Režisoram Valdim Lūriņam dzimtās mājas vietā – bedre 22
Valda Lūriņa ģimenē par 16 izsūtījuma gadiem Evenkijā runāja maz. Šovasar režisors fonda “Sibīrijas bērni” ceļotāju grupā devās uz Turu (Krievija, Krasnojarskas apgabals), lai vēl savāktu atmiņu drumslas par vietu, kur bija dzimis un nodzīvojis sešus gadus. Man atkal kabatā papīra lapa ar tekstu “Ko redzēsi Turā?”, kuru pirms ceļa iedevusi mamma – viņa Sibīrijā no savas jaunības atstāja 14 gadus.
Sods par sarunām
Pretēji vietējās administrācijas vadītāja solījumiem Turas lidostā mūs neviens nesagaida. Pavecs “paziks” aizvizina līdz centram un izsēdina pie viesnīcas – tās, kas pašvaldības pārziņā. Viesnīcniece izskatās pārsteigta, sak, šefs skaidrojis, ka latvieši nav sazvanāmi, laikam nebūšot, bet pats uz pāris nedēļām aizdevies uz Krasnojarsku. Nav diez ko viesmīlīga sagaidīšana.
Patiesību sakot, pēc pagājušā gada “Sibīrijas bērnu” ekspedīcijas Krievijā biju apņēmusies nespert kāju šajā valstī. Pārāk stipri tajā oda pēc padomju laika, kur, kā vien griezies, sudrabā vai bronzā krāsots Ļeņins un ļaužu prāti lielākoties ar Kremļa propagandu sagandēti. Šīs vasaras maršruts ar mammas izsūtījuma vietām, jo īpaši Evenkiju, kur viņu, padsmitgadīgu meiteni, vietējā vara atstāja uz pāris ziemām vienu taigā kopā ar evenkiem, lika mainīt domas. Jau ceļojuma sagatavošanas laikā sapratu, ka līdz taigai, evenkiem un briežu bariem netiksim – turp jādodas ar helikopteru, kas ir gana dārgs brauciens, tāpēc jāsamierinās ar Turu. Nepilnas divas dienas šeit izvērtās pat par piedzīvojumu ar aizturēšanu un vairākām stundām vietējā policijas iecirknī.
Kuram gan ienāktu prātā, ka par sarunu ar divām skolniecēm un vecu evenkieti var savākt policija? Krievijā var. Kad Turas arhīvā izvaicāju darbinieci par represēto latviešu atmiņām, telpā ienāca trīs vīri, divi no tiem policistu uniformā, palūdza man pasi un aicināja sekot uz iecirkni, kur paskaidroja, ka esmu pārkāpusi viņu valsts likumu – tūrisma vietā nodarbojos ar žurnālistiku. “Tūrisms ir makšķere rokā, brauciens ar laivu, slēpes pie kājām, bet jūs sarunājaties ar cilvēkiem!” teica kārtības sargs un sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolu. Par “runāšanos ar cilvēkiem” tiku nosodīta ar diviem tūkstošiem rubļu.
Visas pazīmes rādīja, ka Krievija piegriež drošības skrūves – pēc policistu izturēšanās un komentāriem varēja noprast, ka no augšas saņemts rīkojums ārzemniekus uzmanīt, ko turpmākā ceļojuma laikā sajutām ne vienreiz vien.
Skaties savā šķīvī!
Režisors Valdis Lūriņš uz Turu brauca pēc atmiņām – ar gadiem griboties par sevi uzzināt vairāk. “Tā kļūst saprotamākas lietas, kuras jūti, bet nevari noformulēt,” viņš piebilst. Liecību no bērnības atlicis maz, jo Lūriņu ģimenē līdzīgi kā daudziem latviešiem nebija pieņemts runāt par Sibīrijas gadiem. “Varu sev tikai pārmest, ka nejautāju mammai un vecmāmiņai par šo periodu, atmiņas nav uzrakstītas, vien atlikušas vēstules.”
Mammai Valdis bija vēlais bērns, piedzimis 40 gados, kad aiz muguras desmit gadi izsūtījumā Turā. Mazā māsiņa apglabāta kaut kur pa ceļam uz Sibīriju, tēvu tā pa īstam nekad nav saticis. Prātā palicis vien stāsts, kā viņš atnācis ciemos ar konfekšu tūtu, bet puika saldumus nav ņēmis. Kad kaimiņiene mudinājusi cienāties, sak, tas taču tavs “papa”, atbildējis, ka šis nav nekāds tētis, bet labs onkulis, toties tēvs esot “svoloč un drjaņ”. Valdis zina viņa vārdu un uzvārdu, arī to, ka ukraiņu tautības un partijas biedrs, kas nozīmēja, ka laulības ar specpārvietoto, kā tolaik sauca represētos ļaudis, nav iespējamas.
Ģimene nav cietusi badu, taču dzīvojusi taupīgi. “Atceros šādu epizodi – sēžam pie pusdienu galda ar vecmāmiņu, es paskatos viņas šķīvī un saku – tev gaļas gabals lielāks nekā man! Viņa man atbild – skaties savā šķīvī, tas ir kauls.” Vecmāmiņa bijusi prasmīga šuvēja, bet mammai nepabeigtā “fizmatu” izglītība līdzējusi dabūt grāmatvedes darbu Turas zivju fabrikā. Ar laiku tikušas pie savas mājiņas, kuru viņš šajā ceļojumā vēl cerēja ieraudzīt.
Vajadzēja dienu, lai Valdis saņemtos apskatīt bērnības dienu dzīvesvietu. “Tās nebija bailes, bet ar pagātni saistīts slieksnis, kas jāpārkāpj,” viņš skaidro. Ap pusvienpadsmitiem vakarā tik noteicis – viss, ejam, izsaucis taksometru un kopā ar dzīvesbiedri Ritu braukuši uz zināmo adresi. Mazā namiņa vietā rēgojās ar nezālēm apaugusi dziļa bedre.
Blakus mājas logos spīdējusi gaisma, Valdis pieklauvējis pie rūts, varbūt kaimiņš ko varēs pastāstīt? Logu atvēris nedaudz samiegojies vīrs, taču nav iztrūcies no visur klātesošā operatora Viktora Grībermana kameras, tikai pasmaidījis un sākusies lieliska saruna. Nejaušo satikšanos ar evenku izcelsmes arhitektu un mākslinieku Sergeju Salatkinu Valdis nosauc par sava ceļojuma brīnumu. Uz atvadām dāvanā saņēmis zīmējumu ar Lūriņu ģimenes namiņu, kāds tas kaimiņam palicis atmiņā.
