Latvijā
Politika

Šnore: Valsts apmaksāts TV kanāls krievu valodā – signāls, ka Latvija oficiāli ir divkopienu valsts77


Latvijas sabiedriskās televīzijas kanāla LTV7 raidījumā “Punkts uz i” (Точкu над i) 11. martā, runājot par leģionāru piemiņas dienu un 16. marta pasākumiem, uzstājās arī aktīvie krievu interešu aizstāvji Aleksandrs Giļmans (no labās) un Latvijas Krievu savienības līdzpriekšsēdētājs Miroslavs Mitrofanovs. Kopumā raidījuma dalībnieki bija astoņi (neskaitot vadītāju), no kuriem sešiem dzimtā valoda ir latviešu, diviem – krievu. Visi raidījuma dalībnieki runāja krieviski…
Latvijas sabiedriskās televīzijas kanāla LTV7 raidījumā “Punkts uz i” (Точкu над i) 11. martā, runājot par leģionāru piemiņas dienu un 16. marta pasākumiem, uzstājās arī aktīvie krievu interešu aizstāvji Aleksandrs Giļmans (no labās) un Latvijas Krievu savienības līdzpriekšsēdētājs Miroslavs Mitrofanovs. Kopumā raidījuma dalībnieki bija astoņi (neskaitot vadītāju), no kuriem sešiem dzimtā valoda ir latviešu, diviem – krievu. Visi raidījuma dalībnieki runāja krieviski…
Ekrānšāviņš no raidījuma

Pirms kāda laika man bija iespēja tikties ar ievainotajiem Ukrainas karavīriem, kuri ārstējās Vaivaru rehabilitācijas centrā. Viņi pateicās Latvijai par sniegto atbalstu, vienlaikus neslēpjot, ka zināms pārsteigums bijis neviennozīmīgā cilvēku attieksme, ar kuru viņi saskārušies mūsu valstī. Gandrīz katru dienu kāds no apmeklētājiem nācis klāt un krieviski izteicis draudus. Atrodoties Eiropas Savienībā, ar šādu attieksmi viņi nebija rēķinājušies. Arī Kremļa TV kanālu plašais piedāvājums Latvijā ukraiņus esot pārsteidzis. Es viņiem paskaidroju, ka ne visi krievu kanāli mūsu TV piedāvājumā ir Kremļa propaganda. Ukraiņi tikai grozīja galvas, un bija skaidrs, ka viņi īsti nesaprot, par ko es runāju. Atšķirību starp Krievijas un Latvijas krievu kanāliem viņi nebija uztvēruši.

Īsi pēc mūsu sarunas es noskatījos LTV7 sižetu krievu valodā par tiem pašiem ukraiņu karavīriem Vaivaros. Tajā stāstīja, ka Ukrainā, izrādās, norit “pilsoņu karš” un ka viens no intervētajiem karavīriem pieteicies armijā tad, kad viņa valsts “sākusi jukt pa gabaliem”. Ikviens, kurš skatās Krievijas TV, šādu notiekošā skaidrojumu uzreiz atpazīs. Nekāda Krievijas agresija vai okupācija, protams, Ukrainā nenotiek, pēc Kremļa versijas. Diemžēl arī saskaņā ar LTV7 jauno analītisko raidījumu “Личное дело”. Vēl vairāk! Lai pilnībā nodrošinātos, ka skatītājs visu saprot, “kā vajag”, raidījuma veidotāji bija uzaicinājuši vērtēt Ukrainas notikumus tādus “ekspertus”, kā, piemēram, V. Lindermans un J. Aleksejevs. Skatītājiem tika izskaidrots, kā esot “kurināts Maidans” un kā Latvijas politiķi braukuši uz Ukrainu un aicinājuši tur izraisīt pilsoņu karu. D. Smirnovs, raidījuma vadītājs, šādu pret versiju neiebilda Tas īpaši neizbrīna, zinot viņa vēl nesen TV5 žurnālista kapacitātē paustās tēzes par Latvijas naidīgo attieksmi pret minoritātēm (“naida piecminūte, kas velkas jau 20 gadus”).

