Lūdz Dievu par Latviju, bet balso par krievu valodu 1
Pirms gada referendumā par krievu valodu kā valsts valodu balsoja vairāk Latgalē – novados, kur iedzīvotāju vidū latviešu ir salīdzinoši mazāk.
Taču divos Daugavpils novada pagastos (abi Daugavpils tuvumā) bija diametrāli pretēji rezultāti – vēlēšanu iecirknī Nr. 418 Tabores pagasta pārvaldē 220 cilvēki (93,2%) nobalsoja par krievu valodas kā otras valsts valodas ieviešanu, pret bija tikai 16 balsotāji (6,8%), savukārt vēlēšanu iecirknī Nr. 419 Vaboles pagasta kultūras namā par krievu valodu nobalsoja tikai 33 cilvēki (7,8%), bet pret – 387 cilvēki (91,7%).
Kāpēc pagasti balsoja tik atšķirīgi? Ja referendums notiktu tagad, vai cilvēki balsotu tāpat? Varbūt pēcreferenduma laiks licis šo to pārvērtēt un domas mainījušās? “LA” devās uz Tabori un Vaboli.
Grib dokumentus divās valodās
Pirmais cilvēks, ko satieku Tabores pagastā, ir Vladimirs Miņčenko, kas uzreiz saka, lai runāju krieviski. Cenšos panākt, lai kādu vārdu pasaka latviski – nekā. Labprāt stāsta, kā dzīvo, ka 40 gadus nostrādājis ar tehniku, visvairāk ar buldozeru un ekskavatoru. Kad vedinu izteikties par valodas referendumu, par Krievijas centieniem palielināt savu ietekmi kaimiņzemēs, vīrs tikai īsi noteic, ka ir krievs un balsojis par krievu valodu.
“Bet ne jau tāpēc, ka man kaut kas būtu pret latviešu valodu, nē, mēs te visi, vienalga, krievs, latvietis, polis vai ebrejs, saprotamies labi,” pēc brītiņa viņš skaidro.
“Par krievu valodu kā otru valsts valodu es balsoju tāpēc, lai būtu iespējams kārtot dokumentus divās valodās – latviešu un krievu. Lai cilvēki runā, kā katrs grib, bet dokumenti – tas ir pavisam kas cits. Ja daudzi latviešu valodu nesaprot tik labi, kā vajadzētu, rodas neskaidrības, pārņem nedrošība, rodas grūtības.”
Ja referendums notiktu tagad, druknais vīrs balsotu tāpat kā pirms gada. To man apliecina arī vairāki citi krievu cilvēki gados. Un ne jau krievi vien. Kad pajautāju, vai domas patiešām nav mainījušās, kāda sieviete, kas nevēlas nosaukt savu vārdu, par fotografēšanos negrib pat dzirdēt, iesaucas: “Kā var mainīties, ja darba nav, ja cilvēki bēg uz ārzemēm veselām ģimenēm!”
“Vai tad te vācu valoda lai būtu?”
Sniega kupenu ieskautajā “Celiņu” sētā sastopu saimnieci Albīnu Šeškenu. Sākam runāt par valodām, referendumu, pēkšņi runātīgā sieva iesaucas: “Paldies Dievam, ka jūs atsūtīja uz Tabori, nu vismaz var latviski parunāt!”
Viņai, polietei, visapkārt krievu valoda vien skanot. Pat televīzijā neredzot nevienu latviešu programmu, reti kuram esot uzlikts dekoders. Skatoties krievu un lietuviešu kanālus. No avīzēm pasūtot vienīgi “Latgales Laiku”, dodot lasīt vēl pieciem cilvēkiem. Kad jautāju, kāpēc, pēc viņas domām, 93,2 procenti Tabores balsotāju iestājušies par krievu valodu, atbildes vietā atskan negaidīts paziņojums: “Es arī nobalsoju par krievu valodu. Man nav kauns, ka es tā balsoju.”
Enerģiskā sieviete aizgūtnēm stāsta, ka viņas tēvs esot dienējis Latvijas armijā, māte, poliete, Latvijā iebraukusi no Polijas, nevis no Baltkrievijas, te dzīvojusi no 1946. gada, bet tik un tā pēc Latvijas valsts atjaunošanas pilsonību nedevuši, saukājuši par okupanti. Kāda tur okupante! Vai tad okupantes meita zinātu piecas valodas? Bet viņa, Albīna, zinot – poļu, latviešu, krievu, ukraiņu, lietuviešu. Kad bijusi jauna, pasūtījusi ukraiņu žurnālu, lai iemācītos ukraiņu valodu.
