Mobilā versija
Brīdinājums +11.3°C
Modris, Matīss, Mariss
Ceturtdiena, 21. septembris, 2017
14. septembris, 2017
Drukāt

Režisoram Valdim Lūriņam dzimtās mājas vietā – bedre (23)

Foto - Ilze PētersoneFoto - Ilze Pētersone

Valda Lūriņa ģimenē par 16 izsūtījuma gadiem Evenkijā runāja maz. Šovasar režisors fonda “Sibīrijas bērni” ceļotāju grupā devās uz Turu (Krievija, Krasnojarskas apgabals), lai vēl savāktu atmiņu drumslas par vietu, kur bija dzimis un nodzīvojis sešus gadus. Man atkal kabatā papīra lapa ar tekstu “Ko redzēsi Turā?”, kuru pirms ceļa iedevusi mamma – viņa Sibīrijā no savas jaunības atstāja 14 gadus.

 

Sods par sarunām

Pretēji vietējās administrācijas vadītāja solījumiem Turas lidostā mūs neviens nesagaida. Pavecs “paziks” aizvizina līdz centram un izsēdina pie viesnīcas – tās, kas pašvaldības pārziņā. Viesnīcniece izskatās pārsteigta, sak, šefs skaidrojis, ka latvieši nav sazvanāmi, laikam nebūšot, bet pats uz pāris nedēļām aizdevies uz Krasnojarsku. Nav diez ko viesmīlīga sagaidīšana.

Patiesību sakot, pēc pagājušā gada “Sibīrijas bērnu” ekspedīcijas Krievijā biju apņēmusies nespert kāju šajā valstī. Pārāk stipri tajā oda pēc padomju laika, kur, kā vien griezies, sudrabā vai bronzā krāsots Ļeņins un ļaužu prāti lielākoties ar Kremļa propagandu sagandēti. Šīs vasaras maršruts ar mammas izsūtījuma vietām, jo īpaši Evenkiju, kur viņu, padsmitgadīgu meiteni, vietējā vara atstāja uz pāris ziemām vienu taigā kopā ar evenkiem, lika mainīt domas. Jau ceļojuma sagatavošanas laikā sapratu, ka līdz taigai, evenkiem un briežu bariem netiksim – turp jādodas ar helikopteru, kas ir gana dārgs brauciens, tāpēc jāsamierinās ar Turu. Nepilnas divas dienas šeit izvērtās pat par piedzīvojumu ar aizturēšanu un vairākām stundām vietējā policijas iecirknī.

Kuram gan ienāktu prātā, ka par sarunu ar divām skolniecēm un vecu evenkieti var savākt policija? Krievijā var. Kad Turas arhīvā izvaicāju darbinieci par represēto latviešu atmiņām, telpā ienāca trīs vīri, divi no tiem policistu uniformā, palūdza man pasi un aicināja sekot uz iecirkni, kur paskaidroja, ka esmu pārkāpusi viņu valsts likumu – tūrisma vietā nodarbojos ar žurnālistiku. “Tūrisms ir makšķere rokā, brauciens ar laivu, slēpes pie kājām, bet jūs sarunājaties ar cilvēkiem!” teica kārtības sargs un sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolu. Par “runāšanos ar cilvēkiem” tiku nosodīta ar diviem tūkstošiem rubļu.

Visas pazīmes rādīja, ka Krievija piegriež drošības skrūves – pēc policistu izturēšanās un komentāriem varēja noprast, ka no augšas saņemts rīkojums ārzemniekus uzmanīt, ko turpmākā ceļojuma laikā sajutām ne vienreiz vien.

 

Skaties savā šķīvī!

Režisors Valdis Lūriņš uz Turu brauca pēc atmiņām – ar gadiem griboties par sevi uzzināt vairāk. “Tā kļūst saprotamākas lietas, kuras jūti, bet nevari noformulēt,” viņš piebilst. Liecību no bērnības atlicis maz, jo Lūriņu ģimenē līdzīgi kā daudziem latviešiem nebija pieņemts runāt par Sibīrijas gadiem. “Varu sev tikai pārmest, ka nejautāju mammai un vecmāmiņai par šo periodu, atmiņas nav uzrakstītas, vien atlikušas vēstules.”