Tie, kas regulāri seko līdzi Latvijas krievu medijiem, būs ievērojuši, ka šāda nostāja nebūt nav izņēmums. Drīzāk otrādi, tas ir dominējošais noskaņojums. Gan žurnālistu, gan krievvalodīgo lasītāju vidū. Ne velti vienīgā krievu avīze Latvijā, kas izturējusi laika pārbaudi, ir radikālā “Vesti segodņa”. Pārējās agrāk vai vēlāk bankrotējušas pieprasījuma trūkuma dēļ. Atliek iepazīties ar atgriezenisko saiti komentāros un sociālajos tīklos, lai saprastu, ka tā nav nejaušība. Tieši “Vesti” sludinātais pasaules redzējums ir tuvs vairākumam Latvijas krievu un pārkrievoto mazākumtautību (proti, krievvalodīgo) pārstāvju. Latvijas krievu žurnālisti tikai atspoguļo šo realitāti.

Kremļa propagandisti cīņā pret Kremļa propagandu

Likumsakarīgi, ka tagad, pieņemot darbā Latvijas sabiedriskajā medijā bijušos TV5 un PBK žurnālistus, atbilstoši mainās arī informācijas interpretācija. Tā tuvinās viedoklim, kāds populārs Latvijas krievvalodīgajā sabiedrībā – gan jautājumā par NATO, gan par Ukrainu, gan par nepilsoņu problemātiku. Ja Latvija negrasās ieviest cenzūru, un kā demokrātiska valsts Latvija negrasās to darīt, tad jābūt gataviem, ka par valsts naudu “stiprinātie” Latvijas krievu mediji nevis attālināsies no tā, ko latvieši sauc par Krievijas propagandu, bet, tieši otrādi, tuvināsies tai, kā to redzam iepriekš minētajā piemērā. Īpaši, ja ņem vērā, ka daudzi no šodien praktizējošiem Latvijas krievu žurnālistiem savulaik darbojušies kā Krievijas propagandas kanālu “Rossija 1”, RTR, NTV un TVC korespondenti.

Pārsteidzoša savā atklātībā ir atsevišķu Latvijas krievu žurnālistu atziņa, ka savulaik Krievijas TV rādītos nomelnojošos sižetus par Latviju viņi veidojuši saskaņā ar personīgo pārliecību. Pētnieki D. Petrenko un S. Denisa secina, ka atsevišķi Latvijas krievu žurnālisti savu darbu pat uztvēruši kā misiju ar mērķi aizstāvēt vietējos krievvalodīgos, informējot par viņu stāvokli Krieviju.

Balstoties uz līdzīgām “tautiešu sūdzībām”, Krievija tagad iebrukusi Ukrainā un gada laikā jau noslaktējusi tūkstošiem cilvēku. Visai savdabīga ir Latvijas reakcija uz to. Pretēji Latvijas Satversmes pamatnostādnēm tiek paplašināta krieviskā mediju telpa Latvijā un par valsts budžeta naudu tiek rekrutēti žurnālisti, kuri vēl nesen nomelnoja Latviju Kremļa propagandas kanālos. Piemēram, LTV7 krievu redakcijas vadītāja Olga Proskurova agrāk strādājusi par korespondenti NTV un TVC, kuru populārākie sižeti no Latvijas bija par fašisma atdzimšanas tematiku. Krievijas vēstniecība pat piešķīrusi naudas balvu O. Proskurovai par viņas 9. maija sižetu.

