Mobilā versija
+18.7°C
Bernhards, Boriss, Rojs
Svētdiena, 20. augusts, 2017
8. decembris, 2016
Drukāt

“Lustīgais blūmīzers” par laiku sev un otram

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Novembra aptaujas posmā mūziķi piedāvāja divas dziesmas par laiku. Klausītājus uzrunāja romantiskā un emocionālā “Lustīgā blūmīzera” dziesma “Mums laika nepietiek”. “Šobrīd materiālā pasaule, manuprāt, pārņēmusi mūs visus. Es noteikti vēlētos, lai mēs atrastu laiku viens otram,” teic dziesmas autors Mārtiņš Bergmanis.

Laikā, kad ir tik daudz iespēju sazināties ar cilvēkiem, mēs tomēr tik maz laika atrodam viens otram. “Nevajadzētu būt tā, ka mēs piezvanām tikai tad, kad vajag, bet vajadzētu kaut piecas minūtes pasēdēt un no sirds papļāpāt. Tas noteikti būs šis laiks, ko mēs veltām viens otram, ģimenei. Otrā varētu būt mīlestība un spēja pateikt paldies. Paldies, ka tu esi, paldies, ka tu palīdzi. Paldies, ka šie cilvēki man ir blakus. Pateikt šīs labās lietas. Manuprāt, mēs visu laiku sakām to, kas nav labi, bet tieši labās lietas ir vērts izcelt. Trešais, lai dziesmā ir dziļi un patiesi dziesmu teksti, jo mūzika ir svarīga smadzenēm, lai būtu dziļums gan tekstos, gan dziesmās,” nosaka Mārtiņš.

Ja jau šis ir sirdsdziesmu raidījums, tad Mārtiņam lūdzu pateikt, kas viņam pašam ir sirdsdziesma. “Sirdsdziesma, manuprāt, ir tā, kura uzrunā cilvēku ar skaņu, ar attēlu, vīziju un noteikti ar tekstu. Sirdsdziesma ir tā, kurā noteikti spēj saskatīt sevi arī dziesmas klausītājs un beigu beigās pateikt, ka dziesma ir rakstīta it kā par viņu. Dziesmai noteikti ir jābūt ar kādu vēstījumu, kas paliek katram pie sevis, lai tas nav skaļš, bet tieši tā, kā to teiktu mana un Tava sirds,” pārdomājot teic Mārtiņš.

Pa šiem vairāk nekā 20 gadiem mums katram jau ir izveidojies priekšstats par Mārtiņu un “Lustīgo blūmīzeru”. Mārtiņš pasākumos dzirkstī un iekustina pašus kūtrākos, bet jaunā dziesma “Mums laika nepietiek” aicina uz nopietnām pārdomām. Mārtiņam vaicāju par to nenopietno un nopietno, kā tie sadzīvo un kādam ir vieglāk būt – nenopietnam vai nopietnam. “”Lustīgais blumīzers” – samērā jautri puiši, jautri pasākumi, un pieļauju domu, ka atšķirīgs mūzikas stils. Mārtiņš Bergmanis – dzeja, nakts, ceļi, saulrieti, patiesi, godīgi un mīļi. Tas būtu tas, kā es raksturotu šīs divas manas daļas,” atklāj Mārtiņš. Viņam ir daudz interesantu stāstu, kā uz skatuves ir bijis jāspēj, es gribētu teikt, savākties, lai klātesošie justos labi. “Protams, spēlējot balles, izklaidējot cilvēkus, lai kas ar mani notiktu iekšēji, es to nedrīkstu izrādīt. Piemēram, reiz pirms kāzām, kad viss jau bija izkrauts no busiņa un bijām gatavi spēlēt, busiņš aizdegās un izdega, vai, braucot uz balli, tiek notriekts kāds meža zvērs un sasista mašīna. Kāzās, pasākumā to nedrīkstēja manīt neviens. Es nedrīkstu izrādīt, lai cik būtu smagi vai grūti. Un, esot “Lustīgajam”, man ir labi, jo tieši ar to, ko daru, ar to, ko sajūtu uzstājoties, darot citus laimīgus, esmu laimīgs es pats. Es baudu to, ko daru, un tā nav aprakstāma sajūta, ko dod mūzikas skaņas, labi, dziļi teksti un laba – “Lustīgā blūmīzera” komanda.” Savukārt tā otrā – nopietnā puse – ir garajos mājupceļos. “Mārtiņš Bergmanis – mājupceļos, kad jābrauc daudz kilometru, ir laiks pašam sev un tās ir tās “Piecas minūtes sev”, tieši tā sauc mūsu jauno, nu jau piekto – grupas albumu – pirmo dubultalbumu. Esmu izdevis jau otro savu dzejas krājumu. Arī iepriekšējais albums “Atnāc Tu uz manām trepēm” bija kopā ar manu dzejas grāmatu “Tu uz manām trepēm”, lai gan tās bija atsevišķas vienības, tagad tas viss ir kopā. Divi dziesmu albumi mazā, skaistā un ļoti gaumīgā dzejas grāmatā, kurā ir manu draugu zīmējumi un ievērots vienots stils kā iepriekšējā grāmatā… Tas ir laiks, kad sevi sakārtot, kad pārdomāt jau noieto ceļu, pateikto, izdarīto un saprast sevi, kļūdas. Tas ir laiks, kad pateikt nepateikto un būt sev. Ir atšķirība starp manām dzejas rindām un dziesmām. Mārtiņam patīk saulrieti, klusums, motocikli, ceļš un tas, ka esam godīgi un precīzi,” nosaka Mārtiņš.

Rakstot aptaujas dziesmu, Mārtiņš bija spējis apstāties un ieklausīties. “Dziesmu rakstīju mājās pie klavierēm, kad kāds vai kāda man “apsēdās blakus”, un laikam tā bija mana dvēsele, sirds, kāds cits “es”, ja tā var teikt, kas bija noskrējusies, kas gribēja ar mani parunāt. Un tā mēs abi sēžam uz klavieru krēsla un rakstām šo dziesmu. Viņa uzticas man, un es – viņai. Es dzirdu viņu, un viņa mani, bet beigu beigās es palieku viens, bet es esmu pateicis, sajutis.

Es ticu, ka tiem, kuri ieklausās un iedziļinās tekstos, dziesmās, tās kļūst personiskas, un to es arī gribu. Lai tu, apstājies, noliec telefonu, lai sadzirdi, ko es saku, lai es sadzirdu tevi, lai mēs varam runāt, viens otram acīs skatoties, un lai mums nav jāsaka frāze “Man nav laika!”, lai varam uzticēt otram kaut daļu no savas dzīves. Tas ir mans vēstījums, ko vēlos nodot saviem klausītājiem,” tā Mārtiņš.

Pēc trīs gadiem grupai būs 25 gadu jubilejas pasākums, par kuru Mārtiņš domā jau tagad. Viņš turpinās rakstīt dzeju un strādās pie dziesmām, mūzikas. Būs grupas koncerti, uzstāšanās arī “dzīvajā” un noteikti jaunas dziesmas, jauni video un tas viss no sirds. “No sirds novēlu atrast laiku, atrast iespēju satikties, samīļot un pateikt labo šajā steidzīgajā laikmetā. Lai mums pietiek laika ģimenēm un labajam,” teic Mārtiņš un dzejas rindās tas skan:

“Es Tev uzticēju klusi, pusi, kā man iet,

Bet vieglākais, ko pateikt, ka Tev laika nepietiek…”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+