Mammai Valdis bija vēlais bērns, piedzimis 40 gados, kad aiz muguras desmit gadi izsūtījumā Turā. Mazā māsiņa apglabāta kaut kur pa ceļam uz Sibīriju, tēvu tā pa īstam nekad nav saticis. Prātā palicis vien stāsts, kā viņš atnācis ciemos ar konfekšu tūtu, bet puika saldumus nav ņēmis. Kad kaimiņiene mudinājusi cienāties, sak, tas taču tavs “papa”, atbildējis, ka šis nav nekāds tētis, bet labs onkulis, toties tēvs esot “svoloč un drjaņ”. Valdis zina viņa vārdu un uzvārdu, arī to, ka ukraiņu tautības un partijas biedrs, kas nozīmēja, ka laulības ar specpārvietoto, kā tolaik sauca represētos ļaudis, nav iespējamas.

Ģimene nav cietusi badu, taču dzīvojusi taupīgi. “Atceros šādu epizodi – sēžam pie pusdienu galda ar vecmāmiņu, es paskatos viņas šķīvī un saku – tev gaļas gabals lielāks nekā man! Viņa man atbild – skaties savā šķīvī, tas ir kauls.” Vecmāmiņa bijusi prasmīga šuvēja, bet mammai nepabeigtā “fizmatu” izglītība līdzējusi dabūt grāmatvedes darbu Turas zivju fabrikā. Ar laiku tikušas pie savas mājiņas, kuru viņš šajā ceļojumā vēl cerēja ieraudzīt.

Vajadzēja dienu, lai Valdis saņemtos apskatīt bērnības dienu dzīvesvietu. “Tās nebija bailes, bet ar pagātni saistīts slieksnis, kas jāpārkāpj,” viņš skaidro. Ap pusvienpadsmitiem vakarā tik noteicis – viss, ejam, izsaucis taksometru un kopā ar dzīvesbiedri Ritu braukuši uz zināmo adresi. Mazā namiņa vietā rēgojās ar nezālēm apaugusi dziļa bedre.

Blakus mājas logos spīdējusi gaisma, Valdis pieklauvējis pie rūts, varbūt kaimiņš ko varēs pastāstīt? Logu atvēris nedaudz samiegojies vīrs, taču nav iztrūcies no visur klātesošā operatora Viktora Grībermana kameras, tikai pasmaidījis un sākusies lieliska saruna. Nejaušo satikšanos ar evenku izcelsmes arhitektu un mākslinieku Sergeju Salatkinu Valdis nosauc par sava ceļojuma brīnumu. Uz atvadām dāvanā saņēmis zīmējumu ar Lūriņu ģimenes namiņu, kāds tas kaimiņam palicis atmiņā.

Pievienot komentāru

Komentāri (23)

  1. Kuram gan ienāktu prātā, ka par sarunu ar divām skolniecēm un vecu evenkieti var savākt policija? Krievijā var. Kad Turas arhīvā izvaicāju darbinieci par represēto latviešu atmiņām, telpā ienāca trīs vīri, divi no tiem policistu uniformā, palūdza man pasi un aicināja sekot uz iecirkni, kur paskaidroja, ka esmu pārkāpusi viņu valsts likumu – tūrisma vietā nodarbojos ar žurnālistiku. “Tūrisms ir makšķere rokā, brauciens ar laivu, slēpes pie kājām, bet jūs sarunājaties ar cilvēkiem!” teica kārtības sargs un sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolu. Par “runāšanos ar cilvēkiem” tiku nosodīta ar diviem tūkstošiem rubļu.
    ==============================
    Ja viņi ierastos LV, to pašu darītu! Vienīgi lielāku summu noplēstu!
    Žurnālistika ir žurnālistika, tūrisms ir tūrisms.