Krievijas vēstniecības jaunā tribīne Latvijas sabiedriskajā medijā

Neizbrīna, ka Krievijas vēstniecībai tīkamais repertuārs un notiekošā interpretācija pamazām iesakņojusies arī Latvijas sabiedriskā medija krievu raidījumos un nu jau tiek tiražēta par Latvijas naudu. Uzskatāms piemērs ir Latvijas radio 4 raidījuma “Действующие лица” ilggadējās vadītājas Valentīnas Artjomenko nenogurstošie centieni izmantot sava raidījuma ēteru, lai pie katras izdevības atkal un atkal atgādinātu, ka Latvija bijusi netaisnīga pret krieviem, ka viņiem šeit nav dotas vienādas tiesības un ka visiem nepilsoņiem automātiski būtu piešķirama pilsonība. Nav jābrīnās, ka aptaujas uzrāda aizvien gruzdošu aizvainojumu krievu vidū par it kā vēsturisko pāri nodarījumu. Kā gan zudīs rūgtums, ja šo melīgo mītu viņiem nepārtraukti atgādina. Kā gan zudīs Latvijas krievu simpātijas pret Krieviju, ja Artjomenko LR4 sarunu raidījumā Krievijas vēstnieks ir visbiežāk aicinātais viesis. Arī Artjomenko darbība Latvijas sabiedriskajā radio novērtēta ar Krievijas vēstniecības balvu.

Latvijas valsts stiprināto krievu mediju “pretdarbība” Krievijas propagandai, translējot Maskavas apmaksātas intervijas ar Krievijas vēstnieku, ir patiešām Orvela romāna cienīgs sižets. Nevienu, liekas, pat nemulsina fakts, ka kvēlākie Kremļa draugi – Ždanokas partija un “Saskaņa” – ne tikai neiebilst pret jaunajām valdības iniciatīvām stiprināt un paplašināt vietējos krievu medijus, bet pilnībā atbalsta tās. Draudīgais sauklis, ka tas taču viss būs, lai cīnītos ar Krievijas propagandu, viņus, šķiet, pilnīgi nebiedē. Pieņemu, tas ir tādēļ, ka atšķirībā no valdības lēmējiem saskaņieši patiešām lasa un skatās vietējos krievu medijus, pazīst tur strādājošos žurnālistus un zina, ka satraukumam nav pamata. Viņi noteikti pazīst, piemēram, bijušo “Čas” galveno redaktori un kādreizējo partijas “PCTVL” biedri Kseniju Zagorovsku, kas savulaik aktīvi iestājās pret skolu reformu un sūdzējās Krievijas presē par Latvijas īstenoto “agresīvo lingvistisko diskrimināciju”. Tagad pēc valdības jaunajām iniciatīvām Zagorovska iekļauta valsts mediju politikas izstrādes ekspertu darba grupā. Stādos priekšā “Saskaņas” biedru reakciju, uzzinot, ka Latvija iecerējusi cīnīties ar Krievijas maigo varu ar Zagorovskas rokām.

Mēs nedzirdam “Krievu pasaules” apoloģētu iebildumus, pieņemu, arī tādēļ, ka Latvijas mediju telpas krieviskošanas iniciatīvas tikai stiprina t. s. “Russkij mir”, paplašina krievu valodas lietojumu un cementē divkopienu valsti Latvijā. Tās tuvina Latvijas kā nacionālas valsts beigas. Un tieši tāds ir Krievijas mērķis.

Tas, kas tagad tiek piedāvāts Latvijas mediju telpas “stiprināšanai”, ar uzviju jau bija ieviests un funkcionēja pirmskara Ukrainā, kur mediju telpā valdīja absolūta divvalodība. Krievu valodā tur bija gan ziņas, gan analītiski raidījumi, gan savi atsevišķi kanāli. Tomēr tas neatturēja Krievijas agresiju. Uzdrošinos minēt, ka notika tieši pretējais – divkopienu valsts kaimiņos tikai atraisīja rokas Kremļa avantūristiem.

Latvija kā “ideālā Krievija”

Tagad mēs kā hipnotizēti lūkojamies uz Ukrainu un drudžaini spriežam, ko darīt, lai Krievija neizdomātu uzbrukt arī mums. Liekas, esam gatavi darīt jebko, tostarp runāt krieviski savā starpā (kā to dara latvieši LTV7), lai tikai šeit neradītu “spriedzi” un nedotu pamatu Putinam iebrukt. Nevaram vien izdomāt veidus un formas, kā pārliecināt vietējos krievus, lai viņi neatbalstītu Putinu un lai viņiem nebūtu vēlmes pievienoties Krievijai.

