Kultūra
Teātris un kino

Anda Rožukalne vērtē LTV filmu “Žagari”: “Smalki. Tuvu.”4


Kameras ir it kā neredzamas, bet piekļuvušas pavisam tuvu abiem brāļiem Žagariem, tāpēc saskata viņu izjūtas, savstarpējās vibrācijas.
Kameras ir it kā neredzamas, bet piekļuvušas pavisam tuvu abiem brāļiem Žagariem, tāpēc saskata viņu izjūtas, savstarpējās vibrācijas.
Ekrānuzņēmums no ltv/lsm.lv

“Žagari”. Filmas autori un varoņi ir izdarījuši ko īpašu. Tajā ir tik daudz no divu cilvēku skaistas dzīves. Filma liek mums kļūt par lieciniekiem neatsaucamam laikam divu izcilu personību dzīvē un iegrimt dziļi ilūzijā par dokumentālā kino spēju izstāstīt patiesību. Ja ne visu patiesību, tad vismaz prasmi stāstīt dzīves patiesi, tīri.

Kur tā patiesība? Šajā filmā nav datu un skaidrojumu, aizkadra balss, hronoloģijas, notikumu, vietu un sasniegumu uzskaitījuma. Kas gan tajā rodams?

Filmu par aktieriem Juri un Andreju Žagariem veidojusi scenārija autore Henrieta Verhoustinska un režisore Zita Kaminska, un tā ir jāredz, ja vēlaties iemācīties atšķirt ļoti labu filmu no parastām dokumentālajām filmām.

Šajā rezultātā milzu nopelns ir vadošajam operatoram Uvim Burjānam un viņa kolēģiem.

Attēls filmā “Žagari” pulsē, trīsuļo un aizved sev līdzi skatītāju, kurš nevar atrauties no tuvplāniem, dubultportretiem, attiecībām starp varoņiem.

Tā nav pirmā televīzijas portretfilma par un ar aktieriem. Tomēr “Žagari” izceļas un izcelsies. Vēl viens darbs, kas LTV komandas izdarīto pārliecinoši pievieno tai Eiropas un pasaules tendencei, kurā televīzijas ekrānam paredzētie darbi ir tādi paši vai labāki par “īsto” kino mākslu.

“Žagari”. Ilgai domāšanai

Šis darbs ir uzvarējis LTV jauno projektu pieteikumu konkursā. Iesākts apmēram pirms gada. Iecerēts agrāk un ilgi saskaņots. Veidošanas gaitā komandai nācās pielāgoties abu varoņu dzīves pavērsieniem, visā filmā klāt esošai traģēdijai, kurā, smejoties, smaidot, runājot par mākslu, no dzīves aizgāja Andrejs Žagars.

Autori skaidro, ka rāda abus atšķirīgos brāļus un viņu īpašo saikni, vīrišķīgas brāļu mīlestības klātbūtni.

Taču filmā ir kas vairāk par to, ko izvēlas pateikt tās mārketinga vajadzībām.

Ārpus zināmā par abiem aktieriem, kuri ir arī kultūras iestāžu vadītāji, filma liek ilgi, ilgi domāt. Tā nelaiž vaļā no domām par to, cik daudz ikdienišķu domu un darbību padara par reāliem lielus mākslas notikumus un izciliem to radītājus.

Tā ir filma, kas nebeidzamā kultūras un mākslas notikumu virknē izceļ cilvēku neredzamo darbu – viņu kustības, idejas, domas. Kas gan var būt ikdienišķāks, kā nolikt operatora kameru auto aizmugures sēdeklī un fiksēt gara ceļa sarunas? Kas gan var būt vienkāršāks par pieskaršanos dienas ritējuma momentiem – teātrī, restorānā, Žagarkalnā, ar kolēģiem, mājās…

Bet šie mirkļi, šie mazie momenti palīdz ieraudzīt neizturami svarīgas detaļas. Tās, iespējams, liek saprast, kā var izveidot unikālu operu ciklus, lomas teātrī, pagūt būt par uzņēmēju, vadītāju.

Īstenībā pietuvinājums abiem aktieriem beidzot pasaka kaut ko svarīgu par viņiem.

Nezināmu, nenojaustu. Par spēku un vājumu, par publisko darbu. Par īstajām domām, kuras netiek slēptas, bet agrāk nav jautātas, nav pamanītas.

Filmas kamera šajā pārdesmit centimetru attālumā hipnotizē nevis varoņus, bet skatītājus. Filma ir domāta zinātājiem, pazinējiem. Tā vispirms pārsteigs tos, kam būtībā par abiem šiem cilvēkiem viss ir skaidrs. Bet līdzās filmai vēl daudzas svarīgas Žagaru stāsta daļas atrodamas “lsm.lv”. Tur ir visa filma, jo pievienotas intervijas, nelieli video, skaidrojumi, dati. Skatieties arī šo filmas daļu!