“Puča laikā mēs visi – latvieši, krievi, poļi, baltkrievi, ukraiņi – lūdzām Dievu par Latviju, lūdzām, lai nebūtu kara, lai būtu miers. Bet tagad valdība grib iznīcināt krievu valodu. Es parakstījos par krievu valodu, jo maniem četriem bērniem ir jāzina šī valoda. Vai tad te vācu valoda lai būtu?”
No kurienes tādas ziņas, ka valdība grib iznīcināt krievu valodu? Atbilde skan – pa radio teica! Vajagot, lūk, tikai latviešu valodu.
“Es negribētu, lai mēs būtu zem Krievijas. Bet darbu mums vajag! Es gribu savu valsti ar ražošanu – ar fabrikām un rūpnīcām. Es negribu to laiku, bet paju sabiedrība gan derētu.”
Kad jau atvados, saimniece vēl nosaka: “Pasakiet valdībai, lai nedomā, ka mēs te, Latgalē, esam galīgi… Man ne viens vien krievs ir pārmetis, ka nerunājam ar viņiem latviski. Un tā visā valstī. Vai nu mēs esam pārāk lepni, vai arī pārāk cienām un godinām tieši krievus, ka runājam ar viņiem tikai krieviski.”
Nepārzina vēsturi
Vaboles pagasta pārvaldes vadītāja Aina Pabērza, atceroties referendumu, teic, ka viņai bijis kauns, ka vispār tāda lieta tikusi pieļauta, īpaši zinot, cik gadu pagājis pēc neatkarības atgūšanas.
“Saeima un valdība ir augstprātīgas. Kāpēc neinteresējās par situāciju laukos, īpaši Latgalē? Kāpēc nereaģē uz signāliem? Vai tad nesaprata, ka referendums izpaudīsies arī kā sociālais protests? Mums arī daži latvieši nobalsoja par krievu valodu. Bet patiesībā šo problēmu mūsu pusē uzkurināja mākslīgi.
Nav taču noslēpums, ka referendums tika saistīts ne jau ar valsts valodas statusu. Bija cittautieši, kas cerēja, ka atgriezīsies padomju laiki un ka algu varēs saņemt bez grūtībām – nevis strādājot, bet slinkojot. Pirms referenduma ne viens vien izrieza krūtis – nu tik būs, tagad mēs viņiem parādīsim. Gads pagājis, bet īpaši nekas nav mainījies. Es nezinu nevienu “par” balsotāju, kas tagad, ja būtu tāda iespēja, balsotu “pret”.”
Zemnieku saimniecības “Rosmes” saimnieci Annu Lazdāni satieku, kad viņa ar A. Pabērzu pārrunā “Skrindu dzimtas muzeja” darbu, kas viņai esot sirdsdarbs.
“Brāļi Skrindas savulaik izglītoja tautu, es visiem skaidroju, kā vārdā viņi tā pūlējās. Sadarbībā ar skolu darām visu, lai bērniem jau no mazām dienām iemācītu pareizo vēstures izpratni. Šobrīd dzīves realitāte – izkropļota vēsture. Daži krievi vēl tagad mēdz atgādināt – mēs bijām Vitebskas guberņā, jūs mums to atņēmāt. Nepārzinot vēsturi, tiek izplatīts mīts, ka, lūk, latvieši ir vainīgi.”
Arī attieksme
Lielā mērā balsošanas atšķirība, protams, tāpēc, ka Vaboles pagastā, kas robežojas ar latvisko Līksnas pagastu, vairākums ir latviešu, bet Tabores pagastā, kas atrodas uz austrumiem aiz Daugavpils, – krieviski runājošo. Vaboles pagastā no 887 iedzīvotājiem 84 procenti ir latvieši, krievi – 11 procenti, bet baltkrievi, poļi, ukraiņi, lietuvieši un citi – kopā pieci procenti. Tabores pagasta pārvaldes vadītāja Vija Seļicka, lai gan nosauc kopējo iedzīvotāju skaitu 975, nevar pateikt ne latviešu, ne krievu skaitu un procentus. Tabores pagasta pārvaldes mājas lapā pats atrodu tikai 2009. gada 1. janvāra datus: latvieši – 14,1%, krievi – 50,1%, poļi – 18,5%, baltkrievi – 11,1%, citas tautības – 3,2%.
V. Seļicka apgalvo, ka ar apmeklētājiem, kas runā krieviski, viņa un pārējie pārvaldes darbinieki runājot latviski. Taču mani pārņem šaubas, vai tiešām tā ir. Kad lūdzu ziņas par Tabores skolas audzēkņu un pirmsskolas grupas bērnu skaitu, viņa paceļ klausuli un zvana, cik noprotu, uz skolu, bet runā… krievu valodā.
Kad ieminos, ka uz ceļa nekur nemanīju zīmi “Tabores pagasts”, atbilde: “Nezinu, kāpēc nav uzlikta.”