Savā apmātībā mums pat neatliek laika pajautāt, vai vietējie krievi vispār vēlas pievienoties Krievijai? Aptaujas rāda, ka ne. To nevēlas nedz eiropeiski noskaņotie krievi (Igors Vatoļins), nedz prokrieviskie radikāļi. Piemēram, kādreizējā “PCTVL” aktīviste Zagorovska pret to stingri iebilst.

Viņi vēlas ko citu – lai Latvijā otra valsts valoda būtu krievu. Daudziem jau piemirsies, ka to vēlas vietējo krievvalodīgo vairākums – vismaz 273 347 pilsoņi. Ceturtdaļmiljona nepilsoņu viedokli šajā jautājumā nav grūti uzminēt. Arī eiropeiskais Igors Vatoļins, izrādās, vēlētos, lai Latvijā krievu valoda būtu valsts valoda.

Galvenie draudi Latvijai ir nevis vietējo krievu tiekšanās pēc Putina Krievijas, bet gan pēc krieviskas Latvijas. Latvija jau tagad ir “ļoti krieviska”, kā to trāpīgi konstatēja šeit atbraukušais Hodorkovskis. Te viss ir krieviski – bērniem bērnudārzs un skola, vecākiem – teātris, kino, veikali, prese, radio, televīzija, ārsts utt. Telekanāls “Doždj” pat nesen nodēvēja Latviju par “ideālo Krieviju”. Un tas tika teikts bez sarkasma, bez kāda ļauna nodoma, drīzāk kā uzslava.

Latvieši savā starpā runā krieviski

Tā patiešām ir savdabīga uzslava Latvijas 20 gadu integrācijas un mediju politikai, kuras dēļ ārvalstnieki Latviju sāk uztvert kā “mazo Krieviju”. Bet kā gan savādāk lai uztver valsti, kuras televīzijā divas ierēdnes – latvietes mēģina viena otru pārliecināt par skolotāju atalgojuma aprēķināšanas metodiku lauzītā krievu valodā. Aptaujas rāda, ka arī skatītāji šiem LTV7 krievu raidījumiem pārsvarā ir latvieši. Tas jau vairs nav Orvela sižets. Tas atgādina absurda teātri! Ja kāds domā, ka šī pazemojošā ķēmošanās veicinās krievu cieņu pret Latviju, tad tā ir kļūda. Nevar cienīt to, kurš pats sevi neciena.

Kā lai par “mazo Krieviju” nesauc valsti, kuras sabiedriskajā TV tiek atteikta dalība cilvēkiem, kuri ar skatītājiem vēlas runāt latviski, nevis krieviski, kā to uzspiež LTV7 raidījuma “Актуальный вопрос” veidotāji.

Mediju pētnieks Sergejs Kruks atzīst, ka pirms desmit gadiem daudzi krievi lasīja latviešu avīzes, skatījās ziņas latviešu valodā. Bija visi priekšnoteikumi integrācijai uz latviešu valodas bāzes. Tagad šī tendence mainījusies – arvien vairāk latviešu sāk patērēt saturu krievu valodā. Statistika rāda, ka 70 – 80% no tiem, kuri skatās LTV7 krievu raidījumus, ir latvieši. Iznāk, ka tieši viņiem LTV7 biežākie viesi – Vešņakovs, Jurkāns, Aleksejevs – izskaidro savu redzējumu par lietu stāvokli pasaulē un Latvijā. Lieki teikt, ka tas ir visai specifisks redzējums.

Raksta sākumā minēju LTV7 raidījumu par ukraiņu karavīriem. Ievērības cienīgs bija šā raidījuma noslēdzošais sižets – par to, kā latvieši pāriet pareizticībā, pārņem krievu kultūru un valodu. Intervētās latvietes krieviski bez akcenta stāstīja, kā radušas dzīves jēgu un jaunus draugus krieviskajā vidē. Tāds nomierinošs un dvēselisks sižets, kas, domājams, uzrunāja daudzus šajā trauksmainajā laikā. Nebrīnīšos, ja atklāsies, ka arī tā veidotājus ar naudas balvu būs stimulējusi Krievijas vēstniecība. Prāts atsakās pieņemt domu, ka to finansējusi Latvijas valsts, lai pretdarbotos Krievijas maigajai varai.

