LTV ģenerāldirektors sajutis draudus savai “redakcionālajai neatkarībai” 2
“Saeimas komisijas ir pārkāpušas “sarkanās līnijas”. .. Pirmoreiz Latvijas neatkarības vēsturē tiek veikta tik atklāta iejaukšanās sabiedriskā medija operatīvā satura plānošanā.” Tik satraukta retorika nupat izskanējusi no nesen kā amatā ieceltā LTV valdes priekšsēdētāja Ivara Beltes puses.
Formālais iemesls: Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas un Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas kopsēdē notikusī diskusija par mediju attīstību un kultūras jautājumu atspoguļošanu sabiedriskajā televīzijā, domu apmaiņu fokusējot uz konkrētu problēmu – raidījuma “100 g kultūras” raidlaika izmaiņām, pārceļot uz 23.15 LTV pirmajā kanālā un atkārtojumu LTV7 plkst. 20.00. Deputāti aicināja televīziju nemainīt līdzšinējo raidlaiku, kā arī noteikt kultūras raidījumu attīstību sabiedriskajos medijos kā prioritāti.
Noklausījies šo visu un arī vairāku deputātu pret LTV darba stilu vērstos visai kritiskos vērtējumus, I. Belte sajutis tādus draudus savai “redakcionālajai brīvībai un neatkarībai”, ka apņēmies informēt Eiropas Raidorganizāciju apvienību par šo starpgadījumu.
Var likties – ko nu tur, Beltem taisnība – it sevišķi, kad viņš tik emocionāli sēdē izsaucās: “Man kā sabiedriskās televīzijas vadītājam nav vienalga, kas skatās šos raidījumus un vai skatās vispār!”, ja ne dažas nianses. Pirmkārt, Beltes satraukums šķiet nedaudz pārspīlēts ar tieksmi dažus secinājumus novest līdz absurdam. Deputāti, lūk, devuši nepārprotamus norādījumus un pat mājienus par sekām nepaklausības gadījumā.
Taču būtu dīvaini, ja tieši Saeimā nedrīkstētu atbalsoties viens no pēdējā laika dīvainākajiem un tuvredzīgākajiem lēmumiem attiecībā uz kultūru. Turklāt, iespējams, ka, sekojot Beltes “reitingu loģikai”, var iznākt, ka LTV kādā mirklī atsakās translēt, piemēram 11. novembra svētku parādi, argumentējot, ka tai nav pietiekami plašs skatītāju loks.
Otrkārt, pilnīgi aplami iedomāties – ja “100 g kultūras” vidējais reitings šā gada pirmajos mēnešos bijis 36 tūkstoši skatītāju (neskaitot tos, kas noskatās internetā, kā arī auditorijas daļu – skolotājus, bibliotekārus, lauku kultūras centru vadītājus –, kuri ar iegūto informāciju dalās tālāk vēl plašākam interesentu lokam), tad šis raidījums sabiedrībai nav vajadzīgs. Šo viedokli pilnībā noraida arī zvani, kurus esmu saņēmusi no “Latvijas Avīzes” pielikuma “Kultūrzīmes” lasītājiem. Kā vispār ar reitingiem var izmērīt kultūras raidījumu vērtību un pienesumu, kas tieši saistīts ar pašas sabiedrības un valsts pamatvērtībām un pastāvēšanu?
Skaidrs, ka LTV kultūras saturā šobrīd katastrofāli pietrūkst novadu kultūras norišu un kultūrprocesa atspoguļojuma. No I. Beltes sacītā “vēsturiskajā” kopsēdē gan varēja nojaust, ka viņu šī problēma nesatrauc, jo LTV prioritāte tuvākajā laikā ir “plašu auditoriju piesaistošu” raidījumu veidošana.
Tajā pašā laikā ne viņš, ne LTV valdes loceklis Sergejs Ņesterovs nespēja sniegt konkrētu atbildi un kur nu vēl detalizētu analīzi, ar kādām satura kvalitātēm šovs “Lauku sēta” ir pārāks par “100 g kultūras”.
Ir tomēr arī viena pozitīva vēsts – LTV valde bija spiesta publiski atzīt, ka kultūras raidījumi ir un būs svarīgi. Jautājums: ar kādu saturu un kādā formātā? Šobrīd LTV kultūras piedāvājumā ar dažiem izņēmumiem trūkst gan aktīvu, dinamisku kultūras ziņu, gan plašu analītisku diskusiju par Latvijas kultūrprocesa aktuālajiem jautājumiem, gan kvalificētas domu apmaiņas par literatūru, mūsdienu mākslu, mūziku, arhitektūru.