  2. Vispār,ceļojums ur to skrandu impēriju ir diezgan ekstrēms pasākums. Tik pat labi tie apdauzītie,varēja apsūdzēt raksta autori spiegošanā,kā tas izdarīts ar ukraiņu žurnālistu,vai nolaupīt,kā nu ļoti “neatkarīgās” Baltkrievijas teritorijā FSB nolaupīja P.Gribu.

    • Pagājušajā gadā vēl nekā tāda nebija – ne policijas uzlidojumu, ne Federālā drošības dienesta sekošanas un cilvēku, ar kuriem tikāmies, izjautāšanas. Šogad situācija ir krasi mainījusies ārzemniekiem par sliktu. Uz Krieviju vairs nebraukšu.

  3. Mediju ziņs: Jau četras dienas Krievijā nerimst spridzināšanas draudi.
    Ko nu pukoties par sodu 20 eiro (2 000 rubļu) apmērā. Nekas cits Krievijā drīz neatliks – būs jāliek bistes Ūsainajam un jācenšas atjaunot kaut kādu kārtību.

    • kāds tev priecigs tonis Atbildēt

      pat žēl apbēdināt atgādinot par burtiski nepārtrauktajiem terorisma uzbrukumiem tevā dievu zemē. un te iedomājies krievijā kāds draud, pat nespridzina, pat nebrauc ar auto pūlī, bet lūk draud. ai ai ai, nu kā tā drīkst:)

  4. tas stāstiņš par grīdas šķirbā iekritušo pulksteni tāds zīmīgs. Un Sibīrijā, izsūtītā un partijnieks (ukrainis ??? )

  5. dzimtās mājas vietā – bedre
    ——————–
    Nja rusņa tiešām ir viena liela bedre 😀

    • kritiska balss no vietejās sūdu bedres. tu jau savu ateju sertificeji?

      • Re,kā kremļa troļļa “āža kāja”beidzot izlīda.
        Kas ,padla,tavu mīļo “skrandu impēriju” aizskāra?
        Tēlo te morālistu,kad runa par izsūtīto piemiņu.
        Neesmu manījis ka tu būtu tāpat uztraucies par RT,1BK,vai {“Zvezda” pretlatviskajiem komentāriem un intervijām Latvijā.

        • tik labi lai tevis piesauktos kanālus skatitos. tā ka āža kāja bus tev pašam ja jau tu tik citigi skaties:)

          • Ja jau neskaties un neproti,tas tikai nozīmē,ka kolaboracionisms un savas tautas vēstures un piemiņas nicināšana tev ir iedzimta.
            Kā saka tavā dievu zemē,nav ģimenes bez kropļa.

          • vēsture un pieminešana

            un sevis popularizešana nekautrejoties pat izmantot savu senču kaulus ir divas diametrāli pretejas lietas. pret piemiņu un vēsturi ne vismazāko pretenciju, visdziļākā cieņa, bet šis noteikti nav tas gadijums, ta jau visas sarkanās linijas pārkāptas protams jauna paaudze, jaunas vertibas, par senču pīšļiem pasaulē visādi ņirgājas, pat dimantus no iem taisa utt , bet tāpec jau man nav jāslavē tāds morāles pagrimums

          • Nomierinies,Jūda!

  6. Valda Lūriņa apnicīgi bērna balstiņā čiepstošajai 40 gadīgajai meitai talantīgs vīrs, Lūriņam znots.

  7. Kā atrast iepriekšējo rakstu, t.i.sākumu, kas publicēts 12.09.2017.???

  8. savu iesākto PR un naida kurināšanas akciju balstitu uz senču kauliem:)

  9. facham

    Mamma, padsmitgadīgā meitene – autores Ilzes Pētersones mamma. 40 gadu vēlais bērns – sievietei, kas ir Valda Lūriņa mamma.

  10. padsmitgadia meitene un 40gadu velais berns

Skolotāja: "Bez eksāmena latviešu valodā nevar iztikt" (8)Jaunā izglītības satura veidotāji sola nemazināt valsts valodas lomu skolās
Draugiem Facebook Twitter Google+