Latvijas krievu kanāls: ko tas dos Latvijai

Pēdējā laikā arvien biežāk no dažādiem ekspertiem – gan pašmāju, gan ārvalstu – dzirdam ieteikumu veidot krievu TV kanālu Latvijā, esot vērojama “vietējā krievu valodas satura nepietiekamība”. Tas ir pārsteidzošs secinājums!

Tā vien liekas, ka cienījamiem ārvalstu ekspertiem acīmredzot nav izdevies uz Latviju atbraukt, lai pārliecinātos par šo “vietējā krievu valodas satura nepietiekamību” klātienē.

Krieviski Latvijā raida vairākas vietējās televīzijas, neskaitāmas radiostacijas. Vietējās krievu preses piedāvājums pat pārsniedz pieprasījumu. Visi populārākie Latvijas interneta portāli ir krieviski! Tad kā tieši pietrūkst? Vai varbūt eksperti, kas iesaka veidot jaunu valsts apmaksātu TV kanālu krieviski, uzskata, ka visi iepriekš uzskaitītie vietējie krievu mediji piedāvā Latvijai nelojālu saturu?

Līdz šim veiktie empīriskie pētījumi liek secināt, ka jaunizveidotam Latvijas krievu kanālam varētu rasties nopietnas problēmas ar potenciālo auditoriju. Mediju pētnieki atzīst, ka pamatauditorija Kremļa propagandas kanāliem Latvijā ir pensijas vecuma krievvalodīgie. J. Juzefovičs secina, ka tā ir ļoti konservatīva publika, kas nav tendēta mainīt savus gadiem iesakņojušos TV skatīšanās paradumus un pārslēgties uz jauniem kanāliem, īpaši, ja runa ir par sabiedrisko TV, kurai uzticas samērā vismazāk.

Tādējādi ir pamatotas aizdomas, ka Kremļa kanālu skatītāji Latvijā, visticamāk, nemaz neskatīsies valsts jaunizveidoto krievu kanālu. Pat LTV7 krievu redakcijas vadītāja Proskurova un jau minētais Smirnovs, jautāti par potenciālo skatītāju loku šādam kanālam, tikai rausta plecus. Taču kanālu šādu noteikti vajagot! Smirnovs paskaidro: “Vienkārši tāpēc, ka tas dos papildu darba iespējas vietējiem krievu žurnālistiem, kuriem radušās problēmas ar darbu”, ņemot vērā krievu auditorijas samazināšanos (sk. “http://ej.uz/smir”).

Taču ko papildus dažu Latvijas krievvalodīgo pilsoņu un nepilsoņu materiālā stāvokļa uzlabošanai šis kanāls dos Latvijai? Baidos, ka nekā laba.

Pirmkārt, tas būs klajā pretrunā ar Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā pausto uzstādījumu “veicināt latviešu valodas kā visu Latvijas iedzīvotāju kopējās saziņas valodas lietošanu”. Tas vēl vairāk samazinās latviešu valodas nozīmi Latvijā.

Otrkārt, līdzšinējā pieredze rada bažas, ka jaunizveidotais Latvijas krievu kanāls, gluži kā jau esošie Latvijas krievu mediji, ne tik daudz cīnīsies ar Krievijas propagandu, cik atgremos tās pamatpostulātus vietējiem krieviem lokalizētā versijā.

Un, treškārt, tas būs signāls pasaulei un vietējai sabiedrībai, ka Latvija oficiāli ir divkopienu valsts. Lai arī šo tēzi referendumā noraidīja gandrīz deviņsimt tūkstoši Latvijas pilsoņu, divvalodības aizstāvjiem to būs izdevies iedabūt pa sētas durvīm, izmantojot traģiskos notikumus Ukrainā. Jārēķinās, ka šis process var būt neatgriezenisks, jo, ja pēc tam būs vēlme atkal samazināt krievu mediju telpu Latvijā, palielinot latviešu valodas lomu, to izdarīt var kļūt ārkārtīgi bīstami.

