Mobilā versija
-2.8°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
20. novembris, 2012
Drukāt

Lūcija Ķuzāne: Es nevaimanāju, bet daru 


Foto - Andris GrīnbergsFoto - Andris Grīnbergs

Lūcijas Ķuzānes jaunā – nu jau septiņpadsmitā – grāmata “Mēs – neretieši” (“Neretas grāmata”, 384 lappuses, 95 fotoattēli no neretiešu ģimeņu albumiem, iespiesta SIA “Jēkabpils drukātava”) atkal ir dokumentāla un atkal vēsta par Sēliju.

 

Jau labu laiku pirms tās klajā nākšanas cilvēki ar nepacietību taujāja – kad būs? Un ne jau tikai Neretā, Pilskalnē, Ērberģē, Zalvē, Viesītē, Aknīstē, Jēkabpilī, bet arī Rīgā, Liepājā, Talsos. Patiesi var piekrist tiem, kas teic, ka mūsu rakstnieku saimē nav otra līdzīga autora, kas ar tādu sirdsdegsmi radošo mūžu būtu veltījis dzimtā novada izpētei un cildināšanai.

 

No Rīgas 
brauc mājās pikta

Pienākuma cilvēks būdama, Lūcija Ķuzāne mēro tālo ceļu uz Rīgu, lai piedalītos Rakstnieku savienības sanāksmēs, taču nereti mājās atgriežas saērcināta. “Rīdzinieki no tribīnes vaimanā, cik tas šausmīgi, ka izdevniecības maz maksā un ka neko nevar nopelnīt,” viņa saka. “Bet man neviens neko nemaksā! Un es nebrēcu. Es daru.”

Kad jautāju, kādēļ visu radošo mūžu viņa ir tik uzticīga Sēlijai un dokumentālajam žanram, pētot un rakstot par pagājušiem laikiem, L. Ķuzāne teic: “Tas ir mans pienākums. Vai tad “Neretas grāmatu” uzrakstītu kāds cits? Un vai tad es to rakstīju tikai divarpus gadus! Cik tad mūsdienu rakstnieku pēta novadus un lauku dzīvi?”

Kas tuvāk pazīst Lūciju Ķuzāni, zina, ka viņai ir pamats runāt šerpāk. “Neretas grāmatu” neviens cits tā nevarētu uzrakstīt kaut vai tāpēc, ka gadu desmitiem nav braukājis vai staigājis pa Neretas pagasta un kaimiņu pagastu lauku mājām, kā to darījusi Lūcija. Klades ar dažādām piezīmēm, cilvēku atmiņu stāstiem, vērojumiem un atziņām viņai pilns garš plaukts! Tie divarpus gadi bijuši nepieciešami, lai izurbtos cauri pierakstu kaudzēm, atlasītu svarīgāko, savāktu jaunus materiālus, tad visu sašķirotu un – uzrakstītu grāmatu.

“Kāpēc šī grāmata nepieciešama tik daudziem?” vaicā rakstniece. “Katram novadam iet cauri visa Latvijas vēsture, savukārt visi vēsturiskie notikumi atbalsojas cilvēkos. Bet vairākums cilvēku, par kuriem stāstīts grāmatā vai kuri paši dalījušies savās atmiņās, jau staigā Mūžības ceļus. Mums, palicējiem, bet īpaši jaunajām paaudzēm ir svarīgi apzināties savas saknes. Šodien cilvēkiem vajag arī ko citu – ne vien visas valsts, bet arī novadu vēsturi. Ir vērts ieklausīties Jāņa Jaunsudrabiņa teiktajā, ka labi, ja varam ko ņemt no senatnes skaistuma, no tā, kas tajā bijis teicams un slavējams.”

 

“Lai tad man arī ir grūti!”

“Neretas grāmata” ir jau trešais darbs, kurā Lūcija Ķuzāne ieguldījusi gan savu mūža stipendiju, ko pirms trim gadiem sāka saņemt 100 latu apmērā no Valsts kultūrkapitāla fonda, gan savu spēju veikt arī ar grāmatu izdošanu saistītus pienākumus. Pirmie divi darbi ir “Starp trijām upēm” (“Pilkalnes–Pilskalnes grāmata”) un “Līdz mājām pietrūka dažu soļu”.

“Es saprotu tā – ja valstij grūti, ja izdevniecībām grūti, ja pašvaldībām grūti, tas nenozīmē, ka man grāmatu rakstīšanai un izdošanai jāatmet ar roku. Lai tad man arī ir grūti!

Jā, es jau septiņus gadus par savām grāmatām neesmu saņēmusi honorāru. Mūža stipendiju saņemu tikai trīs gadus. Pensija man zem iztikas minimuma. Bet es nežēlojos. Zinot, cik tagad grāmatas ir dārgas un ka tāpēc daudziem nav iespējams tās iegādāties, jautāju sev – bet ko es tur varu līdzēt?

Un atradu atbildi – pati bez atlīdzības uzņemos gan korektora, gan redaktora pienākumus. Iznāk daudz braukāt, bet nevienam neprasu, lai man atlīdzina ceļa izdevumus. Daudziem simtiem lasītāju paeju solīti pretī arī tādā veidā, ka pati savas grāmatas iegādājos par mūža stipendiju un tad uzdāvinu bibliotēkām, muzejiem, pansionātiem, arī privātpersonām. “Neretas grāmata” tāpat kā iepriekšējās aizceļojusi arī tālus ceļus – pat uz Kanādu un ASV.”

No mūža stipendijas 600 latus Lūcija Ķuzāne samaksājusi par savas “Pilkalnes–Pilskalnes grāmatas” izdošanu, segti arī grāmatas “Līdz mājām pietrūka dažu soļu” izdevumi.

 

Ekskluzīva 
dzīves hronika

Vienlaikus ar “Neretas grāmatu” klajā nākusi Jēkabpils mākslinieces Ainas Karlsones savāktās un sagatavotās Lūcijas Ķuzānes dzīves hronikas grāmata, kas papildināta ar autores grāmatzīmēm, gleznu reprodukcijām un zīmējumiem. Izdevums, kas ir roku darbs, sagatavots biedrībā “Aleksandra Pelēča lasītava” un tiražēts ar Jēkabpils pilsētas domes atbalstu.

“Tas ir augsts Lūcijas Ķuzānes radošā un sabiedriskā darba novērtējums,” saka “Aleksandra Pelēča lasītavas” pārzinis Zigurds Kalmanis.

 

Fakti

Rakstniece Lūcija Ķuzāne ir apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni (2003), ir LZA Sēlijas asociācijas goda biedre, Jēkabpils pilsētas goda pilsone un Pilskalnes pagasta goda pilsone.

Lūcijas Ķuzānes grāmatām par Jāni Jaunsudrabiņu, Jūliju Dievkociņu, Jāni Veseli un Aleksandru Pelēci ir izcila kultūrvēsturiska vērtība.

Pašlaik top Lūcijas Ķuzānes astoņpadsmitā grāmata “Līdz Mūžībai aiziet un atgriezties”, stāstījums par viņas dzimtu, fotogrāfu Kristapu Medni un Mēmeles pagastu.

 

Viedoklis

Rakstnieks Ēriks Hānbergs: “Lūcija Ķuzāne ir paraugs, kā ar izpratni un cieņu izturēties pret Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiju. Viņa šo ikmēneša 100 latu balstījumu pārdomāti izmanto savām dokumentālajām grāmatām. Domāju, ka šī izpratne un cieņa rakstniecei palīdz uzturēt možu garu un joprojām radoši darboties Sēlijas labā.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+