Pasaulē
Eiropa

Atis Klimovičs: Lukašenko atbildīgs par problēmām nākotnē2


Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko.
Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko.
Foto – LETA/Reuters

Kopš 1994. gada nemainīgi Baltkrievijā valdījušais arī par baltkrievu “batjku” sauktais prezidents Aleksandrs Lukašenko izdarījis pietiekami daudz, lai desmit miljonu iedzīvotāju lielā valsts ar zināmām bažām raudzītos nākotnē.

Lukašenko soli pa solim izveidotā autoritārā kārtība bez “liekas” vārda, preses un vēlēšanu brīvības ar sevišķu uzmanību pret Baltkrievijas spēka struktūrām tomēr var izrādīties nepietiekami stipra nopietnu pārbaudījumu gadījumā.

Kā bijis redzams turpat pāri robežai Ukrainā – galvenā nozīme šādos brīžos ir tam, cik liela daļa sabiedrības gatava enerģiski un drosmīgi darboties, pat negaidot, ka visu priekšā pateiks valsts vadība.

Taču par to, cik stipra ir baltkrievu pašapziņa un gatavība aizstāvēt savu valstiskumu, skaidrības nav.

Eksperti gan nav vienoti savās prognozēs, cik nopietni pārbaudījumi varētu piemeklēt Minsku, taču paša kaimiņvalsts līdera dažādie izteikumi bijuši visai emocionāli, iespējams, apliecinot noteiktu viņa uztraukumu. Ko vērts vien ir Lukašenko patriotiskais paziņojums, ka militāra iebrukuma gadījumā valsti aizstāvēs visi tās iedzīvotāji.

Šim, ja atskatāmies pārredzamā pagātnē, negaidītajam vēstījumam sekojuši vairāki citi ne mazāk pamanāmi paziņojumi, kuros “batjka” uzsvēris, ka šobrīd neesot nekāda pamata runāt par tālāku integrāciju starp Baltkrieviju un Krieviju.

Agrāk neko līdzīgu nebija iespējams iztēloties, jo Minska ar savu darbību kā iekšējā, tā ārējā politikā pamatos visu darīja apmēram tāpat kā lielais kaimiņš Krievija.

Lukašenko pat vēl agrāk sāka dzelžaini koncentrēt varu savās rokās, ne velti izpelnoties Eiropas “beidzamā diktatora” nosaukumu.

Kā redzams tagad, jau sen viņš šajā pozīcijā nav vienīgais, taču Rietumi atturīgi nesteidzas piekārt šādu birku arī Vladimiram Putinam, kas to pelnījis pat vairāk. Gan Kremļa represīvās iekšējās politikas, gan agresīvās ārpolitikas dēļ.

Kā redzams tagad, valstis ar dažādiem politiskajiem modeļiem var dzīvot līdzās ilgu laiku. Pietiek paskatīties uz dažām kaimiņos esošajām – Baltkrieviju, Ukrainu, Krieviju un Baltijas valstīm. Kādreiz uzskatījām, ka baltkrievi uzzinās par dzīvi Baltijā un arī paši vēlēsies sev tādu iegūt.

Saistītie raksti

Tomēr esam kļūdījušies – drīzāk lietu kārtību šajās valstīs nosaka virkne daudzveidīgu faktoru un dziļāk slēptas likumsakarības, kuru atminējums meklējams senākā pagātnē. Kādēļ Ukrainā bija iespējama Oranžā revolūcija un desmit gadus vēlāk tās turpinājums Cieņas revolūcija, kas beidzās ar lielām asinīm un tautas uzvaru? Kādēļ nekas tāds nav noticis Baltkrievijā, lai gan jau sen tam bijis ārkārtīgi nopietns pamats? Kādēļ Krievijā lielākajai sabiedrības daļai bezalternatīvas vēlēšanas šķiet pieņemama kārtība, bet trijās Baltijas valstīs tas šķiet pilnīgi nepieņemami?

Baltkrievijas gadījumā taisnība var izrādīties pazīstamajam Austrum­eiropas politikas pārzinātājam ukraiņu žurnālistam Vitālijam Portņikovam, pēc kura domām baltkrievi tagad var vienīgi zīlēt – vai nu viņu valsts tiks pilnībā iekļauta Krievijas sastāvā, vai arī Minskai tiks atstāta garāka pavadiņa, paliekot Kremļa stingri vadīta satelīta statusā.

LA.lv