Ukrainas piemērs to uzskatāmi rāda. Atcerēsimies, ka 2012. gadā prokrieviskajam prezidentam Janukovičam ar viltu un draudiem izdevās izdabūt cauri Ukrainas parlamentam likumu, kas noteica krievu valodai reģionālas valodas statusu. Kad pēc gada Janukovičs tika patriekts un Maidana kustība likumu atcēla, valodas diskriminācijas epizode tika izmantota kā iegansts Kremļa “brālīgajai palīdzībai apspiestajiem krieviem”.

Tāpēc es aicinu Latvijas valdību un Saeimas deputātus, kuriem būs jālemj par krievu valodas mediju paplašināšanu Latvijā, padomāt par šāda lēmuma sekām un nedot zaļo gaismu jau tagad reāli divvalodīgās mediju telpas tālākai krieviskošanai pēc pirmskara Ukrainas parauga.

Ja patiešām ir vēlme cīnīties ar Kremļa maigo varu un vairot latviskas Latvijas atbalstītāju loku visu Latvijas iedzīvotāju vidū, tad to var izdarīt, tikai un vienīgi stiprinot Latvijas mediju vidi LATVIEŠU valodā! Tieši šim mērķim nevajadzētu taupīt līdzekļus. Latvijas krievi labprāt runā un saprot latviski! Neskatoties uz krieviski boksterējošo latviešu politiķu centieniem pierādīt pretējo. Pāriešana uz krievu valodu lojalitāti Latvijai nevairo. Tieši otrādi – tā tikai nostiprina veco pārliecību PSRS laika iebraucējos, ka informācija krieviski šeit vienkārši pienākas, jo vēsturiski un etniski šī teritorija ir “krievu pasaules” sastāvdaļa.

Vai Latvija patiešām ir un vēlas būt daļa no “krievu pasaules”, tas atkarīgs no mums un no mūsu lēmumiem.

UZZIŅA

LTV pērn decembrī informēja par TNS pētījuma rezultātiem par LTV7 raidījumu krievu valodā “Punkts uz i” (Точкu над i), “Bez aizvainojumiem” (Без обид) un “Personīga lieta” (Личное дело), “Šorīt” (Сегодня утром) un “Šovakar” (Сегодня вечером) kopējo auditoriju.

LTV7 krievu raidījumu auditorija
Skatītāji kopā 2014. g. septembris No tiem cittautieši 2014. g. novembris
401 000                                                   111 000
578 000                                                   183 000

Vislielāko auditoriju uzrunājot LTV7 ziņu raidījums krievu valodā “Šovakar”. Auditorija 2014. gada septembrī bijusi vidēji 15 tūkstoši skatītāju, 27 tūkstoši – novembrī liecina. Šī ziņu raidījuma lielākā skatītāju daļa esot nelatvieši. “Šis fakts liecina, ka ziņas sasniedz savu mērķauditoriju – Latvijas iedzīvotājus, kuriem latviešu valoda nav dzimtā,” pērn vēstīja LTV sabiedrisko attiecību pārstāvji.

LA.lv
LA
LA.LV
Latvijā
Ministrs: Ušakova ballīte ir beigusies, Burovs maksā rēķinus 4
3 stundas
LE
LETA
Latvijā
Deputāts Kiršteins šorīt pie Baltezera iekļuvis avārijā
4 stundas
LE
LETA
Latvijā
Par “sistemātisku savu kaimiņu vajāšanu” tiesa rīdziniekam piemēro piespiedu darbu
4 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

JL
Juris Lorencs
Latvijā
21. gadsimts vairs nav autoritātes laiks. To nomaina īslaicīgas slavenības. Saruna ar Skaidrīti Lasmani
1 stunda
OZ
Olafs Zvejnieks
Ekonomika
Olafs Zvejnieks: Privātā kapitāla uzvaras gājiens
1 stunda
LE
LETA
Pasaulē
Lielbritānijā kravas mašīnas konteinerā atrasti 39 cilvēku līķi
2 stundas
LA
LA.LV
Ekonomika
Rīgā būvēs pirmo bezoglekļa biroju ēku
1 stunda
LE
LETA
Pasaulē
Kijevas centrā nograndis spārdziens; ir bojāgājušie
2 stundas