“Žagari”. No sirds

Bet iepriekš teiktais bija vien laipošana, lai savaldītu asaras, aizkustinājumu un kamolu kaklā, skatoties uz divām dzīvēm. Tās abas kopā ir filmā, tās atsevišķi ritējušas karjeras ceļos.

Bet mazie brīži, ko ieraugām skatienos, smaidos, frāzēs, vārdos, nākotnes plānos, idejās, liek mums katram iedomāties par neskaitāmām citām it kā parastām dzīvēm, par savām dzīvēm. Par mērķiem, sapņiem, traģēdijām, lieliem triecieniem un ikdienas prieka mirkļiem. Pēc filmas paliek gaišas izjūtas, sāpīgums nav nomācošs, drīzāk smeldzīgs.

Kā gan izdevies vīrišķīgi atturīgs stāsts, kura rezultāts ir agrāko priekšstatu par Juri Žagaru un Andreju Žagaru enerģiska aizgaiņāšana?

Kā gan noticis tā, ka divu publikas acu priekšā gadu desmitos iepazītu cilvēku dzīves gabaliņš dokumentē emocijas, nevis datus un skaitļus? Iespējams, tas izdarīts, izvēloties stāstījuma veidu.

“Žagari”. Novērojums

Filma “Žagari” veidota dokumentālā kino novērojuma pieejā. Tā nevis stāsta mums filmas komandas versiju par brāļiem Žagariem, bet rāda abus varoņus. Tāda izvēle liek skatītājiem pašiem saprast notiekošo, to interpretēt un atšifrēt. Šis paņēmiens padara realitāti vēl patiesāku, jo atņem skaidru struktūru, parāda it kā nejaušu un nekārtīgu dzīvi.

Šī filma ir arī dokumentālista profesionālās ētikas piemērs.

Autoru grūtās izvēles filmēšanas laikā nav nekur izklāstītas.

Bet filmas saturs parāda, ka visi iesaistītie, arī varoņi, saprot, ka personiskuma līmenis ir ārkārtīgi augsts, ka visi nepārtraukti atrodas no svešām acīm sargājamu izjūtu mutuļos.

Kameras ir it kā neredzamas, bet piekļuvušas pavisam tuvu abiem brāļiem Žagariem, tāpēc saskata viņu izjūtas, savstarpējās vibrācijas. Kameras, uzmanīgi vērojot, parāda to, ko mēs nekad neesam redzējuši, nojautuši, to, ko paši filmas varoņi varbūt negaidot par sevi uzzinājuši.

Šādi filma pastāsta to, kas nav pateikts neskaitāmos rakstos par abiem Žagariem.

Tā beidzot palīdz viņus novērtēt, ieraudzīt. Tas izdarīts mierīgi. Bez izpatikšanas varoņiem. Bez pompozitātes. Bez liekulīgas jūsmas, kas reizēm padara kultūras žurnālistiku par pārāk pakalpīgu, var teikt “ak, cienījamo māksliniek” stila veidojumu. Filma nav arī prasti čomiska, tā neizmanto profesionālās pieredzes gadiem krāto autoru un varoņu savstarpējo pazīšanos, lai ar to dižotos. Pārsteidzoši, ka nevērtējot, neslavējot, nekritizējot, filmas autori liek mums beidzot novērtēt abas personības.

Saistītie raksti

Tā izdevusies filma ar cilvēkiem, kuri dzīvo savu vienīgo dzīvi aiz plakātiem, ordeņiem, teātra programmiņām un citiem, kas publiskiem formātiem, kas pagūst pieteikt jaunu projektu, bet nepagūst pateikt, ka bez šiem cilvēkiem mūsu mākslas un kultūras pieredze būtu plānāka, krietni provinciālāka, bez ambīcijām un labas daļas no ļoti lieliem sasniegumiem.

Dokumentālās filmas "Žagari" pirmizrāde
LA.lv
LE
LETA
Kultūra
Deputāti spriedīs par valsts valodas politikas īstenošanu un lībiešu kultūras saglabāšanu
7 stundas
LE
LETA
Kultūra
FOTO: Koncertizrāde “Rīgas gredzens” būs himna radošajam garam
7 stundas
LA
LA.LV
Kultūra
“Dvēseļu putenim” jau vairāk nekā 25 000 skatītāju, turpinās īpašie seansi
22 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

VK
Vita Krauja
Kultūra
Kam skan Dieva stabules. Saruna ar Vari Braslu
Intervija 1 stunda
LE
LETA
Dabā
Latvijā ieplūdīs silts gaiss no Āfrikas: laika prognoze trešdienai
1 stunda
OZ
Olafs Zvejnieks
Ekonomika
Olafs Zvejnieks: Budžeta “Pandoras lāde” un … valdības goda glābšana
1 stunda
LA
LA.LV
Kultūra
Mūzībā aizgājis “Cīrulīšu” autors Harijs Gulbis
2 stundas
LE
LETA
Ekonomika
Nemiro paziņo, vai Latvijai jāpiedalās izstādē “Expo 2020 Dubai”
30 minūtes