņemot B12, avots.

Kopumā miežiem, salīdzinot ar citiem lopbarībā plašāk izmantojamiem graudaugiem kviešiem un kukurūzu, ir vairāk kopproteīna graudos. Arī  neaizvietojamās aminoskābes (lizīns, metionīns, cistīns un triptofāns) miežu graudos ir lielākā koncentrācijā nekā kukurūzā. Tas ļauj samazināt nepieciešamību pievienot dārgās proteīna un aminoskābju piedevas, ekonomējot barības izmaksas. Miežu graudos ir arī vairāk A un E vitamīna, salīdzinot ar kviešiem un kukurūzu.  

 

Divkanšu un daudzkanšu mieži

Tā kā daudzkanšu miežiem vārpiņā visi trīs ziedi ir auglīgi un veido trīs graudus atšķirībā no divkanšu, kur abi malējie ziedi ir sterili, tad šīs morfoloģiskās atšķirības ietekmē šo miežu formu graudu kvalitāti un arī tālākās izmantošanas iespējas pārstrādē. Divkanšu miežiem visi graudi ir simetriski izvietoti, tāpēc graudi tiem ir izlīdzinātāki, rupjāki un simetriskāki nekā daudzkanšu miežiem.

Stendē iekārtotā pētījuma rezultāti liecina, ka arī pēc graudu ķīmiskā sastāva divkanšu un daudzkanšu miežiem atšķiras (sk. tabulu). Divkanšu miežu šķirnēm raksturīgs būtiski lielāks cietes un mazāks kopproteīna daudzums graudos nekā daudzkanšu miežu šķirnēm. Divkanšu miežu graudos bija stipri mazāk kokšķiedras. Tāpat divkanšu miežu graudos bija nedaudz mazāk beta–glikānu, koppelnu un fosfora.

 

Kailgraudu un plēkšņainie mieži

Tā kā kailgraudu miežiem graudi viegli atdalās no plēksnēm līdzīgi rudzu un kviešu graudiem, tad tiem  ir vairākas priekšrocības no lopbarības kvalitātes viedokļa, salīdzinot ar plēkšņainajiem miežiem. Pētījumā iekļautajām kailgraudu miežu šķirnēm bija būtiski vairāk cietes, kopproteīna un koptauku graudos.

Kailgraudu miežiem ir divreiz mazāk kokšķiedras graudos, salīdzinot ar plēkšņainajiem miežiem. Tāpēc kailgraudu miežiem ir labāka sagremojamība un mājdzīvniekiem tie ir vieglāk izmantojami. Tie var būt vērtīgs enerģijas un proteīna avots izmantošanai mājdzīvnieku, īpaši cūku un putnu, ēdināšanā. Limitējošs kailgraudu miežu graudu kvalitātes rādītājs, ja tos izmantos cūku un putnu ēdināšanā, ir β–glikānu daudzums graudos. Kailgraudu miežiem tas parasti ir būtiski lielāks nekā plēkšņainajiem, kas apstiprinājās arī šajā pētījumā.

Lai lopbarības miežu audzēšana būtu ekonomiski izdevīga, svarīgi, lai šķirnei būtu pietiekami augsts ražības potenciāls.  Tāpat, audzējot lopbarības miežus, ir jāņem vērā, ka meteoroloģiskie apstākļi graudu nogatavošanās periodā var nelabvēlīgi ietekmēt lopbarības graudu kvalitāti. Silti un mitri laika apstākļi pēc ziedēšanas, ko pēdējos gados biežāk novēro arī Latvijā,  sekmē miežu inficēšanos ar slimībām, ko izraisa Fusarium spp., kas izdala mikotoksīnus, piemēram, deoksinovalenolu (DON). Šādi graudi nav izmantojami mājdzīvnieku ēdināšanai, sevišķi jutīgi ir sivēni. Tāpēc lopbarības miežu šķirnei ir svarīga ģenētiskā izturība pret fuzariozi. Tā kā mikotoksīni vairāk uzkrājas miežu graudu plēksnēs, tad kailgraudu miežu graudos konstatēts būtiski mazāks mikotoksīnu daudzums nekā plēkšņaino miežu graudos.

Miežu lopbarības kvalitāti ietekmē ne tikai graudu kvalitātes fizikālie rādītāji, bet arī graudu ķīmiskais sastāvs.  Grūtības veikt mērķtiecīgu miežu šķirņu selekciju  izmantošanai lopbarībā apgrūtina tas fakts, ka miežu graudu izmantotāji nav konkretizējuši, kādi tieši  ar barības vērtību saistītie kvalitātes rādītāji viņiem ir vajadzīgi. Tāpēc galvenie izlases kritēriji lopbarības miežu selekcijā līdz šim ir bijuši ražība, graudu rupjums, palielināts proteīna daudzums un izturība pret slimībām. Miežu selekcionāri ir atvērti sadarbībai un diskusijai gan ar kombinētās lopbarības ražotājiem, gan ar liellopu, cūku un putnu audzētājiem par to, kādi mieži viņiem ir nepieciešami. Vai interesē vienkārši mieži vai tomēr ir vērts izvēlēties konkrētu šķirni, kas nodrošinātu pēc iespējas lielāku atdevi.

Graudu kvalitātes  ķīmisko pazīmju salīdzinājums, %

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Raksts publicēts žurnālā “Agro Tops”